Indras Vilipsones kultūrpieturas nedēļai. Ko ieplānot no 5. maija līdz 10. maijam?
Atgriežamies savos ikdienas ceļos pēc patiešām skaistām, saules pielietām brīvdienām un lietus lāšu prelūdijas jaunam darba cēlienam… Te būs daži kultūras pieturpunkti arī no manis šai nedēļai, kas mums devusi vienu atpūtas un pārdomu dienu vairāk.
Mana pirmā apstāšanās pie Laimas pulksteņa, kāpēc tā? Arī es sev uzdevu šo jautājumu, kad pirmo reizi apstājos laukuma vidū apaļā stundā, izdzirdot Maestro Raimonda Paula melodiju, es patiešām nebiju pamanījusi kņadā un troksnī, mērojot ceļu gar Brīvības pieminekli uz Vecrīgas pusi, vai vienkārši nebiju tur gadījusies apaļā stundā, kaut Pulksteņa rekonstrukcija notika jau 2017. gadā par godu Latvijas simtgades svinībām. Tagad tas ir mans rituāls un kultūrpietura ļoti apzināti, izvēloties laiku ceļā uz darbu.
Tas ir tik mīļi, sirsnīgi un kopības sajūtu ievibrējoši… Klausos melodiju, paveros uz Rīgas skaistajiem parkiem, uz mūsu Balto namu, kas drīz pēc remontdarbiem atkal mūs apņems ar savu samtaino un zeltaini mirdzošo viesmīlību un pāri visam brīnišķīgu mūziku, jo jau drīz jūnija sākumā Pučīni “Bohēmas” jauniestudējums . Bet šobrīd vienkārša apstāšanās un brīdis pārdomām pašā Rīgas sirdī ar Maestro melodiju… Kā bērnudienās – īsts un neviltots prieka mirklis…
Tālāk vedinu uz galeriju “Alma”, jo tur līdz 31. maijam skatāma Māras Brašmanes izstāde “Mani draugi” Rīgas Fotogrāfijas biennāles ietvaros. Tajā sakopotas Brašmanes pirmās fotogrāfijas, kas uzņemtas laikā no 1965. līdz 1969. gadam ar fotogrāfes tēva platfilmu fotokameru “Woigtländer”.
Melnbaltajos attēlos redzama brīva un nepiespiesta atmosfēra ar bohēmistiem, māksliniekiem un rakstniekiem – studentiem, kuri turpmākajos gadu desmitos izveidosies par Rīgas jauno inteliģenci. Laima Eglīte, Eižens Valpēters, Eva Gurviča, Juris Pudāns un citi tikai runā par nākotnes sapņiem kafejnīcās “Kaza” un “Putnu dārzs”, stāstot par jaunu cilvēku sajūtām, problēmām un sevis meklējumiem. Nu jā, arī es pati šo laiku varu tik savā prātā vizualizēt no lasītā, vai kino un fotokamerās dokumentētā, tā ka iešu skatīties, un pastaigāšos pa Tērbatas ielu, no rītiem tā ļoti skaista.
Vēl es noteikti došos uz kinoteātri “Splendid Palace”, lai noskatītos kinolenti “Pavasaris”. Lūk neliels ceļvedis filmai - 18. gadsimta sākumā “Ospedāle della Pjeta” ir lielākais bāreņu nams Venēcijā. Tas ir ne tikai patvērums, bet arī vistalantīgāko, muzikāli apdāvināto bērnu skola. Jaunā Cecīlija visu savu dzīvi ir pavadījusi šeit, skolotājiem atklājot viņas vijolnieces talantu. Vienīgā izeja no bāreņu nama viņai būtu laulības ar kādu bagātnieku, ja kāds viņu izvēlētos. Bet līdz ar Venēcijas pavasara vējiem viņas dzīve mainās, vienlaikus ar jauna vijoles skolotāja ierašanos. Viņa vārds ir Antonio Vivaldi. Mani uzrunāja filmas treileris un stāstu par Vivaldi un Venēciju noteikti vēlos skatīties.
Kultūrbagātu nedēļu mums visiem!
