"Bēdas slīcināju atkarībā," - režisors Harijs Petrockis par to, kā mācījās dzīvot pēc sievas nāves un atrada spēku nepadoties

Televīzijas seriālu cienītāji joprojām atceras Harija Petrocka veidotos televīzijas projektus "Svešā dzīve" un "Cerību iela". Viņa veidotie iestudējumi guvuši skatītāju atzinību Daugavpils teātrī un Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī.

“Ar Inesi iepazinos Daugavpils teātrī, kad aizbraucu uz turieni iestudēt izrādi. Šis bija mans pirmais iestudējums teātrī. Leģendārais Pētera Krilova aktieru kurss tobrīd no Daugavpils teātra brauca viesizrādēs uz Ameriku, un kā režisors varēju izvēlēties aktierus tikai no teātrī palikušajiem. Man šķita, ka galveno lomu varētu spēlēt Inese Laizāne. Tiesa, pavisam drīz es lūdzu viņu nomainīt, nevarēju sastrādāties. Inese bija neciešama. Tomēr nomaiņa nebija iespējama, jo citas aktrises bija viesizrādēs. Laikam jau te ir vietā teiciens, ka no naida līdz mīlestībai ir tikai viens solis. Tā nu Inese izcili nospēlēja galveno lomu, un īsi pēc pirmizrādes mēs oficiāli apprecējāmies,” abu iepazīšanās stāstu žurnālam "Kas Jauns" savulaik atklāja Petrockis.

Kad pasaulē nāca pāra meitiņa Elīza, ģimene pārcēlās uz galvaspilsētu. Kad meita bija paaugusies, Inese atgriezās Daugavpils teātrī kā literārās daļas vadītāja. Bet Harijam toreizējais direktors Valentīns Maculēvičs palūdza iestudēt izrādi – dzejas kompozīciju "Latgalīte", kas “ļoti labi aizgāja tautās”. Daugavpils teātrī pārim izdevās sākt revolūciju, un konkursā Inese Laizāne kļuva par tā direktori. “Teātris piedzīvoja pacēlumu, tajā atgriezās latviešu skatītājs. Izdevās radīt līdzsvaru starp krievu un latviešu izrādēm. Izdevās pat tik veiksmīgas izrādes, ka biļetes pilnībā tika pārdotas – Daugavpils līdz tam neko tādu nebija piedzīvojusi,” atceras Harijs.

Režisors Jānis Streičs, pie kura Inese bija filmējusies, ieteica viņu partijas Latgales sarakstā. "Nacionālā apvienība" no Latgales saraksta nekad nebija dabūjusi nevienu deputātu Saeimā, bet notika brīnums, un Inese tika. Tad arī kļuva skaidrs, ka ģimenei pilnībā jāpārceļas uz Rīgu. Kā Saeimas deputāte Inese tika ievēlēta trīs sasaukumos. “Taču trešā sasaukuma laikā notika tas, ko ārsti jau diemžēl bija prognozējuši. Viņai sākās izkaisītā skleroze. Tā ir slimība, ko izārstēt nav iespējams, to var tikai apturēt,” stāsta režisors. Sievas dzīves pēdējos piecus gadus viņš kopā ar ģimeni pacietīgi pieskatīja un atbalstīja sievu. 2024. gada 4. septembrī pēc pārciestā insulta veselība strauji pasliktinājās, un Inese devās mūžībā.

Liela slodze neļauj vaļu drūmām domām

Sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" Harijs Petrockis atklāj, ka šobrīd visu savu radošo enerģiju iegulda darbā un jo vairāk darba, jo labāk. Jo tad nav laika ļauties drūmām domām. Viņš ir pedagogs un lasa lekcijas režijā, aktiermeistarībā un kultūras pamatos.  “Pasniedzu visu, kas saistīts ar kultūru un teātri. Liels prieks, ka manis vadītās teātra studijas audzēkne ir iestājusies aktieru fakultātē. Neesmu arī atteicies no teātra projektiem. Nupat esmu sācis darbu pie Džeroma Kiltija lugas "Mīļais melis" iestudējuma,” pastāsta Petrockis. Un tie pat neesot visi viņa darbi: “Esmu sarakstījis un izdevis grāmatu bērniem "Otto brīnās", tagad rakstu otro grāmatu bērniem "Nezināmais kukainītis", kuru centīšos pabeigt šajā vasarā.”

Dubultsitiens – mammas un sievas zaudējums

Harijs joprojām tur savā sirsniņā svētu mīļās sievas Ineses piemiņu. “Pāris reižu esmu bijis Balvu kapiņos, kur atdusas Inese, viņas mamma un tētis. Man joprojām ir ļoti draudzīgas attiecības ar Ineses brāļiem – Māri un Aigaru,” tā režisors.

Sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" viņš neslēpj, ka pēc likteņa triecieniem, ar nelielu laika intervālu zaudējot gan mammu, gan sievu, iekritis dziļā depresijā. Mocījušas arī atkarības. Taču Harijs atradis sevī spēku vērsties pēc palīdzības un nepadoties. “Bez tādas lielas darbu slodzes man laikam būtu pagrūti, lai gan mēdz teikt, ka laiks dziedē visas brūces. Kad bija pavisam smagi, aizgāju pie psihoterapeita, kurš teica, ka pusotrs gads pēc sievas aiziešanas būs ļoti smags. Viņam zināmā mērā ir taisnība, jo, protams, joprojām sāp un noraudu arī kādu asaru, bet nav vairs tik smagi kā uzreiz pēc Ineses nāves. Pusotrs gads ir laika nogrieznis, kad ir psiholoģiska robeža – tu atceries, tev ik pa brīdim sāp, bet kļūst vieglāk. Esmu izgājis psihoterapijas kursu, jo vienu pēc otra piedzīvoju savas dzīves svarīgu cilvēku zaudējumu – vispirms mūžībā aizgāja mana mammīte un pēc pāris mēnešiem Inese. Biju palicis viens, jo bērni jau sen kā devušies savās dzīvēs. Mammas un sievas zaudējums bija dubultsitiens. Bēdas slīcināju atkarībā, bet ar psihoterapijas palīdzību ar to esmu ticis galā,” par sevis atgriešanu dzīvē stāsta režisors.

Viņa galvenie dziedinātāji ir maksimāla nodošanās darbam un meitas Elīzas meitiņa Kate. “Mazmeitiņa ir mans dvēseles mierinājums un prieks. Man ir arī sirsnīgs kontakts ar meitu, kas ir talantīga juriste. Lai gan mēs katrs dzīvojam savās mājās, cenšamies vismaz divas reizes nedēļā satikties,” stāsta vectēvs. “Inesīte jau arī vēl paguva piedzīvot mazmeitas pirmos mēnesīšus. Domāju, ka gan Inesei, gan meitai Elīzai par to bija liels prieks,” nosaka Harijs. Viņam arī no iepriekšējām attiecībām ar pirmo sievu Helēnu ir bērni – Marta un Kristaps, ar kuriem labas attiecības izveidojušās arī Inesei. Kristaps dzīvo un strādā Singapūrā, bet Marta ar savu ģimeni ir Anglijā.

Pēc sievas zaudējuma Harijam vajadzējis arī pārņemt ikdienas saimniecības lietas: “Sieva par mani ļoti rūpējās – māju tīrīja, ēst gatavoja. Nebiju domājis, ka tas viss ir tik laikietilpīgi. Tagad visi šie pienākumi man pašam jāpaveic. Esmu sācis arī gatavot ēst, un man padodas. Lai gan jāatzīst, ka ik pa brīdim nopērku arī pusfabrikātus, lai ātri varu sev ko pagatavot – pankūkas, pelmeņus. Taču brīvdienās uzvāru kādu zupu, ko var ēst vairākas dienas.” Āgenskalnā pie mājas viņam ir savs zemes pleķītis: “Inese jau ļoti daudz pa dārzu ņēmās, tagad esmu to pārņēmis. Te aug divas ābeles un plūmes, un ķirsis, ir dobes un arī neliela siltumnīca. Iepriekšējā vasarā biju iestādījis tomātus, gurķus un papriku, arī šogad plānoju stādīt. Ir tik patīkami vasarā, kad spoži spīd saule, iziet ārā un dobē nogriezt savu stādīto pētersīli, lociņu un dillīti. Esmu izaudzis Jūrmalā, kur vecākiem Asaros bija privātmāja, un dārza darbi man nav sveši jau kopš bērnības.”