Kas ir klavierterapija? Skaidro tās veidotājs - Artūrs Cingujevs

Artūrs atceras: “Man bija ļoti intensīva tā saucamā brīnumbērna pianista bērnība. Netālu no mājām atradās Uzvaras parks, kur trešdienās risinājās riteņbraukšanas sacensības, tur bija arī mopēdi un vienmēr diplomus izdeva kungs cienījamos gados. Pagājuši taču vairāk nekā 30 gadi! Tāds laiciņš! Tiešām ļoti ieinteresēts kungs, vienmēr ar smaidu uz lūpām. Papildus savām mūzikas gaitām ik pa laikam rāvos uz parku, mājās ir dažādi diplomi par riteņbraukšanas sacensībām. Man gribējās būt tādam pašam kā citiem puišeļiem. Patiesībā es nezināju, ka šis cienījamais, interesantais kungs par mani kaut ko zina. Kādu pavasari mani pat uzaicināja uz filmēšanu Biķernieku trasē, kur aiz mopēdiem vajadzēja braukt ar skrituļslidām. Man tas bija sava veida izaicinājums, bet mamma gan uztraucās – aiz virves turoties, var nokrist un salauzt pirkstus vai pat roku, kas pianistam ir tik ļoti bīstami! Tās man patiešām ir ļoti skaistas bērnības atmiņas – nebija laika darīt muļķības, bet sportot, un Aleksandrs Briedis mums, puišeļiem, bija tāds kā virsdiriģents,” salīdzina Artūrs Cingujevs.  

Izdzīvošanas, dzīves un izturības skola

Kā klavieres ienāca jūsu dzīvē?

“Mani vecāki vispār nav saistīti ar mūziku. Tas sākās ar to, ka es bērnībā biju ļoti hiperaktīvs, vienīgais bērns ģimenē, un mamma Sigita mani centās nodarbināt, cik vien varēja. Bērnībā veda uz tautas un tad arī uz modernajām dejām, un visur man bija rezultāti. Viens brīdis pat bija tāds, ka bija modernās dejas, teātra un vēl parastā skola. Teātris bija diezgan nopietni, jo mēs ar izrādēm braucām pa Latviju, spēlēju galvenās lomas kopā arī ar pazīstamiem aktieriem, piemēram, Artūru Bērziņu uz Dailes teātra skatuves. Klavieres mani interesēja jau no bērnudārza laikiem. Skolotāja pateica, ka man esot dotības, un tā es iestājos Pāvula Jurjāna mūzikas skola, mācījos arī Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā. Teātra skolu tomēr pametu, jo bija par daudz. Tādā veidā es 1993. gadā astoņu gadu vecumā jau nokļuvu Francijā, Parīzē, starptautiskā klaviermūzikas konkursā. Iedomājieties, kā ir tik mazā vecumā ir nokļūt Parīzē! Vispirms jau lidot ar lidmašīnu no Rīgas uz Francijas galvaspilsētu, mazs puišelis, tajos laikos! Līdz ar lidojumu, satraukumu, man viss dienas grafiks bija sajucis. Un vēl Parīzē bez vecākiem. Pirms konkursa naktī, kad vajadzēja kārtīgi izgulēties, es visu nakti skatījos televizoru un nākamajā rītā, protams, biju galīgi neizgulējies. Aizbraucām uz konkursa vietu, kur bija ļoti daudz dalībnieku, un, gaidot savu uzstāšanos, es vienkārši aizmigu. Sauca manu uzvārdu Cingujevs, francūži to vēl kaut kā neparasti izrunāja – sauc vienreiz, otrreiz, bet es nesapratu, ka izsauc mani. Skolotāja sāka mani raustīt aiz rokas – tev jāuzstājas! Nospēlēju un tā ieguvu savā mūžā pirmo starptautisko “Grand Prix”. Tā viss sākās, un sāku braukt uz Franciju, uz konkursiem, katru gadu citā kategorijā piedalījos.”

Rīdzinieks ar zelta medaļu savulaik absolvējis Pētera Čaikovska Maskavas Valsts konservatoriju, pēc tam turpat papildinājies aspirantūrā. “2000. gada sākumā aizbraucu uz Maskavu, jo gribēju atrast savu klavierspēles guru, mācīties un apgūt pianisma skolas tradīcijas. Šis laiks bija ļoti sarežģīts, jo es aizbraucu projām vien 19 gadu vecumā. Man ieteica, ka varot sarunāt ar kopmītnes vadītāju par dzīvošanu, kas man īsti neizdevās. Es vispār nepratu tādas lietas ne kārtot, ne runāt, un mani no turienes vienkārši izmeta ārā. Man nebija ne kur dzīvot, ne kur spēlēt. Dzīvoju pie kaut kādām tantēm, kur mājoklis bija pilns ar blusām, tarakāniem un dažādiem mājdzīvniekiem, sadzīves apstākļi bija ļoti dažādi. Šai laikā es satiku arī savu nākamo sievu, viņa mācījās par mākslinieci restauratori, tagad mums ir trīs bērni,” pastāsta Artūrs.

Tā ķīmija, kas rodas uz skatuves

Kas jūs pie pianista darba visvairāk saista? Tā noteikti ir sirdslieta.

“Klavieres spēlējot, mani saista tas neatkārtojamais brīdis, tā ķīmija, kad sastājas zvaigznes, kas rodas uz skatuves. Tas pat ir kaut kas neaptverams, kad tu spēlē, esi jau iepriekš labi sagatavojies, un ar tevi notiek kaut kas maģisks, to pat nav iespējams aprakstīt. Ikdienišķajā dzīvē to ne ar ko nevar salīdzināt. Atbildības izjūta katram ir citāda. Protams, neizpaliek arī stress. Māksla ir atrast to balansu,” uzsver Artūrs.

Jau vairākus gadus nodarbojaties ar jaunu terapijas metodi – klavierterapiju. Kā tapa pati ideja?

“Pateicoties manam dzīves gājumam un sadarbībai ar psihoterapijas profesori Guntu Ancāni. No visiem tiem dažādajiem radošajiem kāpumiem un kritumiem, kā jau mākslā gadās, iegūtās izglītības un manas personīgās pieredzes. Es palīdzu arī saviem studentiem, jo strādāju arī Mūzikas akadēmijā Klavieru katedrā.”

Ko nozīmē klavierterapija?

“Tā ir klavierspēles apmācības autormetode. Vispirms ir neliela saruna, cilvēks pastāsta, kā jūtas, pēc tam klausās manis pieskaņoto mūziku, tad pats dodas pie instrumenta. Nevajag obligāti uzreiz spēlēt skaņdarbu. Klavieru skaņas viņu, tā teikt, apvij, lai nomierinātos un paelpotu. Ir cilvēki, kuri pēc tam nopirkuši klavieres un pat tamdēļ pārbūvējuši mājas un tamlīdzīgi. Mūzikas skolotājs sāk ar teoriju un liek iemācīties konkrētu skaņdarbu, un nereti tas pārvēršas par diezgan grūtu darbu. Klavierterapijā nav mērķis iemācīties skaņdarbu, bet pievērsties procesam caur improvizāciju, un tad, ja ir vēlēšanās, var apgūt jau padziļināti arī skaņdarbu. Process šeit pārvēršas par pašu galveno. Tas ir katram individuāli un atšķirīgi. Var teikt, šī metode tiek pieskaņota cilvēkam. Piemēram, ir tie, kuri pametuši mūzikas skolu, jo viņi vienkārši neiederas tai sistēmā. Un galarezultātā ir arī tādi, kas atgriežas mūzikas skolā un sāk atkal patiešām no sirds spēlēt. Situācijas ir ļoti dažādas.”

Kam var palīdzēt klavierterapija?

“Cilvēki ir ar dažādām diagnozēm. Piemēram, ar trauksmi, depresiju, kas mūsdienās ir ļoti izplatīta,” atbild Artūrs, piebilstot, ka atbilstošais vecums ir apmēram no 12 gadiem, bet kopumā tas ir ļoti individuāli.

“Iemesls bieži vien ir tāpēc, ka bērni vairs negrib un atsakās iet uz mūzikas skolu un līdz ar to vispār atsakās no mūzikas. Taču ar piespiešanu bieži vien panāk ne labāko rezultātu. Piemēram, pabeidz mūzikas skolu, iegūst diplomu un pasaka vecākiem: lūdzu, tev vajadzēja, te ir diploms! Kas tādā gadījumā tiek panākts? Gadās, ka, piespiežot mācīties mūziku, nereti tie ir vecāki, kuri bērniem uzspiež savus sapņus. Jāpiebilst, ka otro gadu organizēju arī Klavierterapijas vakarus “Koka Rīgā”, kur cilvēki relaksējoties zviļņos var ļauties klavieru skaņām 432 Hz skanējumā,” skaidro klavierterapijas speciālists.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "Kas ir klavierterapija? Skaidro tās veidotājs – Artūrs Cingujevs" saturu atbild SIA “Izdevniecība “Rīgas Viļņi”.