Liepājniece Ilze Vainovska darina rotas, iesienot neapstrādātu dzintaru

Tbilisi apciemota gan latviešu biedrība “Ave sol” ar mezglu siešanas nodarbību, gan sastapti citi ornamentu pētnieki, kurus aizrāvusi Ilzes neparastā ideja ornamentus atveidot, sienot kā mezglus. “Kas Jauns Avīzei” meistare sirsnīgi atzīst, ka gruzīnu mezglu maģija viņu patiešām fascinē.  

Vispirms dziesma par vēju pilsētu

“Sākums bija ļoti interesants,” par mīlestību pret Gruziju stāsta Ilze Vainovska. “Vēl pirms Ukrainas kara devos uz Pēterburgu, jo man noslēdzās mezglu maģijas apmācības un diplomu gribēju saņemt klātienē. Šai pilsētā tolaik dzīvoja leģendārais mūziķis Boriss Grebenščikovs. 

Aizgāju līdz viņa mājai un domās teicu, lai taču brauc ar koncertu uz Liepāju! Pēc kāda laika Grebenščikovs tiešām izsludināja koncertu vēju pilsētā, bet sākās kovids un viņa uzstāšanos pārcēla vairākas reizes.  

Tikmēr mūziķis uzrakstīja ļoti skaistu dziesmu, kam piedziedājums ir gruzīnu valodā – skaisti, bet es neko nesapratu. Kad uz Liepāju sāka braukt Ukrainas bēgļi un vēlējās papildu iespējas valodas apgūšanai, biedrība “Radi vidi pats” organizēja dažādas nodarbības, un es piedāvāju siet mezglus. Tas ir interesanti un der valodas apgūšanai. Kad ierados vadīt savu pirmo nodarbību, ieraudzīju, ka tur ir arī gruzīns – biedrībā tajā laikā bija brīvprātīgais Levans Apcauri. Uzreiz uzklupu ar lūgumu, lai iztulko piedziedājumu. Izrādījās, ka tā ir liepājnieciska dziesma – par vēju, kurš pūš, kā pats vēlas! Levans palika uz mezglu nodarbību, es savukārt atnācu uz viņa vadīto gruzīnu valodas stundu. Neko nesapratu, bet likās, ka neko skaistāku par tiem burtiem neesmu redzējusi.”

Kā radās pētījums

Kad Levans organizējis jaunu grupu, sākuši apgūt gruzīnu alfabētu. “Gruzīnu alfabēta jeb anbani burti man izskatījās vijīgi kā virves, bija interesanti katru atveidot, izmantojot mezglus. Tas bija traks brīdis – iedvesma viļņiem vēlās, sēju, un radās katram burtam piemērotie mezgli un stāsti,” atminas Ilze. “Kad biju apguvusi valodas pamatus, devos pirmajā vizītē uz Tbilisi. Jauki, interesanti, un tad Levans apjautājās, vai esmu bijusi Trīsvienības katedrālē. Centos atrunāties, ka esmu pagāns un baznīcas mani diez ko neinteresē, bet viņš mudināja vismaz lielo katedrāli apciemot – pareizticība ir svarīga gruzīnu kultūras sastāvdaļa. Devos uz katedrāli, un man “aizbrauca jumts”, jo visur saskatīju mezglus – durvju, altāru rotājumos, ikonu rāmjos. Vaicāju Levanam: kāpēc neteici, ka gruzīniem ir mezgli ornamentos? Viņš atbildēja: nav mums mezgli. Tāpat teica arī mākslas vēsturnieces Čubinašvili centrā (Nacionālais gruzīnu mākslas vēstures un kultūrmantojuma pētniecības centrs – aut.), kur vēlāk ierados ar jautājumu “Vai jums ir grāmatas par mezgliem gruzīnu ornamentos?”. Neviens līdz šim neesot pētījis ornamentus kā mezglus – ar iespēju tos izveidot no auklas. Jā, ir pinumu slejas, lielākoties tas vēsturiski saistās ar vīnogulāju elementiem, bet ne ideja, ka var kādu kombināciju sasiet no viena auklas gabala pēc vispārpieņemtām dekoratīvā mezgla veidošanas metodēm. Centra vadītāja izteicās, ka būtu interesants tāds pētījums, iedrošināja tam pievērsties. Pētījumu prezentēju šogad janvārī, saņēmu daudz uzslavu. Par to rakstīja arī laikraksts “Daudznacionālā Gruzija”.”

Pētījuma prezentācija par mezgliem gruzīnu ornamentos paredzēta arī Somijā – Turku pilsētā septembrī notiks Starptautiskās Mezglu sējēju ģildes pusgada saiets, kur uzstāsies arī Ilze ar savu pētījumu. Ieskats tajā jau ir publicēts ģildes žurnālā “Knotting Matters”.

Mezgls ir visam pamatā

“Runājos ar klostera māsām, rādīju anbani burtus, stāstīju savu ideju, ka mezgli ir gruzīnu ornamentu sastāvdaļa. Un izrādās, ka tiešām mezgls ir visam pašā pamatā. Jo kristietību Gruzijā atnesusi svētā Nino, kurai parādījusies jaunava Marija un pirmo krustu izveidojusi, sasienot vīnogulājus ar saviem matiem. Es teicu, ka tas nevar būt vienkāršs mezgls, jo mati ir vijīgi un grūti sasienami. Viena no māsām atzinās, ka arī viņa par to domājusi – kāds mezgls diez izmantots? Bija patīkama tikšanās ar mezglu māsām, un tiku uzaicināta palikt arī uz vakariņām – tas bija neparastākais manas dzimšanas dienas svētku galds,” atzīst Ilze, kura māsām gan esot noklusējusi, ka vēl vienas dīvainas sakritības pēc Tekla ir ne tikai viņu klostera svētās aizbildnes, bet arī latviešu dievības vārds. 

Kad Ilze ir Tbilisi, viņa parasti cenšas satikt vienu mezglu māsu. Šotas Rustaveli avēnijā, netālu no Brīvības laukuma, var sastapt mezglu sējēju Lelu – viņa mezglo un tirgo aproces gruzīnu nacionālajās krāsās. Aproces mezglo arī viņas vīrs. “Vienmēr nopērku un atbalstu viņu biznesu – mani ceļojumos interesē mezgli dažādos veidos un suvenīros. Šīs aproces bija labs papildinājums labdarības izsolē, ko rīkoja Saucējas, lai uz Latviju, uz āra dziedāšanas festivālu, varētu atbraukt Gruzijas folkloras grupa Nanina. Latvija un Gruzija ir tālu viena no otras, bet laiku lokos interesanti un dažādi savijušās,” norāda Ilze. Tieši Tbilisi īru krogā viņa pirmo reizi dzirdējusi kantri dziedātāju Šotu Adamašvili, turklāt dziedam dziesmu par Liepāju. Sadraudzējušies, un tagad Ilze ir klāt visos koncertos, kad Šota spēlē Liepājā vai tās tuvumā.

Neesot tā, ka viņa Latvijā cenšas sarunāties ar visiem gruzīniem pēc kārtas, un arī valodas apguvē neesot nemaz tik cītīga, jo valoda ir sarežģīta un vairāk patīk pētīt vārdus, ne iekalt visus locījumus. “Kad aizbraucu uz Gruziju, tad manī kaut kas paveras un atceros visu, ko savulaik mācījos. Cenšos runāt gruzīniski, vietējie to ļoti novērtē,” uzsver Ilze.

Sava kārtība un struktūra

“Braucu autobusā, sienu mezglu, blakus viena kundze man vaicā, kas tas būs un vai to varēs pārdot. Atbildu, ka nezinu, kas būs un vai tad jātaisa tikai tas, ko var pārdot? Darinot savam priekam vai nākotni zīlējot, nekad nezini, kas beigās sanāks. Tas ir ļoti radošs, dziļš process. Kad esi savu ideju atrisinājis, saņēmis atbildi, ir gandarījums un prieks. Un bez simboliem neiztikt. Galvenais ir tas, ka tu no haosa, auklas murčkuļa, radi mezglu – savu pasaules kārtību, ar kuru var spēlēties, bet, kas nezaudē savu struktūru, jo mezglam ir savas likumsakarības. Īsi sakot – man patīk no bezpersoniska haosa radīt savu kārtību,” atzīst Ilze.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas “Liepājniece Ilze Vainovska darina rotas, iesienot neapstrādātu dzintaru” saturu atbild SIA “Izdevniecība Rīgas Viļņi”.