Ligitai Rezgalei no Jaunlutriņiem bērni saka: "Mammu, tev ir garšīgs darbs!"

Ligita Rezgale ar sevi iepazīstina šādi: "Esmu darbīga pensionāre, kura joprojām strādā. Ja runājam par dienu 2020. gada jūnijā, kad aizgāju pensijā, tā bija vien kārtējā  kalendārā. Nekādas izmaiņas dzīvē neizjutu, vien atšķirība, ka reizi mēnesī kontā ieripo patīkama naudas summa — atlīdzība par darba mūžā padarīto un samaksātiem nodokļiem. Kamēr veselība ļaus, strādāšu dārzā. Man patīk aktīvs dzīvesveids un būt laukos svaigā gaisā. Strādāju plecu pie pleca ar vīru, plašo augļu un ogu dārzu palīdz uzturēt arī divas darbinieces no Jaunlutriņiem."

Saimniece stāsta, ka ražas laikā darbinieku pulciņš pieaug, jo sezonas laukstrādnieku programmā pieņem visus, kuri vēlas nopelnīt. Piemēram, ābolu lasīšanā bija ir pieci palīgi, taču vasaras vidū, ogu vākšanas laikā, saimniecībā apgrozās līdz 25 cilvēkiem.

L. Rezgale 8. klasē saprata, ka vēlas strādāt dārzkopībā. Viņa izvēlējās mācīties Bulduru tehnikumā: "Esmu dzimusi dobelniece, man bija gods personīgi pazīt Pēteri Upīti. Skolas laikā abas ar māsu trīs gadus pie viņa strādājām. Pēc tam ar nelieliem pārtraukumiem esmu strādājusi tikai šajā jomā. Dārzkopība ir mana specialitāte, vaļasprieks un darbs."

Uz Jaunlutriņiem viņa pārcēlās 1992. gadā, kad Latvijā sākās zemju atgūšanas trakums. Mucenieki līdz 1949. gadam bija L. Rezgales vecvectēva īpašums. Saimniece atceras, ka juku laiki finansiāli bija grūti, taču pēc pirmajiem desmit gadiem beidzot varēja atsperties. Tagad ir stabila saimniecība, kurā kuplo augļu koku un krūmu stādījumi, iegādātas iekārtas un izbūvēta infrastruktūra — atliek strādāt ikdienas darbu.

"Protams, jāseko līdzi tendencēm un tās jāievieš saimniecībā. Regulāri vecās šķirnes mainām pret jaunām, kopējo apjomu nedaudz, bet pakāpeniski samazinot. Lielākoties šāda izvēle tādēļ, ka nav palīgu. Darba roku trūkumu sākām izjust pirms apmēram desmit gadiem. Tie cilvēki, uz kuriem varēja paļauties, ir tā saucamie padomju laika cilvēki. Viņi zina, kas ir godavārds, motivēti strādāt un iesākto darbu pabeigt. Šie cilvēki jau pensijā vai tai tuvojas.

Ar jauniešu piesaisti iet pavisam bēdīgi. Ogu vācēji, kurus mammas no rīta atved, nevienu nebrīdinot, jau pēc divām stundām aizgājuši uz autobusu. Parasti spaini un krēslu pamet turpat pie krūma. Jauniešiem lauku darbi neiet pie sirds," novērojusi dārzkope.

Iepriekšējos gados projektos piesaistītas investīcijas, tādēļ saimniecībai piecu gadu uzraudzība. Šajā laikā nevar apstāties un jāsasniedz aizvien lielāks apgrozījums. Vēl viens nopietns iemesls, kādēļ L. Rezgale turpina strādāt, — pienācīgi pensijā palaist vīru un ilggadēju darbinieci.

Mammas pēdās gājusi L. Rezgales jaunākā meita Zanda. Viņa izmācījusies   uzņēmējdarbību lauksaimniecībā, taču strādā Rīgā, Latvijas Augu aizsardzības pētniecības centrā. Jaunlutriņniece norāda uz būtisku  mūslaiku trūkumu — agrāk speciālisti pensionējās 55 gadu vecumā un ap to laiku jaunie varēja pārņemt vecāku arodu. Tagad pensijā iet desmit gadu vēlāk, un bērni lielākoties jau izveidojuši karjeru, tādēļ nav, kas pārņem vecāku rūpalu.

Dara garšīgu darbu

L. Rezgale norāda, ka neietekmējamu laikapstākļu dēļ darbs grūts visiem lauksaimniekiem. Ja uznāk salna, apsalst viss — labība, dārzeņi, augļu un ogu krūmi. Nozares priekšrocību savulaik precīzi definēja viņas bērni: "Mammu, tev ir garšīgs darbs!" Jau maija vidū sāk ienākties jaunā raža. Pirmās ir zemenes siltumnīcā, bet pēdējie — āboli, kuri vēsajā uzglabāšanas telpā svaigi ir līdz pat aprīlim. Viņa joko, ka nav daudz laika ēst banānus.

Lai rudenī un ziemā garšas kārpiņām būtu pārmaiņas, ābolus ēd ne vien svaigus, bet dažādi pagatavotus — pankūkās, kompotā, kūkā, ievārījumā, spiež sulā. Āboli ir vērtīgs vitamīnu un šķiedrvielu avots. Kad virtuvē aptrūkstas ideju, palīgā nāk internets. Tā kā svaigi āboli ir vienmēr, saimniece ziemas krājumus neveido.  Izvāra ābolu zapti, tad, kad sagribas.

Mucenieki agrāk piedāvāja ābolu sulas spiešanas pakalpojumu, taču tagad spiež tikai pašu augļus un produkciju piegādā ilggadējiem sadarbības partneriem. "Lai gan cenšamies būt jauni un ātri, apzināmies, ka tādi vairs neesam. Šogad pēdējais gads arī dažādu ogu sīrupiem, kā arī ķirbju un smiltsērkšķu nektāram. Izpildīsim pasūtījumu un šo pārstrādes veidu pārtrauksim, jo mazos apjomos nav finansiāli izdevīgs," stāsta jaunlutriņniece.

Pieprasītas izturīgas šķirnes

Muceniekos audzē upenes, ērkšķogas, jāņogas, smiltsērkšķus, ābolus kā arī šo kultūru stādus. Sadarbībā ar bijušajiem kolēģiem no Dobeles dārzkopības institūta izmēģina jaunos ābeļu selekcijas numuru stādus.

"Jāatzīst, ka pēdējā sezona pagāja lielā stresā. Dārzkopībā strādāju vairāk nekā 50 sezonu, taču šādu gadu neatceros. Bija ne vien nesaprotamas temperatūras svārstības, bet arī cilvēki nervozi," novērojusi saimniece.

Pieredzējušajai dārzkopei vaicāju par iecienītākām ābolu šķirnēm. Viņa uzskata, ka atbildēt uz jautājumu var tad, ja zināms, kādam mērķim auglis paredzēts. Pārdošanai tirdziņos jāaudzē apmēram 30 šķirņu, lai nodrošinātu produkciju pieciem līdz sešiem mēnešiem — no agras vasaras līdz vēlai ziemai. Ja audzē pārdošanai lielveikalu tīklos vai kā Muceniekos, arī programmai Skolas auglis, sortiments citādāks.

"Esam atteikušies no vasaras un agrās rudens šķirnēm, strādājam ar tām, kas glabājas ilgi. Tādas ir arī pavisam jaunās ābeles bez nosaukuma, ko izmēģinām. Man vislabāk garšo 'Bohemija' augļi, tie patīk arī mūsu klientiem. Šīs šķirnes āboli gatavi novembra beigās un decembrī. Cilvēki iecienījuši arī 'Auksi'. Man šķiet, ka no jaunajām šķirnēm labs potenciāls ir 'Valentino' un vasaras šķirnei ar tumši sarkaniem augļiem 'Sandra'.

Koncentrējamies uz jauno šķirņu audzēšanu. Vecās ražo vēlāk, koki un augļi ir slimību uzņēmīgi, turklāt āboli lielākoties ir ar plānām mizām. Vecās šķirnes var audzēt mazdārziņos savam priekam. Ražošanā jāizvēlas āboli ar biezām mizām, lai auglis nezaudētu izskatu pēc tam, kad veikala darbinieki tos izber no kastēm vai klienti saspaida. Stādām šķirnes, kas līdzīgas importa āboliem, jo tās izturīgākas."

Kāpj kalnos

L. Rezgale brīvajā laikā lasa grāmatas un ceļo kopā ar vīru un citiem ģimenes locekļiem. Gadā plāno divus braucienus — viens ir sportisks, bet otrs izzinošs. Pāris nesen atgriezās no kultūras brauciena pa Alžīriju.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem