VIDEO: "Ir divi Kariņi..." Jānis Citskovskis atklāj detaļas par savu pieredzi darbā ar Krišjāni Kariņu

Cilvēks, kurš bija diezgan nozīmīga valsts sistēmas daļa, tagad ir nostājies pret šo sistēmu. Tieši tā ir noticis ar bijušo Valsts kancelejas vadītāju Jāni Citskovski, kurš zaudēja amatu pēc tam, kad gaismā nāca fakti par to, ka premjerministrs Krišjānis Kariņš ārvalstu vizītēm regulāri izmantojis dārgus čarterreisus, kas izmaksāja vairāk nekā miljonu eiro.

Tieši Citskovski sistēma padarīja par galveno grēkāzi un vainīgo, savukārt politiķiem, kuri bija izmantojuši privātās lidmašīnas, ļāva izvairīties no atbildības.

Privāto lidojumu sākums un gals

Pie labas dzīves pierod un apetīte rodas ēdot - šīs atziņas ir ļoti piemērotas stāstam par bijušā premjerministra Krišjāņa Kariņa čarterlidojumiem, izmantojot privātās lidmašīnas. Ja pirms viņa valdības vadītāji čarterreisus izmantoja tikai ļoti retos gadījumos, tad Kariņa laikā tā kļuva par sistēmu. "Kariņam ar viņa biroju radās doma, ka viņi gribētu lidot ar čarterreisiem, jo tā bija darījuši igauņi. Tad Ārlietu ministrija sagatavoja instrukciju par šādu izdevumu segšanu no Eiropas Savienības budžeta un 2019. gadā notika pirmais šāds reiss uz Briseli. Pēc tam sākās kovids un vispār nekas nenotika, bet, kad 2020. gada beigās atsākās braucieni uz Briseli, tad premjera birojs atgriezās pie čarterreisiem, jo regulārie reisi kādu laiku bija ierobežoti. 2021. gada vidū man bija saruna ar premjera biroja vadītāju un teicu, ka 2022. gadā mēs šādus reisus vairs nevaram apmaksāt. Savukārt Kariņš iesniedza priekšlikumu paredzēt budžetā vairāk nekā 300 000 eiro, lai varētu turpināt čarterlidojumus. Koalīcijas partneri un Saeima to apstiprināja," tāds ir Citskovska stāsts par to, kā vispār sākās čarterreisu epopeja.

Mežotnes pils - lai būtu kā Makronam!

Taču tā ir tikai aisberga redzamā daļa, jo ar lidojumiem vien Kariņa vēlmes nav aprobežojušās. "Mārim Kučinskim, kurš bija premjers pirms Kariņa, nebija nekādu īpašu prasību un viņš bija ļoti pieticīgs. Atnākot Krišjānim Kariņam, uzreiz bija prasības par telpu remontiem, mēbeļu maiņu un citiem uzlabojumiem. Premjerēšanas noslēgumā Kariņa biroja vadītājs Patmalnieks pat sāka meklēt atbilstošu ārpilsētas rezidenci, kur varētu uzņemt ārvalstu viesus. Kā variants tika minēta Mežotnes pils un Dauderi tepat Rīgā. Jo, redziet, Kariņš bija viesojies pie Merkeles un Makrona, kur ir cits reprezentācijas līmenis, un mums tagad ir kauns par to, kā mēs uzņemam ārvalstu vadītājus."

Ir “divi Kariņi”

"Krišjānim Kariņam ir divas personības: viena ir publiskā, bet otru redz tie, kuri ar viņu strādā ikdienā. Ja salīdzina ar Kariņa priekšgājēju Māri Kučinski, pie kura man arī sanāca strādāt, tad Kučinskis vairāk bija kā saimnieks, kurš kā pašvaldības vadītājs nācis no Valmieras un tādā stilā arī mēģina strādāt. Kariņam savukārt piemita spēja patiešām labi prezentēt Latviju ārzemēs, taču viņu neinteresēja nekādas praktiskās lietas. Četru gadu laikā man ar viņu nebija neviena telefonsaruna, jo viņu neinteresēja tas, kas notiek Valsts kancelejā. Lielākā problēma, kas radās ar Kariņa vadības stilu valdībā bija tā, ka par katru jautājumu tika pieņemta kārtējā rezolūcija tā vietā, lai reāli mēģinātu kaut ko izdarīt. (..) No problēmu risināšanas viedokļa tā bija diezgan liela katastrofa, jo visus jautājumus novirzīja konkrētās sfēras ministriem, kuri tad iespēju robežās tad varbūt kaut ko mēģināja izdarīt," saka Jānis Citskovskis.

Politiķi bez atbildības

Pašam Citskovskim mēdz pārmest, ka viņš atklāti runāt par valdības vadītāja nesaimnieciskumu sāka vien tad, kad pašam ūdens smēlās mutē un tieši Valsts kancelejas vadītāju mēģināja padarīt par lielāko grēkāzi. Kādēļ gan visas nebūšanas netika vilktas gaismā ātrāk? "Ja likumdevējs ir pieņēmis lēmumu piešķirt līdzekļus ārvalstu braucieniem, tad ir grūti kaut ko iebilst. Es gan sarunās ar premjera biroju laiku pa laikam sacīju - padomājiet taču, kā jūs to paskaidrosiet sabiedrībai! Uz ko man atbildēja, ka Kariņa kungs pieņems lēmumu. Taču vienlaikus viņš arī bija norūpējies par to, kā tas izskatīsies, jo 2022. gadā taču bija vēlēšanas. Tādēļ žurnālistiem par to nestāstīsim! Saprašana par to, ka tas nav pareizi, neapšaubāmi viņam bija. Taču tajā pat laikā Valsts kontrole veica regulārās pārbaudes un neko nelikumīgu jau nekonstatēja. Tādēļ jautājums ir tikai par līdzekļu tērēšanas lietderību, par ko premjers pats it kā bija gatavs atbildēt. Taču problēmas sākas tad, kad tiešām ir jāatbild - un tad nu mēs ieraugām mūsu politiķu patiesās sejas. Tādēļ es ar interesi gaidu, kā tālāk virzīsies kokrūpnieku lieta: vai arī tur brīdī, kad būs jāsāk konkrēti atbildēt, politiķi nepaziņos - mēs taču esam tikai politiķi, mēs par to neatbildam!"

Sajūta kā mafijā

"Jau tad, kad gāju uz Saeimu skaidrot, ka Kariņam vajadzēja šos lidojumus, jutu pirmos signālus, ka mani var padarīt par vainīgo. Sajūta ir gandrīz kā mafijā: kamēr tu esi noderīgs, tikmēr viss labi, taču, kad nonāksim līdz kritiskajam punktam, tad mūsu ceļi šķirsies. Un tad parādās signāli, ka neviens nekādu atbildību uzņemties netaisās - sak, tie ir tikai politiski lēmumi, bet par finansēm taču atbild Valsts kancelejas direktors! Un tad tu saproti, ka par sevi būs jācīnās pašam. Pārsteidzošākais man bija tas, ka tiesībsargājošās iestādes akceptēja šo pozīciju. Man pārmeta nevis to, ka es būtu pieņēmis kādu lēmumu, bet gan to, ka neesmu kontrolējis un atcēlis politiķu pieņemtus lēmumus. Kaut gan ne Kariņš, ne viņa birojs man nav padoti. Par to tad arī skaidrosimies tiesā."

Politiķi, kuri ne par ko neatbild

"Ejot uz vēlēšanām, ikvienam būtu vērts padomāt, vai mēs ievēlam politiķus, kuri nebaidās uzņemties atbildību. Es līdz šim no politiķiem esmu dzirdējis daudz runu par to, cik drosmīgus lēmumus mēs pieņemam, taču patiesā drosme parādās briesmu brīdī. Viena lieta ir skaisti runāt, bet pavisam kas cits - kad nepieciešams pieņemt tiešām drosmīgus lēmumus. Šajā ziņā man prātā nāk kovida laiks, kad sākumā nevarēja saprast, kas vispār notiks ar cilvēci - tad varēja redzēt, kuri ir spējīgi pieņemt lēmumus kritiskā situācijā. Viens piemērs: kad Ilzei Viņķelei ierosināja lietu pēc Patmalnieka iesnieguma par vakcīnu pasūtīšanu vai nepasūtīšanu, viņa bija pietiekami drosmīga, lai prokuratūrā pateiktu - jā, mēs šo lēmumu pieņēmām kopā ar ierēdņiem; es šai apsūdzībai nepiekrītu, taču esmu gatava viena pati iet un pierādīt savu taisnību, nevis novelšu atbildību uz ierēdņiem. Te redzam, kā atšķiras Ilzes Viņķeles un Krišjāņa Kariņa vērtības," secina bijušais Valsts kancelejas vadītājs.