Dieva balsī jāieklausās. Saruna ar latvieti Jānu Jērumu-Grīnbergu - pirmo bīskapi sievieti Lielbritānijas vēsturē

Ar Jānu tiekamies Lielā gavēņa laikā. Palaimējas, jo izdodas viņu pārtvert dienu pirms lidojuma uz Londonu, kurp mācītāja dodas apciemot meitu Lailas un Annas ģimenes, mazbērnus un šo to vēl apdarīt darba laukā. Uz interviju Jāna atbrauc no Staiceles, kur tagad dzīvo. Viņai līdzi ir tukša bagāžas soma – ceļam vajadzīgo tajā salikšot, kad pēc sarunas tikšot līdz Rīgas dzīvoklim. No kafijas Jāna neatsakās, bet uz šķīvīša malas nolikto konfekti atdod man – gavēnis. Laiks pirms Lieldienām Jānai vispār ir īpašs – kā jau cilvēkam, kurš cieši saistīts ar baznīcu.

Gavēņa mērķis – skats uz Dievu, ne sevi

“Kristus ciešanu laika Lielais gavēnis sākas Pelnu dienā, tad ir sevišķi skaists dievkalpojums. Lielākoties gavēnis cilvēkiem saistās ar fiziskām lietām – atteikšanos no kāda produkta, kaut kā nedarīšanu, piemēram, televizora neskatīšanos, nesēdēšanu telefonā. Vai ar sevis emocionālu, garīgu disciplinēšanu, teiksim, gavēņa laikā cilvēks apņemas neļauties dusmām un citu nosodīšanai. Tas, protams, ir labi, tomēr galvenais gavēņa mērķis ir vairāk pievērsties lūgšanām, tuvoties Dievam – skats uz Viņu, ne sevi. Pārējais to var tikai papildināt,” teic Jāna. Tad smaidot piebilst, ka koncentrēšanās tikai uz fizisko labsajūtu – beidzot sevi disciplinēšu un nometīšu svaru! – nu nepavisam neliecinot par Lielā gavēņa jēgas izpratni.

No kā pati atteikusies šī gavēņa laikā? “No šokolādes – es taču jums atdevu savu konfekti!” Jāna smejas. “Labi, tā ir mānīšanās. Man šokolāde vienkārši negaršo. Ja runājam par ēdamlietām, esmu atteikusies sava lielā kārdinājuma – vakaros, lasot grāmatu vai skatoties filmu, našķēties ar sāļajiem riekstiņiem, čipsiem, grauzdiņiem. Vienmēr gavēņa laikā izlasu kādu garīgu grāmatu, īpaši iedziļinoties tekstā. Jo jaunas atskārsmes nāk allaž. Bieži tajās aprakstīti arī garīgi vingrinājumi, kurus izpildu. Mācītājiem, arī pensionētiem, ir jāturpina darboties ar sevi un jāatļauj Dievam ar mums darboties. Ko ar to domāju? Tēvreizē ir vārdi Tavs prāts, lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Tas nozīmē atļaut Dievam parādīt, kas ir Viņa prāts, un censties tam sekot – dzīvot paļāvībā, nevis pielāgot Dieva prātu savējam. Un Dieva gribu no savas gribas jāmācās atšķirt, kā arī to, ko spēj izdarīt pats un ko bez Viņa palīdzības nekad nespēsi izdarīt.”

Īstu gavēni Jāna ievērojusi tikai vienu gadu, proti, ēdusi ramadāna stilā – vienreiz dienā, vakarā. Sākumā tas šķitis ļoti grūti, mieru nav devis jautājums – kāpēc sev daru pāri? Bet tad ēstgribu piemānījusi ar Bībeles lasīšanu, Lūgšanu grāmatu. Turklāt sajūta, ka atteikšanās no ēdiena, kaut kā garšīga ir pāridarīšana sev, ātri pārejot. Tās vietā nākot viegluma sajūta, domu skaidrība un līdz ar to izpratne, ka dari sev tikai labu. Mūsdienu pārtikušajiem, ar visu pārsātinātajiem Rietumu cilvēkiem, ieskaitot latviešus, pie tādas nonākt esot pat ļoti vēlams. Jāna katru dienu izdarījusi vismaz vienu ļoti labu lietu citam cilvēkam, jo arī tas, ne tikai sevis fiziska un garīga attīrīšana, gavēņa laikā esot ļoti būtiski.

“Ir cilvēki, kas neatbalsta gavēņa ievērošanu. Tas neesot luteriski, vairāk katoļu tradīcija, un cilvēkiem vispār neesot paredzēts sevi tik ļoti šaustīt. Tomēr es uzskatu, ka ir labi kādu brīdi izjust to, kā ir tad, kad visa nav gana. Kaut tāpēc, lai novērtētu to, kas tev dots. Bet nekad neieteiktu gavēt cilvēkiem, kuri jau tāpat iztiek ar minimumu, nevar atļauties labi paēst un par sevi rūpēties. Viņiem gavēnis tiešām nav domāts,” uzsver Jāna.

Nesvinēt pavasari būtu nedabiski

Cilvēkiem, kuri kalpo baznīcai, laiks no Pelnu dienas līdz Lieldienām ir ļoti īpašs ceļojums. No pelēcīguma un sāpēm līdz priekam. Klusās sestdienas vakarā notiek vigīlijas dievkalpojums un bieži arī kristības.

“No pelniem dodamies kristību virzienā. Ja arī paši nekristāmies – to jau dara tikai vienreiz –, esam klāt tiem, kas kristās, un piedalāmies rituālā, atjaunojam savus kristību solījumus. Kristiešiem šajā laikā ir ļoti svarīgi būt kristiešu kopienā, jo pārdzīvojums, kam ejam cauri gavēņa laikā, kļūst daudz nozīmīgāks, ja to piedzīvo kopā ar citiem, dalās savās izjūtās. Ja es būtu, teiksim, trapistu mūks, varbūt tā nedomātu. (Smaida.) Un, tā kā esmu ļoti introverta, man labāk par Ziemassvētkiem patīk Advente, par Lieldienām – gavēnis. Tieši pieklusinātais Dievam tuvināšanās laiks līdz svētku dienai. Bet tā, protams, ir mana problēma,” Jāna smejas.

Latvijā Lieldienās sapludinātas gan kristīgās, gan tautas tradīcijas. Daži cilvēki, kas apmeklē dievkalpojumus, kuros tiek atzīmēta Kristus ciešanu, nāves un augšāmcelšanās vēsts, neiecietīgi izsakās par tiem, kuri Lieldienās krāso olas, šūpojas pretī saulei – svin pavasari. Jānai pret tautas tradīcijām gan nav pretenziju.

“To saknes stiepjas dabas ritmā, un latviešiem tas ir ļoti būtisks. Londonā, kur agrāk dzīvoju, atšķirība starp oktobri un aprīli tikai bišķiņ jūtama, bet, jau divpadsmit gadus pastāvīgi dzīvojot Latvijā, arī es to izjūtu arvien vairāk. Kad pēc tumšā rudens, aukstās ziemas beidzot atgriezusies gaisma, saule, viss atkal zaļo, to nesvinēt pat būtu nedabiski. Kas tur slikts, ja to dara, ripinot olas un šūpojoties! Turklāt arī lielie kristiešu svētki sasaucas ar gada ritmu, tāpēc nedomāju, ka tie viens ar otru ir pretrunā. Ja latviskajā tradīcijā ziemas saulgriežos svin gaismas uzvaru pār tumsu, tad kristīgajā pie mums atgriežas Kristus gaisma. Un Jāņu ugunskurs, kura lielā liesma palēnām izdziest, sasaucas ar Jāņa Kristītāja teikto, ka tad, kad nāk Jēzus, viņam būs iet mazumā, bet Jēzum būs pieaugt. Es visās šajās lietās saredzu simboliku, neesmu no tiem mācītājiem, kuri mēģina apkarot līgodziesmas un Jāņus. Bet arī nedomāju, ka Zemes vai Vēja māte ir kaut kas dievišķs, pielūdzami tēli. Tā ir daba. Taču tas nebija nekas neparasts, ka senais latvietis pirms kristietības pielūdza tās tēlus. Tie visi bija no vides, kurā viņš piedzima, kurā dzīvoja un pēc tam tika guldīts Zemes mātes klēpī.”

Sekot aicinājumam

Londonas Universitātē Jāna studējusi bioķīmiju, vēlāk pabeigusi māsu skolu un strādājusi gan reanimācijā, gan ģimenes ārsta praksē. Šis darbs viņai ļoti paticis, tomēr 40 gadu vecumā Jāna iestājās Oukhilas koledžas Pastorālās teoloģijas kursā. Kāpēc šāds pavērsiens?

“Tas nenotika spēji, stāsts ir daudz garāks. Savulaik mācītājs bija mans vectēvs no mātes puses Augusts Grigors – pirmais un, cik man zināms, vienīgais neredzīgais mācītājs Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas vēsturē. Piedzima redzošs, bet redzi zaudēja pēc bērnībā izslimotas slimības, šķiet, šarlaka. Mācījās Juglas neredzīgo skolā, tad studēja teoloģiju. Neredzīgs būdams, viņš lekcijas nevarēja pierakstīt, tāpēc visu mācījās no galvas. Draugs, lai palīdzētu, deva savas piezīmes, un mamma ar māsu tās lasīja priekšā, pēc tam pārbaudīja, vai tēvs visu iemācījies. Fakultātes vadība domāja, ka eksāmenus nolikt viņš tāpat nespēs, bet vectēvs nolika, un viņu ordinēja par mācītāju. Pusotru gadu pēc tam, ciemodamies pie drauga Tukuma pusē, vectēvs, neveiksmīgi sadauzīja galvu un nomira, laikam no asinsizplūduma smadzenēs. Tomēr viņš paspēja Juglā nodibināt neredzīgo Kristus draudzi, kas pastāv vēl joprojām.

 Savukārt mans tēvs, komponists un diriģents Alberts Jērums, bija arī baznīcas ērģelnieks Londonas latviešu un igauņu draudzēs, un es gāju viņam līdzi. Tā ka šis aicinājums, šī sēkla – pievērsties ticībai, būt baznīcā – manī bija ģimenes iesēta, tikai gaidīja laiku, kad uzdīgt. To noteikti veicināja arī cilvēku ciešanas, cīņa starp dzīvību un nāvi, ko pieredzēju, strādājot reanimācijā. Nāves brīdī jau Dievs visiem atver savas rokas, un neesmu piedzīvojusi, ka šajā mirklī kāds Viņam teiktu – nē, es tomēr negribu Tevi pieņemt.”

Dieva brīnumi notiek

Tad pienācis laiks, kad Dievs pie Jānas durvīm sācis klauvēt arvien uzstājīgāk, tomēr uzreiz viņa tās nav atvērusi, atrunājusies – man patīk tas, ko daru, man ir labi. Līdz Dievs sācis runāt skarbāku valodu. Ap gadiem 35 Jānai pēkšņi sākušās epilepsijas lēkmes, kas likušas domāt – ko daru nepareizi? Kad piemeklējusi vēl cita smaga slimība, šī doma sarosījusies vēl vairāk, un beidzot Jāna Dieva klauvējieniem atsaukusies. Teikusi: labi, es mēģināšu nodoties kalpošanai Tev, bet Tev man jāpalīdz, jo mācītājs ar krītamo kaiti – tas nav visai labi... Drīz vien pēc tam Jānai piemeklētas pareizās zāles epilepsijas lēkmju mazināšanai, un viņa atkal varēja vadīt mašīnu. Negaidīti ātri veikta arī nepieciešamā operācija, līdz ar to sākt teoloģijas studijas varējusi bez raizēm. Vēl tikai Dievam pajautājusi, kur viņai to darīt. Tas bijis maija vidū, un jau jūnijā Jānai atradusies vieta Oukhilas koledžā, septembrī sākusi studēt.

“Šie notikumi bija pierādījums tam, ka Dieva balsī ir jāieklausās, tad Viņš paver visus ceļus. Vēl viens zīmīgs notikums sekoja jau pēc studijām. To laikā mēs rekolekciju dienās gājām uz vietējo katoļu benediktiešu klosteri – tā brāļi bija ļoti atsaucīgi. Reiz turp devos jau pēc studijām – baudīt klusuma dienu. Sagadījās, ka biju ieradusies Svētā Benedikta dienā, kurā mūki pusdienu laikā drīkstēja runāt, un blakus sēdošais mūks negaidot pajautāja, vai man gadījumā nevajag dziedināšanu. Atbildēju noliedzoši, tomēr aicinājumu aiziet pie viņa pieņēmu. Un šis mūks – caur Dievu, protams – man epilepsiju atņēma pavisam. Kopš tās dienas nav bijusi neviena lēkme, zāles vairs nedzēru. Ģimenes ārste bija ļoti skeptiska, teica, ka esmu traka, bet tagad laikam arī viņa atzītu, ka Dieva brīnumi tomēr notiek.”

Bīskapes amats – iedvesma sievietēm

Pēc ordinācijas 1997. rudenī Jāna vispirms strādājusi Londonas latviešu evaņģēliski luteriskajā draudzē, vēlāk Lielbritānijas luterāņu baznīcas Svētās Annas un Svētās Agneses draudzē, vienlaikus veicot arī prāvesta pienākumus. Pēc divpadsmit gadus ilgas kalpošanas konsekrēta jeb ievadīta bīskapes darbā Lielbritānijas luterāņu baznīcā, kļūstot par pirmo bīskapi sievieti Lielbritānijas vēsturē. Tā teikt, veiksmīga karjera.

“Nezinu, vai par darbu baznīcā var teikt – karjera. (Pasmaida.) Pat domāju, ka cilvēkam, kurš baznīcā apzināti grib kļūt it kā arvien nozīmīgāks, šādus amatus vispār nedrīkst uzticēt. Es uz to netiecos, jo darbu, kalpošanu baznīcā uzskatīju par savu misiju. Tomēr tiku pamanīta, novērtēta. Šis amats, protams, bija kaut kas īpašs, bet uztvēru to kā Dieva gribu – viss notika tā, kā Viņš to bija redzējis. Tagad saprotu, ka mans bīskapes amats bija kā liela dāvana arī visām man apkārt esošajām sievietēm, bet vēl jo lielāka – tām, kuras gribēja kalpot baznīcā. Arī Latvijā dzīvojošajām. Jo nu viņas droši varēja teikt, ka sieviete var būt ne tikai mācītāja, bet pat bīskape!”

Kāpēc Latvijā sievietes jau 23 gadus netiek ordinētas mācītāja darbam? Jāna smagi nopūšas... Jā, nevienam neesot noslēpums, kuram LELB arhibīskapam par to jāpateicas, kura iniciatīvas dēļ noliegums ordinēt sievietes ierakstīts pat LELB Satversmē. Tomēr piesauktie argumenti, no kuriem viens bijis tāds, ka visi Jēzus mācekļi bijuši vīrieši, līdz ar to sievietes nevarot būt viņa sekotājas, Jānu nepārliecinot, jo tie būtībā nav teoloģiski, bet izriet no sievietes diskriminācijas sabiedriskajā dzīvē un sadzīvē, nevēlēšanās sievieti redzēt talārā. “Turklāt būt mācītājam ir Dieva aicinājuma, nevis dzimuma jautājums. Tātad, ja sieviete to jūt, viņa var kalpot. Gluži tāpat kā, aicinājuma vadīta, var dienēt armijā. Kad sievietes atkal varētu ordinēt? Ne tik drīz, jo tad jāmaina Satversme,” teic Jāna.

Tomēr sievietes baznīcā kalpo. Arī viņa turpina to darīt, kalpojot Vīķu rehabilitācijas centrā par kapelāni kā LELBP mācītāja. Jāna spriež, ka tā būs viņas pēdējā kalpošanas vieta, un neko jaukāku viņa nevarot iedomāties, jo tur jūtoties ļoti gaidīta.

Apgūst svahili valodu un saņem uzaicinājumu no Elizabetes II

Mācītāju ierasts redzēt kancelē, bet ko viņš dara pārējā laikā? Kādam Jānas kolēģim bijis kalendārs, kurā visas dienas no pirmdienas līdz sestdienai tā arī bija iezīmētas, bet svētdienas vietā – darba diena, it kā mācītājs strādātu tikai vienu dienu nedēļā. Bet būtībā ir labi, ja kāds mācītājs nedēļā var sev izbrīvēt vienu no pienākumiem puslīdz brīvu dienu. Draudzē ir daudz pasākumu, piemēram, Bībeles stundas, kurām nopietni jāgatavojas. Tāpat bērēm. Jāapmeklē slimi cilvēki – gan mājās, gan slimnīcās –, arī tuviniekus zaudējušie, vientuļie, lai viņiem sniegtu garīgo un psiholoģisko palīdzību. Arī sprediķim, lai tas būtu spēcīgs, uzrunātu cilvēkus, nopietni jāgatavojas. Un kur nu vēl administrācija, papīru lietas, ko bieži vien, īpaši mazākās draudzēs, veic pats mācītājs. Tātad arī šim darbam ir sava garoza.

Kad Jāna strādāja Londonas Svētās Annas draudzē, viņa katru dienu bijusi baznīcā, tās durvis vienmēr bijušas atvērtas visiem – gan cilvēkiem, kuri gribējuši parunāt ar mācītāju vai meklējuši lūgšanas, gan arī tiem, kas gribējuši tikai izlūgties naudu, bezpajumtniekiem. Viņa īsti nesaprot, kāpēc Latvijā luterāņu baznīcu durvis cilvēkiem atvērtas tikai svētdienās, kā arī to, kāpēc, sākoties dievkalpojumam, tās aizver. Ja tā ir padomju laika atlieka, lai liekas acis neredz baznīcā gājējus, tad labi, bet citādi viņai gribētos, lai baznīcu durvis ir vaļā līdz galam, lai cilvēki jūtas tajā aicināti un gaidīti. Vēl labāk, ja dievkalpojumus varētu noturēt baznīcas dārzā, kas no kanceles teikto ļautu sadzirdēt arī garāmgājējiem. Kas zina, varbūt viņi tad apstātos, ieklausītos un citā reizē iedrošinātos ieiet baznīcā – līdz tam sev svešā telpā.

Interesanti, ka, strādājot Svētās Annas draudzē, Jāna diezgan bieži braukusi uz Tanzāniju, jo draudzē bijusi Tanzānijas un Kenijas migrantu kopa. Jānas pienākumos ietilpis pāraudzīt tās darbību, un, kad tās mācītājs atgriezies Tanzānijā, viņai nav atlicis nekas cits, kā iemācīties svahili valodu, kas ir valsts valoda vairākās Āfrikas valstīs. Tas nav bijis grūti, jo tā, gluži tāpat kā latīņu valoda, esot ļoti loģiska – apgūsti vārdu krājumu un runā. Bet, lai tā īsti saprastu tanzāniešus, Jāna trīs reizes devusies uz Tanzāniju, kur lasījusi, dziedājusi kopā ar vietējiem un peldējusies. Un viņa cerot vēl kādu reizi turp aizbraukt, jo tā esot fantastiski skaista zeme.

Kā vienu no saviem interesantākajiem darbiem Jāna min darbošanos Anglijas baznīcu kopienā, kurā bijusi viena no prezidentēm. Tas ļāvis apgrozīties tādās aprindās, kādās parastajiem mirstīgajiem netikt. “Piemēram, biju klātesoša karalienes Elizabetes II 60. kronēšanas jubilejā, dievkalpojumā, pieņemšanā pie karalienes. Uz to bija aicināti visu ticību baznīcu vadītāji. Turklāt uzaicinājums nebija formāls, jo Elizabete II tiešām bija ļoti ticīgs cilvēks, būt Anglijas baznīcas galvai viņai bija sirdslieta,” mācītāja atceras. Tolaik viņas pienākumos bijis kopā ar citiem prezidentiem visu baznīcu vārdā izveidot paziņojumus krīzes gadījumos – līdzīgi kā tagad darīts sakarā ar karu Tuvajos Austrumos –, doties vizītēs pie daudzām konfesijām, veidot teoloģiskus viedokļus. Arī mēģināt koordinēt kopīgu ekumēnisko sadarbību, kas gan bijis grūti, jo tolaik kopienā bijušas 43 ļoti atšķirīgas konfesijas.

Sapnis par Latviju iezīsts ar mātes pienu

“1979. gadā ar vīru uz Latviju atbraucām pirmo reizi. Redzat, liela daļa ārpus Latvijas dzīvojošo latviešu sevi uzskatīja par trimdiniekiem un dzīvoja ar pārliecību – kad Latvija būs brīva, brauksim mājās. Un arī mums ar Jāni sapnis par to laikam bija jau ar mātes pienu iezīsts. Tikai uzreiz, 1991. gadā, to nevarējām praktisku apsvērumu dēļ – abi strādājām. Mani vecāki neatkarību nesagaidīja, bet tēvs noteikti būtu gribējis atgriezties. Jāņa vecākiem tāda doma bija, bet tad saprata, ka visu savu dzīvi pārcelt vairs nevarēs, jo bija jau lielos gados, tāpēc samierinājās ar ciemos braukšanu. Bet mēs, līdzko pensionējāmies, sakrāmējām čemodānus un – prom uz Staiceli!” Jāna stāsta un piebilst, ka Staiceles māja viņai tikusi caur pusmāsu – rakstnieci, žurnālisti Ingu Jērumu.

Māja it kā esot pilsētā, bet viņi tur jūtoties kā laukos. Un kā gan citādi pēc dzīves Londonā! Jānim ļoti patīkot strādāt dārzā, tas vīram esot aicinājums no viņa vecākiem, īstiem lauciniekiem, kuri abām kājām stingri zemē stāvējuši. Arī viņiem vienu brīdi bijusi doma par īstu lauku māju, bet – vairs nav tās varēšanas. Un labi tāpat. Jānis dārzā izaudzējot visu nepieciešamo – tomātus, gurķus, piparus, sīpolus, pupas. Savukārt Jāna konservējot, un viņai tas patīkot. “Arī Londonā mums bija ģimenes dārzs, Jānim iemaņas jau no tā laika. Es tolaik tikai ievārījumus vārīju, konservēšanu tagad nācās apgūt – gurķīšus salikt, Latgales salātus samarinēt. Būtībā jau nekas dikti jauns, jo Jāņa vecākiem, kuri dzīvoja Ziemeļanglijā, mājas pagrabs bija pilns ar burciņām. Un mani vecāki savā laikā Londonā pat kāpostus skābēja!” atceras Jāna un kā pierādījumu savai saimnieces rosībai no somas izņem burciņu ar krēcīšu – mazu melnu plūmīšu – ievārījumu.

Dzīve Staicelē ritot mierīgi, bet tajā pašā laikā viss notiekot – kultūras nams organizējot koncertus un ballītes, aktīvi strādājot muzejs, informācijas centrs. Arī Jāna iesaistoties, dziedot ansamblī Vēlreiz. “Tagad došos apciemot meitas, pabūšu ļoti apdzīvotā Londonas daļā. Dažas dienas atkal izjust tās kņadu un troksni droši vien būs jauki, bet zinu, ka man ātri gribēsies atgriezties klusumā, Staicelē. Meitas Laila un Anna par mūsu izvēli dzīvot Latvijā nebija pārsteigtas, arī pašas ir apsvērušas iespēju pārcelties šurp. Pagaidām tas vēl nav noticis, un tā jau būs viņu izvēle, darīt to vai ne. Bet mēs ar vīru savu jau esam izdarījuši,” mācītāja nosaka un Lieldienu noskaņā visus aicina aizlūgt par mieru pasaulē, par veselā saprāta uzvaru, par to, lai iespējami vairāk cilvēku tiktu pasargāti pašlaik notiekošajos karos Ukrainā un Tuvajos Austrumos. Jo svarīga esot katra cilvēka dvēselīte. Viņa pati aizlūdzot ik rītu.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "Dieva balsī jāieklausās" saturu atbild SIA “Izdevniecība “Rīgas Viļņi”.