FOTO, VIDEO: “Pamēģinājām aizdedzināt zobenus - un iepatikās!” Latvijā daudziem no tā bail, bet Jekaterina ar to nodarbojas jau 15 gadus

“Athar Performance Group” ir Rīgā dibināts kolektīvs, kas darbojas kopš 2010. gada. Grupas galvenie darbības virzieni ir uguns un LED gaismu šovi, kā arī meistarklašu un apmācību vadīšana “Flow Arts” jomā. Kolektīvs piedāvā dažādas programmas ar pārdomātu režiju un horeogrāfiju, izmantojot mūsdienīgas tehnoloģijas, rekvizītus, specefektus un pirotehniku.

Kā intervijā Jauns.lv stāsta Jekaterina, viņa agrāk nodarbojās ar paukošanu un arī artpaukošanu. Kādā brīdī radās piedāvājums sagatavot priekšnesumu ar zobeniem Rīgas pilsētas svētkos. Tas laikam bija jau piektais vai sestais līdzīgais priekšnesums, tāpēc negribējās atkal rādīt vienu un to pašu. Gribējās kaut ko jaunu un iespaidīgāku, tāpēc viņi izdomāja aizdedzināt zobenus. “Pamēģinājām — un iepatikās,” saka Jekaterina.

“Skatītājiem tas ļoti patika, jo tas bija kaut kas neparasts un neredzēts,” atklāja Jekaterina. Pēc tam viņa pati sāka domāt vēl plašāk — ko vēl var aizdedzināt un izmantot priekšnesumos. Tad pamazām ap sevi savāca grupu, piesaistīja draugus, sākumā visu mēģināja pašu spēkiem: gatavoja rekvizītus un mācījās no YouTube. Vēlāk viņa sāka to apgūt nopietnāk.

Pēc tam Jekaterina sākusi braukt uz dažādiem festivāliem, lai tur mācītos vai pilnveidotos, un tagad jau pati kļuvusi par pasniedzēju.

Kā stāsta Jekaterina, uguns šovu izveide prasa ilgu laiku, piebilstot, ka viss atkarīgs no programmas sarežģītības, tematikas un tā, vai tas ir pilns iestudējums vai pielāgots priekšnesums vienam pasākumam.

“Athar Performance Group” šobrīd ir gatavas trīs programmas. Viena ir džeza programma, otra — “Ignition”, kas ir enerģiskāka, emocionālāka un jaudīgāka, piemērota, piemēram, pilsētas svētkiem vai baikeru festivāliem. Trešā ir latviešu folka programma, kas balstīta latviešu nacionālajā mūzikā un ritmos un labi iederas pilsētu svētkos. Paralēli viņi šobrīd veido vēl vienu programmu, kas būtu mierīgāka, smalkāka un vairāk piemērota iekštelpām. “No idejas līdz brīdim, kad programma ir gatava uzstāšanai, parasti paiet vismaz pusotrs gads. Tas ietver horeogrāfiju, tehnisko izpildījumu un visu numuru pilnīgu noslīpēšanu. Vienam tematiskam pasākumam var pielāgot arī atsevišķu priekšnesumu ātrāk — aptuveni trīs mēnešos, taču tas nav tas pats, kas pilnībā izstrādāta programma,” klāsta Jekaterina.

Jekaterina atzīst, ka visgrūtākais darbā ar uguni patiesībā ir nevis pati uguns, bet cilvēki. Ja cilvēks no uguns nebaidās un saprot, kā ar to strādāt, tas nav tik sarežģīti. Viņa norāda, ka daudziem jau kopš bērnības iemācīts uguni uztvert kā kaut ko ļoti bīstamu, tāpēc bieži vien lielākais šķērslis ir tieši psiholoģiskās bailes. Viņasprāt, bīstama ir arī, piemēram, auto vadīšana, kas ne vienmēr ir atkarīgs no tevis, taču uguns šovā 99% ir atkarīgi no paša cilvēka — no tā, cik disciplinēti viņš ievēro noteikumus. Tāpēc komandā ir skaidri drošības principi, un jaunie dalībnieki tiek apmācīti pakāpeniski. “Treniņos kļūdas, protams, gadās, taču tās nav bīstamas, jo blakus vienmēr ir pieredzējuši cilvēki, kas var palīdzēt,” piebilst Jekaterina.

Vaicāta par traumām, viņa pauda, ka protams, visi ir cilvēki un mēdz kļūdīties. Ir bijušas nelielas nepatīkamas situācijas, piemēram, sīki apdegumi vai tamlīdzīgi, taču nekas ļoti bīstams vai kritisks neesot noticis. Ar uguns šoviem viņi nodarbojas jau apmēram 15 gadus, un šajā laikā nav bijis nekādu smagu incidentu, atklāj Jekaterina.

Kā sarunā pauda Jekaterina, pašlaik viņiem treniņi notiek diezgan bieži, jo komandā ir daudz jaunpienācēju. Ir dažāda veida treniņi — vienos apmāca jaunos dalībniekus, citos paši veido jaunu horeogrāfiju, vēl citos slīpē konkrētu programmu. Kopumā pašlaik tam tiek veltītas apmēram četras līdz piecas dienas nedēļā.

Jekaterinu ļoti iedvesmo jaunie cilvēki, kas atnāk un ir gatavi pamēģināt. Svarīga ir arī skatītāju reakcija — aplausi un tas brīdis pēc uzstāšanās, kad cilvēki pienāk klāt un pasaka, ka tas bijis skaisti. Taču personīgi viņu visvairāk aizrauj nepārtrauktā attīstība: jauni triki, jauni rekvizīti, jaunas idejas. Pat pēc daudziem gadiem viņa joprojām turpina mācīties un nevar teikt, ka būtu apguvusi visu, jo šajā jomā īsti nav finiša.

Vaicāta par savu pirmo uzstāšanos, viņa norāda, ka to atceras ļoti labi. Tā notikusi Daugavpilī, kur viņi trijatā uzstājušies pilsētas svētkos. Toreiz visa komanda bija pašmācības ceļā apguvusi prasmes, mācoties no YouTube, tāpēc, lai arī gatavošanās un mēģinājumu bijis daudz, stress bijis īpaši liels. Viņa atceras, ka pasākumā noticis gājiens ar lāpām un skanējusi bungu mūzika, bet visgrūtākā bijusi tieši gaidīšana pirms uzstāšanās. Gājiens virzījies ļoti lēni, un apziņa, ka tūlīt pienāks viņu kārta, spriedzi tikai palielinājusi. Beigās jau gribējies vienkārši sākt, lai viss beidzot notiek.

Savukārt uz jautājumu, vai interese par ugunsšoviem ir liela, Jekaterina min, ka cilvēkus attur bailes. “Tā kā Latvijā tas nav ļoti izplatīts, daudzi iedomājas, ka viss ir ļoti bīstami un nekontrolējami — ka tūlīt kaut kas aizdegsies vai noies greizi. Patiesībā treniņi notiek kontrolētā vidē, siltās telpās, un viss inventārs un rekvizīti ir rūpīgi sagatavoti. Tomēr tieši nezināmais cilvēkus biedē, tāpēc jaunus dalībniekus piesaistīt ir grūtāk. Atšķirībā no jogas, sporta dejām vai cīņas sporta, kas cilvēkiem ir saprotami un pazīstami, uz uguns šovu nodarbībām cilvēks bieži nāk, īsti nezinot, kas viņu sagaida,” atklāj Jekaterina.

Jekaterina uzsver, ka, lai sāktu nodarboties ar uguns šoviem, iepriekšējas zināšanas nav nepieciešamas — visu iespējams apgūt treniņos. Var nākt arī cilvēks bez jebkādas iepriekšējas pieredzes.

Vienlaikus, runājot par “Athar Performance Group” komandu, viņa piebilst, ka uz šo nodarbi parasti nenāk nejauši cilvēki. Tie ir cilvēki ar iekšēju dzinuli, kuriem patīk kustība, radošums, skatuve, cirks, flow arts vai citas neikdienišķas nodarbes. Nav obligāti uzreiz jāstrādā ar uguni — var griezt rekvizītus arī bez uguns, žonglēt un trenēt kustību koordināciju. Bet kopumā tie ir cilvēki, kuriem nepietiek tikai ar rutīnu “mājas–darbs–ģimene”; viņiem gribas vēl kaut ko papildus, kaut ko vairāk.

“Kad cilvēki redz uguns šovu, viņi ir sajūsmā, jo daudzi nemaz nezina, ka uguni iespējams kontrolēt tik tuvu ķermenim — turēt rokās, griezt, mest un radīt iespaidīgu efektu. Tas īpaši iedarbojas tāpēc, ka priekšnesumi parasti notiek tumsā: uguns ir spilgta, karsta, un, kad mākslinieki pienāk skatītājiem tuvāk, viņi var sajust arī siltumu. Tas rada iespaidu, ka notiek kaut kas gandrīz neiespējams,” par skatītāju reakciju uz šoviem saka Jekaterina.

Skatītāji bieži jautā, vai tiek izmantoti īpaši kostīmi, želejas vai citi aizsardzības līdzekļi, vai arī rekvizīti ir kaut kā īpaši sagatavoti. Taču viņa uzsver — tas nav nekas pārdabisks, to var iemācīties. Vajadzīga interese, vēlme un ļoti liela pacietība. Jo viss, ko viņi dara, ir balstīts koordinācijā, un tieši koordinācijas trenēšana ir pats pirmais un svarīgākais pamats.

Uz jautājumu par spilgtākajiem mirkļiem Jekaterina atzīst, ka izvēlēties tikai vienu ir grūti, jo šo gadu laikā tādu bijis ļoti daudz. Īpaši atmiņā palikušas uzstāšanās kāzās — skaisti saposušies, laimīgi cilvēki, uzmanība un aplausi pēc priekšnesuma. Viņa saka, ka tieši skatītāju emocijas un pateicība pēc uzstāšanās ir vieni no skaistākajiem brīžiem šajā darbā.

Tāpat spilgti atmiņā palikuši arī baikeru festivāli. Jekaterina atzīst, ka, lai gan stereotipi varētu likt domāt citādi, baikeri izrādījušies ļoti draudzīgi, sirsnīgi un viesmīlīgi cilvēki. Viņi māksliniekus uzņēmuši ļoti silti, piedāvājuši palīdzību, ēdienu un aicinājuši pie sava galda. Arī šī kopības sajūta viņai palikusi spilgtā atmiņā.

Uz jautājumu, ko uguns viņai iemācījusi par sevi, Jekaterina atbild, ka, atskatoties uz sevi pirms šīs nodarbes, viņa jūt, ka agrāk viņai bijis mazāk pacietības, vairāk baiļu un mazāk pārliecības par sevi. Tagad šī pārliecība ir daudz lielāka, jo gadu gaitā ir ļoti daudz kas iesākts, paveikts un novests līdz galam. Viņa arī atzīst, ka šis ceļš iemācījis ļoti labi komunicēt ar cilvēkiem. Gadu gaitā pie viņas nākuši daudzi cilvēki trenēties, mācīties un uzstāties, un, mācot citus, viņa pati iemācījusies sarunāties ar cilvēkiem viņiem saprotamā valodā. Tieši to viņa uzskata par vienu no galvenajiem ieguvumiem.

Uz jautājumu, vai ugunsšovi Latvijā ir populāri, Jekaterina atzīst, ka Latvijā šī joma nekad nav bijusi īpaši izplatīta. Citviet pasaulē — Amerikā un vairākās Eiropas valstīs — ugunsšovu kultūra ir daudz attīstītāka, notiek festivāli un ar to nodarbojas ievērojami vairāk cilvēku. Latvijā pašlaik esot tikai dažas šādas grupas. Vienlaikus viņa uzsver, ka daudzi cilvēki pie mums joprojām pat nezina, ka šāda mākslas forma eksistē, tāpēc viens no “Athar Performance Group” komandas mērķiem ir to padarīt redzamāku un tuvāku plašākai auditorijai.

Tālākā nākotnē Jekaterina gribētu lielāku komandu, lai būtu vairāk cilvēku, kas var uzstāties, un lai varētu veidot tiešām lielus, iespaidīgus priekšnesumus. Ir arī doma kādreiz izbraukt ārpus Latvijas un uzstāties citās Eiropas valstīs — piemēram, Francijā vai Spānijā. Savukārt tuvākajā laikā komandai top divas jaunas programmas, kuras viņi cer pabeigt. Viņa arī gribētu, lai esošās programmas, kas šobrīd paredzētas trim, četriem vai pieciem māksliniekiem, nākotnē varētu izpildīt jau daudz lielāks sastāvs — pat ap 20 cilvēkiem.