Liepājas simfoniskais orķestris vasarā skanēs Rundālē, Jūrmalā, Liepājā. "Sezona bija izcila!" lepojas orķestra valdes loceklis Uldis Lipskis

Vairāk par 145. sezonu un tās vasaras turpinājumu - saruna ar Liepājas simfoniskā orķestra valdes locekli Uldi Lipski.

Aizvadītā sezona Liepājas orķestrim bijusi notikumiem bagāta, kā vērtējat paveikto?

Manuprāt, sezona bijusi izcila gan satura, gan publikas intereses ziņā, sevišķi pirmais pusgads. Sezona sākās ar lielu notikumu – beidzot sagaidījām komponista Jēkaba Jančevska ērģeļsimfoniju. Šis bija jau trešais termiņš, bet gaidīšana attaisnojās – komponists bija strādājis lēni un pamatīgi, saskaņā ar ērģelnieci Ivetu Apkalnu, un tas bija patiešām efektīgs priekšnesums, kuru, kā mēs ceram, spēlēs arī citur pasaulē. Pasūtot latviešu komponistiem kādu skaņdarbu, mēs allaž klusi ceram, ka nebūsim vienīgie, kuri to spēlēs, un šī cerība ne reizi vien attaisnojusies. Piemēram Ērika Ešenvalda klarnetes koncertu, ar kuru atklājām “Lielo dzintaru”, pēc tam spēlēja arī Nacionālais simfoniskais orķestris. Riharda Dubras klavierkoncerts piedzīvoja vairāk nekā desmit baleta izrādes Nacionālajā operas un baleta teātrī. Maijas Einfeldes miniatūru, kuru viņa rakstīja Latvijas simtgadei, pateicoties diriģentam Aivim Greteram, spēlē arī vācu orķestris.

Jau sen bija iecerēts arī Liepājas komponistam, pedagogam, dzejniekam Agrim Engelmanim veltītais koncerts.

Publikai patika gan paša Engelmaņa radītais, gan viņam veltītie skaņdarbi – Engelmaņa Rekviēma trūkstošā noslēguma daļa “ln Paradisum”, kuru rakstīja Ēriks Ešenvalds, un Andra Vecumnieka “Sinfonia G” jeb “Saules simfonija” ar Engelmaņa vārdiem. Vēl viens pirmatskaņojums bija sezonas noslēguma koncertā, un tas bija Andra Dzenīša “Dienvidu koncerts metāla sitaminstrumentiem un orķestrim”.

Liepājas orķestris taču ir pastāvīgs latviešu komponistu darbu pasūtītājs?

No mūsu puses šis pūrs tiek apzinīgi vairots. Manā jaunībā, ja redzēja, ka būs latviešu jaundarba pirmatskaņojums, bija jūtami mazāka publikas interese. Par laimi šodien tādi mazvērtības kompleksi ir mazinājušies, un mēs uz nopietnu koncertu maijā dabūjām pilnu zāli, kas ir ļoti iepriecinoši. Tāpēc esam uzsākuši sarunas ar Jēkabu Jančevski par vēl viena – klarnetes koncerta – pirmatskaņojumu, bet 2027. gada rudenī ar Eiropas kultūras galvaspilsētas biroja atbalstu būs vesela rinda pirmatskaņojumu. Artura Maskata dziesmu ciklu, piemēram, vedīsim arī uz Viļņu un Kauņu. Rihards Dubra pēc Ingas Ābeles libreta raksta kameroperu par Miķeli Pankoku, unikālo Jūrmalciema mākslinieku. Dubra arī radījis Latvijā pirmo pilna izmēra rekviēmu – gan daļu, gan sastāva ziņā, ar kori “Latvija”, solistiem. Ieceru ir daudz, bet nedrīkst arī pārsātināt – jo grūtāk dabūt preci, jo tā vērtīgāka (smaida).

Atgriežoties pie 145. sezonas – kurus vēl uzskatāt par spilgtākajiem notikumiem?

Manā atmiņā joprojām ir orķestra Latvijas turneja drīz pēc sezonas atklāšanas, kurā kā solistu bijām uzaicinājuši jauno talantu pianistu Daniilu Mickeviču. Viņš pirms tam bija uzvarējis starptautiskajā Jāzepa Vītola pianistu konkursā. Apceļojām visus novadus, un kopš pirmā koncerta, kurā jaunajam solistam jau bija ļoti labs sniegums, ar katru vakaru mūsu acu priekšā viņam spārni auga aizvien lielāki.

Rudenī Liepājā bija spilgts notikums, kad Elīna Bukša spēlēja reti atskaņoto Bendžamina Britena vijoļkoncertu. Visdramatiskākajā vietā solistei pārtrūka stīga, parasti tādos gadījumos skaņdarba atlikusī daļa, ko spēlē pēc tam, kad instruments ir savests kārtībā, jau ir tāda atšālējusies. Šoreiz soliste bija tā apbūrusi publiku, ka viņas atgriešanos gaidīja aizturētu elpu, un nobeigumā izdevās patiesi spēcīgs vēstījums. Manuprāt, publika ir akceptējusi arī to, ka Vecgada koncerti jāklausās tieši Liepājā.

Vēl šajā sezonā bija arī ļoti pozitīvs pavērsiens darbā ar skolu jaunatni. Iepriekš piedāvājām koncertlekcijas un daudz ko citu, bet šosezon sapratām, ka jāveido aizraujoša izrāde. Jau bijām iesaistījuši aktierus, iestudējot Sensāna “Dzīvnieku karnevālu”, bet tad piesaistījām režisoru Ģirtu Šoli, kurš palīdzēja radīt simfonisko pasaku “Pēterītis un vilks”. Šis produkts jau bija tik labs, ka zāles vienmēr bija pilnas, un mūs sāka aicināt arī uz citām pilsētām. Iestudējām bērniem arī Vivaldi “Gadalaikus”.

Sezonas notikums tradicionāli ir “Zvaigžņu festivāls”. Kā vērtējat aizvadīto?

Žanru un stilu ziņā – ļoti bagāts un plašs. Sākās ar Valda Vikmaņa jauno atskaņotājmākslinieku konkursa laureātu koncertu. Megazvaigzne, protams, bija Hiromi. Publikas interese bija tik liela, ka nācās pat samazināt skatuvi, lai zālē varētu ievietot vēl trīs krēslu rindas. Lieliska bija arī otra japāniete – Juki Hirano, kas spēlēja atklāšanas koncertā. Viņu mēs dabūjām pateicoties sadarbībai ar prestižo Jašas Heifeca starptautisko vijolnieku konkursu, kas notiek Viļņā.

Uz mani dziļu iespaidu atstāja arī Dubras īpaši Reinim Zariņam komponētais darbs “Krusta ceļa vīzijas gaisma”, kas varbūt bija vairāk tādiem mūzikas gardēžiem. Skaņdarbā, kas ilgst pusotru stundu bez pārtraukuma, liela nozīme ir arī speciālajai gaismu partitūrai.

Ko orķestrim deva iespēja muzicēt Baltijas jaunās mūzikas dienās?

Mūs uzaicināja Latvijas Komponistu savienība, ar prieku piekritām. Tā bija pavisam cita pieredze – tikko radīta mūzika. Liels izaicinājums, jo mūsdienu komponisti raksta diezgan sarežģīti, un spēlēšana prasa lielu koncentrēšanos. Tāpat kā tikko aizvadītajā Dzenīša koncertā. Bet beigās ir liela svētku sajūta. Un komponisti bija apmierināti. Mums ļoti palīdzēja diriģents Jānis Liepiņš, kurš bija fantastiski sagatavojies un izvadīja orķestri cauri visiem grūtajiem līkločiem.

Jau pieminējām Dzenīša koncertu, kas izskanēja sezonas noslēguma koncertā, bet jāatzīst, ka solists – Guntars Freibergs – mani pārsteidza. Bijām jau spēlējuši kopā vienu koncertu, zināju, ka ir labs. Bet – klasiski labs. Šoreiz viņš bija absolūts līderis, kas ar savu artistiskumu un virtuozitāti mācēja pasniegt šo moderno mūziku tā, lai piesaistītu publikas uzmanību. Šajā koncertā iepriecināja arī Gunta Kuzmas diezgan netradicionāli traktētā Johannesa Brāmsa Pirmā simfonija.

30. maijā kopā ar “Autobusu debesīs” spēlēsiet Imanta Kalniņa jubilejai veltītajā koncertā?

Jā, taču to nerīkojam mēs. Bet, ja mūs aicina, neatsakām. Vēl par jubileju koncertiem runājot, ļoti elegants bija Jēkaba Ozoliņa jubilejas koncerts, kuru viņš pats diriģēja, un Pētera Vaska jubilejas koncerts, kas arī viņam pašam ļoti patika.

Līdz ar šo koncertu “Lielā dzintara” durvis orķestris aizvērs līdz jaunās sezonas atklāšanai, bet koncerti tomēr turpināsies?

Esam priecīgi par atjaunotajiem “Pūt, vējiņiem!”, mums tur līdz šim ir labi gājis. Šovasar trīs koncertos spēlēsim divas programmas. 4.jūlijā būs vairāk klasisks koncerts, spēlēsim ar mūsu iemīļoto solisti Kristīni Balanas un pirmo reizi ar Eiropā ļoti prominento pianistu Likā Debargu, kurš bijis biežs Gido Krēmera un “Kremerata Baltica” partneris. Viņš spēlēs Ravēla klavierkoncertu, siltam vasaras vakaram piemērotu mūziku. Uz “Pūt, vējiņu!” skatuves atgriezīsimies augustā, lai spēlētu Jāņa Lūsēna mūzikas koncertu. Orķestrim paveicās, ka mūziku instrumentēs Emīls Zilberts, kurš sevi lieliski apliecināja jau ar Mārtiņa Brauna un pēc tam arī Raimonda Paula aranžijām. Lai nezaudētu “Liepājas vasaras” kamermūzikas tradīciju, Liepājas koncertzāles Jurgelaiša zālē mūsu orķestra diriģents un klarnetists Guntis Kuzma kopā ar Elīnu Bukšu un Agnesi Egliņu atskaņos smalku trio programmu. Apciemosim arī Dzintaru koncertzāli. Jūlija vidū Jūrmalas festivāla ietvaros spēlēsim divus koncertus pēc kārtas. Viens būs kopā ar trīs Osokiniem un nākamajā vakarā kopā ar pianistu Vestardu Šimku atskaņosim Kārļa Lāča, Riharda Dubras, Raimonda Paula un Mārtiņa Brauna mūziku.
29.jūlijā Rīgas Latviešu biedrības namā mums ir jāspēlē pasaules lielākajā trombonistu forumā – Starptautiskā trombonu festivāla atklāšanas koncertā, ko diriģēs Liepājā jau pazīstamais zviedru trombonists un diriģents Kristians Lindbergs. Festivālā piedalās labākie pasaules trombonisti, un tas notiek katru gadu, taču pēc ilgiem gadiem šī ir pirmā reize, kad tas atkal notiek Eiropā. Dienvidkurzemes novadā savukārt tradicionāli izskanēs festivāla “Rimbenieks” koncerti, kuri kļūst aizvien populārāki, un es uzskatu, ka šim zīmolam ir liels potenciāls.

Kā šogad būs ar tradicionālajiem vasaras koncertiem Rundālē?

Kādreiz sniedzām trīs līdz piecus koncertus vienā dienā vasarā. Šobrīd esam tos sadalījuši pa sezonām, un koncertos piedalās gan viss orķestris, gan atsevišķi mūziķi un ansambļi. Vasarā, 15.augustā, spēlēsim Dārziņa, Mocarta, un Bēthovena darbus kopā ar lietuviešu obojistu Robertu Beinari. Būsim viesi arī viņa rīkotajā festivālā Nidā, Kuršu kāpās.

Liepājas koncertzālē šosezon bieži bija dzirdama lietuviešu valoda. Tas arī ir viens no sezonas ieguvumiem. Sākās tas, protams, jau daudz senāk, bet šajā sezonā lietuviešu skaits nostiprinājās, un bija koncerti, uz kuriem ieradās ap divsimt klausītāju no Lietuvas. Šī publika mums ir vajadzīga, lai piepildītu lielo zāli. Esam labi novērtēti Lietuvā – mums zvana no dažādām pilsētām un uzaicina spēlēt. Septembra sākumā, piemēram, brauksim uz Marijampoli, kur tiek dibināts jauns klasiskās mūzikas festivāls, spēlēsim arī festivālā Mažeiķos. Interese ir no Šauļiem, no Klaipēdas koncertzāles un Klaipēdas muzikālā teātra.

Daudzi mūziķi dodas izdienas pensijā. Vai paaudžu maiņa neapdraud orķestri?

Tas tā vienkārši objektīvi notiek. Taču es varu pateikt tikai un vienīgi labus vārdus – mums atnāk pilnīgi jauni mūziķi bez iepriekšējas orķestra pieredzes, un diezgan lielā skaitā, bet viņi ir ļoti labi izglītoti un uzreiz iekļaujas orķestrī. Turklāt kvalitātes ziņā orķestrim no šīs paaudžu maiņas nebija atkritiena. Tas ļauj cerīgi skatīties nākotnē.