Rīgā pirmoreiz uzstāsies izcilais japāņu pianists Nobujuki Cudziji

Nobu pirmos soļus mūzikā viņa māmiņa Icuko vēlāk aprakstīs grāmatā “Nobu cantabile”. Īsumā pārstāstot galveno, tā bija laime nelaimē – izrādījās, ka sīkajam puisēnam ar, kā mēdz sacīt mūsdienās, ierobežotām spējām patiesībā piemīt spējas, kas ir neierobežotas. Acīmredzams un kolosāls talants.

Viņa veiksme bija mīloši un gādīgi vecāki, pedagogs, kurš izveidoja savu unikālo apmācības metodi – ļoti sarežģītu, toties iedarbīgu. Un jau septiņu gadu vecumā Nobujuki (japāniski zēna vārds nozīmē ‘laime, kura nenovērsīsies’) iegūst galveno balvu visas Japānas konkursā neredzīgiem mūziķiem, 10 gadu vecumā uzstājas debijas koncertā ar Osakas “Century Orchestra”, vien pāris gadu vēlāk sniedz solokoncertus slavenajās Santori un Kārnegija zālēs, dodas viesturnejās pa Ziemeļameriku un Eiropu, bet 2005. gadā, būdams tikai 17 gadu vecs, piedalās Starptautiskajā Šopēna konkursā Varšavā un iekļūst tā pusfinālā…

Pabeidzis vidusskolu neredzīgiem audzēkņiem, Nobujuki Cudziji spēra drosmīgu soli – vispārējās konkurences kārtībā iestājās Mūzikas universitātē Ueno gakuen Tokijā. Viņš nevēlējās saņemt atlaides “slimības dēļ”. Vēl joprojām vienīgā atšķirība starp viņu un citiem pianistiem ir tā, ka Nobu uz skatuves uzved pavadonis, kurš palīdz mūziķim arī aiziet no tās pēc priekšnesuma.

Taču vienkārši tas izskatās tikai no malas. Savu ārkārtīgi sarežģīto repertuāru Nobujuki Cudziji apgūst nevis pēc aklo nošu raksta, bet ar asistentu palīdzību: saskaldot skaņdarbu sīkos fragmentos, atkārtojot un burtiski iegaumējot katru takti. Viņš jūt klavieru taustiņus tāpat kā savu paša ķermeni. Viņš saspēlējas ar orķestriem, neredzot diriģentu, bet paļaujoties uz savu personīgo orientieru sistēmu – tajā ietilpst, piemēram, elpa. Un vēl izmanto tulku pakalpojumus – kamēr muzikālā atmiņa ir fenomenāla, tā atmiņas daļa, kas atbildīga par svešvalodu apguvi, viņu ir nedaudz pievīlusi.

Tas netraucē Nobujuki sniegt no 80 līdz 100 koncertiem gadā, apmēram 40 % no tiem – ārpus dzimtās Japānas. Ceļot viņam patīk: Cudziji brīnišķīgi saspēlējas ar Londonas un BBC filharmoniķiem, Sietlas un Baltimoras simfoniskajiem orķestriem, “La Scala” Filharmonijas orķestri un Minhenes Simfonisko orķestri, viņu aicina uzstāties “BBC Proms” Karaliskajā Alberta zālē Londonā, Amsterdamas “Concertgebouw” un Berlīnes filharmonijā, Bostonā un Vašingtonā, Elizejas lauku teātrī Parīzē, lielākajās koncertzālēs Seulā un Honkongā, Aspenas un Rovinjas mūzikas festivālos – un, protams, viņš spēlē ar visiem ievērojamākajiem Japānas orķestriem: tostarp NHK simfonisko, Yomiuri Japānas simfonisko, Tokijas simfonisko, Japānas filharmonijas orķestri un “Orchestra Ensemble Kanazawa”.

Viņa priekšnesums raisa gaiša prieka asaras gan skatītājiem, gan skatuves kolēģiem. Vens Klaiberns (1934 – 2013) ir sacījis, ka Cudziji klavierspēle spēj dziedināt – šie vārdi izskan arī Pītera Rozena  dokumentālajā filmā “Pieskaroties skaņai: Nobujuki Cudziji neticamais ceļojums” (2014). Franču pianists un diriģents, profesors Mišels Berofs, vairākkārtējs Vena Klaiberna Starptautiskā pianistu konkursa žūrijas loceklis, apraksta to šādi: “Nobu spēlei piemīt dziļums, krāsa un kontrasti. Un tā ir absolūti muzikāla!”

Tagad Nobujuki Cudziji ir 37 gadus vecs. Viņa starptautiskā fanu armija ir milzīga, bet paša mājās Nobu ir varoņa godā, katru viņa uzstāšanos vainago stāvovācijas. Līgums ar “Deutsche Grammophon" vairojis mūziķa popularitāti: šīs sadarbības pirmais albums bija veltīts Bēthovenam, otrais – Čaikovskim un Rahmaņinovam. Jāpiebilst, ka viņš arvien biežāk komponē arī pats – Cudziji mūzika dzirdama vairākās spēlfilmās un dokumentālajā kino.

Tomēr pagaidām galvenā  japāņu mūziķa dzīvē ir izpildītājmāksla. Pianistu Nobujuki Cudziji izceļ detalizētas spēles nianses un pārdomātība, kolosāla virtuozitāte un  neatkārtojams rokraksts, kas ne mirkli neapdraud stilistisko precizitāti. Un klausītājus tas valdzina nebūt ne mazāk kā viņa satriecošā biogrāfija.