Padomju režīma nolaidība, kas salauza dzīves - Čornobiļas AES katastrofas 40. gadadiena

Kad Zviedrija un citas Ziemeļvalstis pieprasīja paskaidrojumus, bet Rietumu raidstacijas, tostarp “Radio Brīvā Eiropa”, BBC un citi ziņu dienesti sāka ziņot par paaugstinātu radiāciju Eiropā, PSRS vairs nevarēja noliegt to, ko valsts oficiālās struktūras bija slēpušas nu jau vairāk nekā divas diennaktis – padomju zemē bija notikusi, kā vēlāk izrādījās, lielākā tehnogēnā kodolkatastrofa cilvēces vēsturē.

Liktenīgā nakts

Kas bija noticis pirms dažām dienām? Tā gada 26. aprīļa nakts apmēram 110 kilometrus uz ziemeļiem no Kijivas esošajā Čornobiļas atomelektrostacijā sākās kā parasta dežūra, kuras laikā ceturtajā energoblokā tika plānota regulāra tehniskā apkope. Līdztekus tai bija paredzēts pārbaudīt reaktora drošības sistēmas elektroenerģijas padeves pārtraukuma gadījumā. Tomēr nepilnīga komunikācija starp eksperimenta vadītājiem un operatīvo personālu, kā arī virkne liktenīgu kļūdu noveda pie tā, ka pulksten 1.23 pēc vietējā laika nogranda divi sprādzieni. Tie burtiski iznīcināja reaktora aktīvo zonu un aizsvieda tā jumtu, atklājot ceļu radioaktīvajam piesārņojumam. Apmēram viena kilometra augstumā pacēlās nāvējošs mākonis – tā smagākie elementi nosēdās stacijas tiešā tuvumā, bet vieglākie komponenti vēja plūsmās sāka savu ceļu uz ziemeļrietumiem, nezinot robežas. Pirmajās desmit dienās pēc šā sprādziena radioaktīvais fons avārijas apkārtnē pārsniedza dabisko līmeni 87 000 reižu, tomēr pasaule par to uzzināja tikai ar novēlošanos.

Ugunsdzēsējus un iedzīvotājus neinformē

Jau dažu minūšu laikā notikuma vietā ieradās ugunsdzēsēji, kuri nebija informēti par radiācijas bīstamību. Bez atbilstoša aprīkojuma viņi dzēsa liesmas uz reaktora jumta un saņēma nāvējošas starojuma devas. Vairāki no viņiem vēlāk mira no akūtas staru slimības. Tikmēr netālu esošajā Pripetes pilsētā dzīve ritēja kā ierasts. Iedzīvotāji nezināja par katastrofu un devās ikdienas gaitās – bērni uz skolu, pieaugušie uz darbu. Cilvēki vēroja neparasto spīdumu virs stacijas, neapzinoties, ka radioaktīvie putekļi nosēžas uz viņu drēbēm un ādas. Milicija pilsētu norobežoja, taču iedzīvotājiem netika sniegta skaidra informācija.

Padomju plašsaziņas līdzekļi vairākas dienas klusēja, un pirmā īsā ziņa parādījās tikai 30. aprīlī. Šī ziņa vēstīja, ka notikusi avārija, bet situācija tiek kontrolēta. Turpmākajās dienās mediji centās mazināt katastrofas apmērus, apgalvojot, ka Rietumi izplata pārspīlētas vai nepatiesas ziņas. Pat 1. maija svinības netika atceltas, lai gan radiācijas līmenis bija paaugstināts, un cilvēki tika pakļauti riskam. Sabiedrībai tika demonstrēti svētku pasākumi un “normāla dzīve” kā pierādījums drošībai. Tikmēr patiesā informācija par radiācijas izplatību un sekām tika slēpta.

Atomelektrostacijā haoss

Pašā atomelektrostacijā valdīja haoss un izmisīgi mēģinājumi ierobežot katastrofu. Darbinieki sākotnēji neapzinājās, ka reaktors ir pilnībā iznīcināts, un turpināja mēģināt to dzesēt. Tas radīja vēl lielāku radioaktīvā tvaika izplatību. No simtiem darbinieku daudzi guva smagus veselības bojājumus un akūtu staru slimību. Lai apslāpētu uguni un samazinātu radiāciju, virs reaktora lidoja helikopteri, metot smiltis, boru, svinu un citus materiālus. Tajā pašā laikā radās risks vēl vienam katastrofālam sprādzienam – zem reaktora uzkrātais ūdens varēja izraisīt milzīgu tvaika eksploziju. Šo risku novērsa trīs darbinieki, kuri, riskējot ar dzīvību, manuāli atvēra drenāžas vārstus un izlaida ūdeni.

Pripetes pilsētas evakuācija sākās tikai 27. aprīlī, aptuveni 36 stundas pēc avārijas. Iedzīvotājiem tika teikts, ka tā būs īslaicīga, tāpēc viņi līdzi ņēma tikai nepieciešamāko. Dažu stundu laikā gandrīz 50 000 cilvēku tika izvesti, taču viņi savās mājās vairs nekad neatgriezās. Arī pēc evakuācijas sabiedrībai tika sniegta nepilnīga un bieži maldinoša informācija. Padomju mediji turpināja apgalvot, ka situācija uzlabojas un ka radiācijas līmenis samazinās, lai gan patiesībā piesārņojums bija izplatījies plašā teritorijā.

Kopumā no 30 kilometru zonas tika pārvietoti 135 tūkstoši cilvēku, viņiem bija jāpamet mājas un visa iepriekšējā dzīve. Neredzamā nāve atstāja pēdas arī dabā – priežu mežs pie stacijas dažu dienu laikā nokalta, iegūstot rūsganu toni un iemantojot “Sarkanā meža” nosaukumu. Lai gan zona tika pasludināta par slēgtu, vairāk nekā trīs miljoni cilvēku joprojām mīt teritorijās, kuras tiek uzskatītas par radioaktīvi piesārņotām.

Avārijas seku likvidēšana

Avārijas seku likvidēšanai mobilizēja milzīgu cilvēku daudzumu – kopumā aptuveni 800 000 cilvēku, starp kuriem bija vairāk nekā 6000 vīriešu no Latvijas. Šis bija laiks, kad kara komisariāti, aizbildinoties ar mācībām, nakts vidū vai darba dienas karstumā iesauca rezervistus, patiesībā nosūtot viņus uz Čornobiļu. Tie bija pārsvarā 30 līdz 35 gadus veci vīrieši, kuri bija spiesti strādāt necilvēcīgos apstākļos, dezaktivējot tehniku un apdzīvotas vietas Ukrainā un Baltkrievijā. Mūsu speciālisti un celtnieki piedalījās arī no Pripetes evakuētajiem dzīvošanai paredzētās Slavutičas pilsētas būvniecībā, taču vēlāk izrādījās, ka arī šī jaunā pilsēta uzcelta zonā ar paaugstinātu radiāciju. 

Lai nepieļautu radioaktīvo vielu izplūšanu no vēl joprojām degošā reaktora, 1986. gada jūnijā sākās objekta “Ukritije” (“Patvērums”) jeb sarkofāga celtniecība. To pabeidza rekordīsā laikā – septiņos mēnešos jeb līdz novembra beigām. Cilvēkiem, kas strādāja AES teritorijā, viens no bīstamākajiem darbiem bija jumta tīrīšana no grafīta gabaliem, ko bija izmetis sprādziens. Pirms sarkofāga celtniecības bija nepieciešams attīrīt apkārtni no radioaktīvajiem gruvešiem (grafīta klučiem un degvielas daļām). Sākotnēji mēģināja izmantot tālvadības robotus (tostarp vācu un padomju mēnessgājējus), taču augstā radiācija sabojāja to elektroniku. Rezultātā darbu veica cilvēki – bioloģiskie roboti. Cilvēki skrēja uz jumta, strādāja tur tikai 45–90 sekundes (lai nesaņemtu nāvējošu radiācijas devu) un meta gružus atpakaļ reaktora šahtā.

Tā kā 1986. gadā celtais sarkofāgs sāka drupt, 2016. gadā virs tā tika uzbīdīta milzīga tērauda arka – “Jaunais drošais iesprostojums” jeb “New Safe Confinement”. Tā ir lielākā pārvietojamā metāla konstrukcija pasaulē, kas paredzēta, lai aizsargātu vidi nākamos 100 gadus un ļautu droši demontēt veco sarkofāgu un reaktora atliekas.

Darbs avārijas zonā turpinājās gadiem, mēģinot iegrožot katastrofas sekas un sagatavot atlikušos reaktorus ekspluatācijai, līdz 2000. gada 15. decembrī Čornobiļas AES darbība tika pilnībā apturēta. Pētnieku prognozes bija skarbas: lai gan dabiskie procesi turpinās, pilnībā tīra šī teritorija kļūs tikai pēc 250 gadiem, savukārt bīstamais plutonijs tur saglabāsies nākamos 25 tūkstošus gadu.

Okupantu neprāts    

Vēstures mācības tika brutāli ignorētas 2022. gadā, kad Krievijas okupācijas spēki no 24. februāra līdz 31. martam pārņēma Čornobiļas zonu. Agresora rīcība robežojās ar pašnāvniecisku neprātu – smagā tehnika bez aizsardzības pārvietojās pa radioaktīvo augsni, paceļot gaisā toksiskus putekļu mākoņus.

Visbīstamākā situācija izveidojās “Sarkanajā mežā”, kur karavīri sāka veidot ierakumus, burtiski uzrokot gadu desmitiem dusošo nāvi. Šajā zonā, kas ir viena no piesārņotākajām vietām pasaulē, pat stunda bez ekipējuma ir bīstama. Šie Krievijas karavīri saņēma kritiskas starojuma devas. Parādoties pirmajām staru slimības pazīmēm, okupācijas spēku vidū izcēlās panika, kas paātrināja viņu atkāpšanos un kontroles atgriešanu Ukrainai.