Tulkošanas procesa neredzamā balss Laura Ritenberga-Kindere atbalsta tautiešus Vācijā

Laura Ritenberga-Kindere Latvijā uzauga daudzvalodu vidē – ģimenē skanēja latviešu, krievu, vācu un angļu valoda. Likumsakarīga izvēle bija studēt tulkošanu, turklāt trīs valodu kombinācijās: latviešu–krievu–vācu. Darbs, mācības un privātā dzīve jaunībā aizveda uz Vāciju. Kopā ar vīru Torstenu un meitām Annalēnu, Stellu un Paulīnu Laura dzīvo Bavārijā, Augsburgā. Viņa ir šajā pavalstī un viena no retajām visā Vācijā zvērinātā tulce un tulkotāja minēto triju valodu kombinācijās. Tulkots tiek viss kas, sākot no izziņām līdz līgumiem, no kāzām līdz Latvijas prezidentu vizītēm. 

Laurai ir atļauja arī tulkot tiesās, ieskaitot sinhrono tulkošanu Augstākajā tiesā. Un tādējādi viņa regulāri saskaras ar pavisam citu mūsu tautiešu dzīves pusi, par ko tiek runāts reti. Galu galā – visiem taču daudz labāk patīk lepoties ar savējiem un lasīt un dzirdēt veiksmes stāstus… Laura teic – arī viņai nereti tiesā iekšēji valdošā emocija ir nevis žēlums, bet dusmas, īpaši, ja runa par smagākiem nodarījumiem – nu kā, kā tu varēji ko tādu izdarīt?! Un sabojāt dzīvi sev, upuriem, tuviniekiem…

No rupjībām līdz slepkavībām

Runājot par likumpārkāpumiem, kuru dēļ tautieši Vācijā visbiežāk nokļūst uz apsūdzēto sola, Laura puspajokam saka: “Mans novērojums – mēs neesam sevišķi drosmīgi. Latvieši pārsvarā iesaistīti administratīvajos procesos. Ir sīkais huligānisms – kaut kam iespert, kādu pagrūst, kaut ko noraut. Vācijā liegums sēsties pie stūres, Latvijā atjauno tiesības un turpina braukt. Alkohola reibumā kaut ko sastrādā. Pārkāpj ceļu satiksmes noteikumus. Stāvlaukumā aizķer stabiņu, ai, kas tad tur, viena švīka, aizbrauc un nepadomā, ka tur ir kameras. Un tad nu šo cilvēku meklē, un, kad atrod, tās nepatikšanas jau ir krietni lielākas nekā būtu tad, ja pats pieteiktos un samaksātu, teiksim, 100 eiro par stabiņa notīrīšanu.”

Tajā pašā laikā ir arī smagais gals – liela mēroga mahinācijas, finanšu shēmas, krāpniecība. Latvijas valstspiederīgie diemžēl nokļūst tiesā arī par narkotiku tirgošanu, izvarošanu, slepkavībām, bērnu pornogrāfiju… Gan, par laimi, salīdzinoši reti.

Lauras praksē statistiski vairāk apsūdzēto ir vīrieši, bet tas atkarīgs no situācijas. Piemēram, no notikuma vietas ceļu satiksmes negadījumā bēgošie lielum lielā daļa ir vīrieši. Ja ir runa par veco ļaužu kopšanu – tur vairāk figurē sievietes. Sievietes ir uzņēmīgākas un biežāk tiesājas ar negodprātīgiem darba devējiem. Savukārt par sadzīves strīdu sekām un vardarbību ģimenē tiesā nokļūst abi dzimumi.

Liela problēma ir tā, ka daudziem grūti pieņemt – Vācijā daudz kas ir citādāk  nekā Latvijā, un tas jārespektē: “Cilvēki mēdz, sakot, ka “Latvijā par to cietumā neliek”, sesto reizi Bavārijā braukt bez biļetes, kaut gan te jau pēc trešās reizes var nākties pāris nedēļas pasēdēt. Un “pie mums, Latvijā, tā nav” viennozīmīgi nav arguments. Šeit nevar tik brīvi izrunāties sabiedrībā, var iesniegt sūdzību pat tad, ja garāmejot uz ielas kādam uzkliedz kādu rupjību. Te viss notiek ļoti ātri. Ja pateiksi kādam: “Atnāc vēlreiz, dabūsi bietē” – tie jau skaitās draudi. Vēl mēģina kaut ko sarunāt ar policistiem vai ierēdņiem, jo “nekā traka jau nebija”. Tās gan, man šķiet, joprojām ir tādas padomju mantojuma paliekas.”

Pēdējos gados gan Latvijas valstspiederīgie tiesās kā apsūdzētie esot sastopami retāk, bet ne tāpēc, ka visi sākuši labāk uzvesties, bet Covid-19 pandēmijas dēļ – tās laikā daudzi uzņēmumi atlaida darbiniekus un tie devās uz citām valstīm.

Runājot par – kaut tikai sajūtu līmenī – diskriminējošu attieksmi, ne likumiski, ne sabiedrisko normu dēļ teorētiski tāda nedrīkstētu būt. Un Vācija ir ļoti toleranta valsts. Bet tāda piegarša tomēr šad tad mēdzot būt, un tas ir atkarīgs no tā, kāds iemesls ir būšanai tiesā. Bet tas jau tā nav tikai Vācijā: “Gan tiesnesis, gan prokurors, gan advokāts un protokolisti – visi ir tikai cilvēki ar savu pieredzi. Un, protams, īpaši jau garajos tiesu procesos, kas ilgst dienām, ir tāds brīdis, kad jūti tās viņu domas – tu taču dzīvo šeit jau tik ilgi, nu kāpēc tu tā dari?” Īpaši krimināllietās ir sēdē tā daļa, kurā mēģina noskaidrot personīgo situāciju – kādā skolā gājis, kādā ģimenē audzis un dzīvo, kāda profesija un tā tālāk.” Tiesa mēģina saprast, kas tas ir par cilvēku, kas sēž pretī. Tās uzdevums, īpaši par sīkiem pārkāpumiem, nav noteikti ielikt cilvēku cietumā, īpaši tas attiecas uz nepilngadīgajiem. Uzsvars tiek likts uz audzinošām metodēm – piemēram, tiek noteikts veikt sabiedriskos darbus, doties uz konsultācijām pie atkarību speciālista un tā tālāk.

“Rīks tortītes neņem”...

Lai gan tulks tiesā ir tikai starpnieks, apsūdzētajiem, protams, grūti to tik neitrāli uztvert, ja tas ir tautietis vai dzimtās valsts piederīgais. Vai kaut runā saprotamā valodā – jo Laura tulko ne tikai Latvijas valstspiederīgajiem, bet arī jebkuras valsts pārstāvim, kurš sazinās pamatā latviešu vai krievu valodā. Tulkam jābalansē starp profesionālo distanci un empātiju, saskaroties ar personīgām traģēdijām, valodas barjeru, morālām dilemmām svešumā.

“Reizi pa reizei jau ir tādas tīri cilvēcīgas lietas. Piemēram, cilvēks klausās liecinieka stāstīto un pie sevis klusu nolamājas. Ja tas notiek čukstus un cilvēks nav konkrēti uzrunāts, mans pienākums nav pārtraukt sēdi un teikt – tiesneša kungs, viņš tikko apsaukāja liecinieku! Bet, ja tiesnesis pagriežas un jautā, kas tika teikts, man nav iespēju to netulkot. Un tad ir bijis, ka apsūdzētais saka – lūdzu, nesaki, ka es viņu nosaucu par “zvaigznīte, zvaigznīte, paragrāfa zīme, restīte”! Es tīri cilvēcīgi, protams, to varu saprast, jo tā nav juridiska situācija, tā ir cilvēciska situācija tiesas zālē,” stāsta tulce. Nereti tiesas dalībnieki viņu uztver arī kā juridisko konsultanti, piemēram, kad tiesnesis dod vārdu, pagriežas un prasa – Laura, ko man teikt? Taču tulkam nav tiesību dot nekādus juridiska rakstura padomus. Laurai pa šiem gadiem jau esot izstrādājies reflekss – automātiski ar žestu norādīt advokāta virzienā.

Mēdz arī gadīties, ka tulci uztver kā nosacītu uzticības personu, un tad bieži jāatgādina neaizmirst, ka tulks ir tikai ausis un mēle: “Īstenībā esmu tikai tāda caurule, kas nodod tālāk informāciju.”

Uzpirkšanas mēģinājumu gan neesot bijis, vismaz tiesu jautājumos. “Ja mani pāris aicina kā tulku uz dzimtsarakstu nodaļu un pēc tam uzdāvina nosacīto tortīti, tā nav problēma. Bet tiesā man jābūt absolūti neitrālai, jo neesmu ne advokāta, ne prokurora vai apsūdzētā aicināta – esmu tiesas aicināta. Esmu rīks. Un rīkam tortītes nedod, rīks tortītes neēd.”

Valodas zināšanu īpatnības

Runājot par mūsu tautiešu vācu valodas zināšanām, spektrs ir ļoti plašs. Savulaik intervijā Latvijas sabiedrisko mediju portālam LSM.lv Laura stāstīja savu novērojumu – latvieši prot labi pielāgoties, bet izteikti visur dzīvo savu dzīvi. Nav latviešu kvartālu, latviešu rajonu un ciemu, tāpēc katrs pielāgojas savai videi. Strādā par kurjeru un tālāk par “Labdien! Jūsu paciņa!” nav ticis. Tas pats ar istabenēm viesnīcās. Mazu bērnu mammas runā tā, kā bērni bērnudārzā, vai par tēmām, ko cilā kopā ar citām māmiņām. Tālbraucēji runā savā šoferu vācu valodā.

Īpaši pēdējos gados gan Laurai neesot nācies sastapties ar mūsējiem, kas kaut pāris teikumus nespētu pateikt vācu valodā. Protams, tas neattiecas uz tiem, kas dzīvo citās valstīs un atvesti uz nopratināšanu kāda starptautiska nozieguma sakarā.

Daudzi Vācijā dzīvojošie diezgan labi zina sarunvalodu vai savas nozares profesionālo valodu, bet neorientējas juridiskos terminos.  Tad ir vesela virkne ar tiem, kuriem šķiet, ka visu saprot, bet, jo lielāks stress, jo mazāk informācijas sasniedz adresātu: “Un viņi negrib ne tā saprast, ne to pateikt un saka – es saprotu, es klausīšos, bet atbildēšu latviski. Un tās ir viņa tiesības, jo tajā brīdī es kļūstu par viņa vācu mēli. Taču es teiktu, ka lielākā daļa tiešām gan saprot, gan runā paši, bet man saka – es uz tevi paskatīšos tad, ja man kaut kas nebūs skaidrs, kāda sarežģītāka nianse. Bieži tiesā esmu kā drošības garants cilvēkiem, kas nevēlas sabojāt iespaidu vai nodot maldinošu informāciju ar neprecīzu frāzes nokrāsu, konotāciju. Piemēram, cilvēks, kura darbošanās nav saistīta ar emocijām, zina kādus padsmit pamata emociju apzīmējumus: bēdīgs, jautrs, dusmīgs un tā tālāk. Bet ir starpība – vai aprakstītā persona bija dusmīga vai aizkaitināta, satraukusies, īgna…”

Nereti Laurai nākas tiesai paskaidrot arī kontekstu. Piemēram, par skolu sistēmas atšķirībām. Vienmēr liels brīnums ir par pilsoņu un nepilsoņu pasēm, jo šai sistēmai tiešs analogs sastopams vēl tikai Igaunijā un nekur citur. Ja pretī ir tiesnesis ar labu humora izjūtu, var arī pajokot par kādām tēmām, piemēram, ka mūsu nacionālais dzēriens nav degvīns, bet alus, un ka mēs lietotas mašīnas pārdodam vienā gabalā, kopā no divām līmē mūsu kaimiņi.

Zināms procents tautiešu atrodas arī cietumā. Laura lēš, ka gandrīz katrā Bavārijas cietumā ir vismaz pa vienam latvietim, arī pa diviem, pa pieciem. Arī pie tiem nākas doties. Daļa, kas jau kādu laiku nosēdējuši un jāsāk kārtot atbrīvošana vai deportācija, priecājas, redzot tulci – o, es gadiem neesmu dzirdējis latviešu valodu!

Grūti esot teikt, cik procentuāli nožēlo padarīto. Daudz biežāk skaļi tiek paustas bažas, ka par cietumsodu uzzinās Latvijā – draugi, tuvinieki. Viņiem liekas, ja latviešu tulce, tad, aizbraucot uz Latviju, noteikti par to visiem pavēstīs. Kas, protams, tā nenotiek, jo tiek ievērota stingra konfidencialitāte.

“Tev vienmēr būs jumts”!

Runājot par personīgāku komunikāciju ar tiesas darbiniekiem, ļoti daudz esot atkarīgs no konkrētās instances un situācijas, jo visi jau cilvēki vien ir un – dažādi: “Augstākajā tiesā valda cits reglaments un etiķete, bet esmu piedalījusies tiesas procesā, kas ilga 78 dienas, kopā tas vilkās apmēram pusotru gadu. Sākums bija pastīvs, bet beigās jau valdīja cita noskaņa, jo tomēr ilgu laiku reizi nedēļā vai pat divreiz esi pavadījis kopā ar šiem cilvēkiem visu dienu.”

Interesi izraisa mūsu valoda, jo tā ir fonētiski neatpazīstama, nedzirdēta, svešādi skanoša. Citi atkal atminas savu ceļojumu uz Baltijas valstīm. Gadās kopā pusdienot un papļāpāt, pārsvarā ar advokātiem, protams, arī klientiem. Īpaši no pēdējiem gadās dzirdēt arī daudz personīgu stāstu. 

Bet kā tad ir ar to neitralitātes saglabāšanu? Un kā distancēties no notiekošā, īpaši, ja runa par smagu noziegumu? Laura saka – viņa pieder pie empātiskiem cilvēkiem un, īpaši darba gaitu sākumā, daudz ko uztvērusi personīgi, katra lieta saistījusies ar kādu konkrētu seju. Ir gadījumi, kad tiešām grūti savākties, ir nācies arī apraudāties: “Relatīvi nesen pieķēru sevi, ka atsevišķās situācijās nespēju sevi emocionāli nodabūt līdz pilnīgi neitrālam stāvoklim. Studiju laikos mums mācīja – labs tulks ir tāds, kuru, kad aiziet, neatceras, un ir sajūta, ka runājis pats cilvēks. Man tomēr, īpaši, ja runājam par krimināllietām, liekas, ka nemāku vienmēr aiziet tā, lai mani neredz nemaz. Man ir viedoklis par kaut kādām lietām, kas nedrīkstētu būt.”

Laura teic – arī katrs tulks ir citādāks. Piemēram, ir kolēģi, kuri sabremzējas, ja jātulko daudz rupju lamuvārdu, bet Lauru tas savukārt nekādi neuztrauc.

Ir lietas, kuras viņa absolūti profesionāli varot nolikt uz plauktiņa un aizmirst, aizverot tiesas durvis. Bet, protams, ir gadījumi, kas mēdz nodarbināt ilgāk. Īpaši tie, kas saistīti ar smagiem noziegumiem: slepkavībām, izvarošanu, pedofiliju. Laura piebilst, ka vienmēr domājot – cik labi, ka viņa nav tiesnese un viņai nav jāpieņem gala lēmums! Īpaši gadījumos, kad jūt – likums prevalē pār cilvēcību… 

“Man ir viena brīnišķīga draudzene, mana studiju biedrene. Viņa mani ļoti labi pazīst un ir laba klausītāja. Protams, neminu vārdus un citas detaļas. Kādu laiku rakstīju arī blogu. Mājās man ir brīnišķīga buferzona, jo mans vīrs ir jurists un saprot, atbalsta. Es nenesu darbu uz mājām, bet ir lietas, kas dažādu iemeslu pēc atnāk līdzi. Katra situācija atstāj kaut kādas pēdas, nospiedumu,” saka Laura, uzsverot, ka tas ne vienmēr ir kas slikts. Ļoti daudz ir arī pozitīvu iespaidu un atmiņu, un savureiz kāda laulību ceremonija ilgāk paliekot prātā nekā notiesāšana: “Kaut kas reizēm norezonē, un īsti pat nezini, kāpēc. Bet gadu gaitā tu atrodi sev veidu, kā un kur visu šo informāciju un sajūtu likt. Jo, protams, nav veselīgi tramvajā skatīties uz katru un domāt – es zinu, ko tu darīji pagājušajā vasarā…”

Jo Laurai ikdienas gaitās ļoti bieži netīšām nākas sastapties ar darba lietās satiktajiem cilvēkiem. Gadās, ka viņai zvana pat pēc iznākšanas no ieslodzījuma ar jautājumu – bet ko man tagad darīt? Jo Latvijas vēstniecība ir tālu, Berlīnē. “Saku – es nezinu, ko tev darīt! Mācos abstrahēties, bet septiņpadsmit gadi, kopš te tulkoju, ir ilgs laiks, un gadās visādi. Ir izveidojušās pazīšanās ar tiem, kam esmu tulkojusi, mani apsveic svētkos. Ir bijis, ka man no sirds saka: “Tev vienmēr būs jumts! Saku – paldies, ceru, ka nevajadzēs to izmantot… Uz ielas daudzi nāk sasveicināties, nereti ar tādu kā kauna pieskaņu – re, kā man tur stulbi gadījās… Bet gandrīz vienmēr tiekamies uz pozitīvas nots. Viena pieredze manā praksē bijusi, kad saņēmu noraidošu attieksmi, sak`, tu esi dzimtenes nodevēja, jo kāpēc tu savējiem tā?! Un mana vienīgā atbilde bija – mīļā sirds, es taču neliku tev to darīt! Es saku – es vispār neesmu ne par, ne pret vienu. Esmu neatkarīgs tiesas instruments.”

Seši policisti un latviešu spēkavīrs

Laura smejas, ka pati dzīvo ar diezgan melnu un sausu humoru, tāpēc gandrīz visur atrod par ko pasmaidīt. Arī tur, kur citiem nekas smieklīgs neliekas.

Bet mēdz būt arī atgadījumi, kas paši par sevi ir kuriozi. Laura atceras kādu senu stāstu: “Vienam vīrietim bija jau vairākas reizes atņemtas tiesības vadīt auto, jo bija to darījis alkohola reibumā. Bet tad viņš bija braucis ar kaimiņa auto, ar vēl visādiem auto, līdz viņam vispār oficiāli aizliedza sēsties pie stūres. Viņš sāka braukt ar velosipēdu, bet to viņam arī atņēma – pirms tiesas procesa, jo lieta bija par to, ka viņš nepakļaujas lēmumiem. Un tiesnesis prasa – nu, un kas tad ir mainījies jūsu attieksmē pret dzīvi? Vīrietis saka – viss man mainījies, es visu tagad daru citādāk. Nu, un kā tad jūs ieradāties tiesas namā? – Kā, nu, atbraucu ar divriteni! Tās ir tādas situācijas, kad visiem nāk smiekli, bet pats iesaistītais to komisko aspektu nemaz neapjēdz.”

Vēl kāds stāsts saistās ar puisi, kas arī reibumā sastrādājis pigorus. Kad tapis izraidīts no bāra, gājis mājās, bet pa ceļam izdomājis, ka tālu jāiet, un aizņēmies velosipēdu. Kāds to redzēja un izsauca policiju. Īsti taisni un ātri jau viņam arī nesanāca braukt. Policisti viņu apstādina un saka – šitā neies cauri, jākāpj nost. “Un ko viņš dara? Viņš nostājas, bet pieķeras pie žoga. Un, tā kā viņš ir fiziski ļoti labi trenēts, viņš tā turas pie tās sētas, ka divi policisti nevar viņu atraut nost. Viņi viņu rausta, rausta labu brīdi, līdz izsauc papildspēkus. Ierodas vēl divas patruļmašīnas, nu jau seši policisti nopūlas, bet mūsu latviešu spēkavīrs turpina nepadoties. Beidzot izkustināja gan, bet – ar gabalu sētas, ko aizturētais neparko nelaida ārā no rokām. Līdz ar to viņu nevarēja iesēdināt mašīnā… Otrā dienā, protams, pats jutās ļoti neērti par šo un smiekli nenāca. Bet, kamēr viņš tiesnesim mēģināja izskaidrot savu motivāciju, arī raudāt pašam vairs negribējās, atkal saskatīja komisko pusi. Taisnības labad jāsaka, ka šāda tipa epizode viņam nebija vienīgā.”

Laura teic – lai gan tiesnešiem oficiāli jābūt neitrāliem, arī viņi mēdz par kaut ko pasmieties, bet tad arī gan uzreiz atrunā, ka, ja tas izskatās komiski, nenozīmē, ka jūs drīkstat tā darīt un tas ir mazāk slikti.

Cita dzīve

Nesen Laura tika intervēta Vācijas izdevumam “Die Zeit” par aktuālo tēmu – vai un kā mākslīgais intelekts apdraud viņas darbu. Vai varbūt palīdz. Viņa atzīst – pirms trim gadiem patiesi pasūtījumi rakstiskās tulkošanas jomā strauji sākuši kristies. Notāri tulkošanai nu dod tikai gatavos līgumus, nevis sarunu ierakstus un līgumu uzmetumus. No klientu loka pazudušas tūrisma aģentūras. Uzņēmumi vairs nepasūta tulkot mājaslapas.

Lauru glābj tas, ka viņa ir ne tikai tulkotāja, bet arī zvērināta tulce un var tulkot arī sinhroni. “Mazo valodu” tulkus mākslīgais neirotīkls tik drīz neaizstās.

Tā kā Laurai ir arī pedagoģiskā izglītība, viņa piestrādā par pasniedzēju.  Vada arī pasākumus – to gan arī esot kļuvis krietni mazāk, jo saistībā ar cenu kāpumu cilvēki vairāk domā par izdevumiem.

Lai gan darbs ir gana spraigs un interesants, tā nav visa dzīve. Līdztekus darbam Laura darbojas arī sabiedriskajā jomā – viņa ir Eiropas Latviešu apvienības (ELA) prezidija locekle un biedrzine. Tā kā Laurai top doktora disertācija par daudzvalodības jautājumiem, savulaik apbraukājusi latviešu centrus ar lekcijām par šo tēmu, tagad par to stāsta ELA semināros.

“Ir interesanti iepazīt to diasporas daļu, kuru līdz tam nepazinu, redzēt kaut kādus procesus no citas puses. Saredzēt līdzīgo un atšķirīgo, gūt sapratni par birokrātiskajiem procesiem. Turklāt tas ir veids, kā es varu dot savu ieguldījumu diasporas procesos. Un ar skatu nākotnē – man galu galā augs trīs meitas, arī viņas ir diasporas daļa,” saka Laura.

Jau devīto gadu Laura regulāri mēro 600 kilometrus tālo ceļu uz Minsteri, kur latviešu centrā vada amatierteātri-studiju “Ezīši”. Teātris ir viņas aizraušanās jau no skolas laikiem – galu galā viņa nāk no aktrises un režisores Dzidras Ritenbergas ģimenes, ir viņas brāļa mazmeita, bet aktrises meita ir Lauras krustmāte. Jau agrā jaunībā Laura absolvēja masu pasākumu režisoru kursus un vadīja savu teātra studiju. Vācijā pēc ilgas pauzes teātris negaidot atgriezās Lauras dzīvē – tolaik viņas krustmāte vadīja kori Latviešu centrā Minsterē un reiz paziņoja, ka esot pieteikusies amatierteātru festivālam “Laipa”. Tikai – nebija ne aktieru, ne režisora, ne lugas. Laura vilcienā pa ceļam uz Minsteri lugu sarakstīja pati un to arī iestudēja. “Ezīši” aktīvi darbojas jau devīto sezonu, un nu ar viesizrādēm dodas arī uz Latviju. 

Bet ko par atgriešanos tēvzemē domā Laura? “Esmu diezgan pārliecināta, ka mēs kādreiz tur būsim. Iepriekšējais hipotētiskais termiņš gan nav piepildījies, bet nākamais, domāju, būs tad, kad es sākšu mazāk strādāt. Man ļoti gribētos dzīvot starp divām valstīm. Un mūža novakari pavadīt Latvijā. Jā, un mans vācu vīrs mani atbalsta un ir gatavs braukt līdzi.”

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas “Tulkošanas procesa neredzamā balss Laura Ritenberga-Kindere atbalsta tautiešus Vācijā” saturu atbild SIA “Izdevniecība Rīgas Viļņi”.