"Tikai māls, rokas un galva” ciemojamies pie unikālā Sēlijas podnieka Mareka Zavodnoja

Uz tikšanos ar Mareku laikraksta “Kas Jauns Avīze” korespondents devās uz Sēliju – uz Bebrenes ciemu. Šeit “neolīta laikmeta meistars” dzīvo un strādā jau apmēram 10 gadus.

Tur, kur dzīvo bebri…

Bebrenes galvenā apskates vieta ir senā muiža un parks ap to. Pašā ciema centrā atrodas vecas dzirnavas ar atjaunotiem mehānismiem – tagad tās kalpo kā tūrisma centrs. Blakus – sagāzies koka namiņš, ko šeit sauc par “Kaķu māju”. Kā skaidro Mareks, pirms pāris gadiem Bebrenē notika mākslinieku plenērs, un viņi atstāja piemiņu – izrotājot namiņa sienas ar simpātisku kaķu zīmējumiem. Tā ciemā radās vēl viena apskates vieta.

“Vispirms trīs gadus dzīvoju Subatē, pēc tam pārcēlos uz šejieni,” stāsta Mareks. “Pa šo laiku, protams, esmu iedzīvojies – tagad jau jūtos kā vietējais. Tas notiek pats no sevis: kādā brīdī vienkārši pārstāj justies kā viesis. Man šeit patīk daudz kas – daba, skaistums, miers. Bet galvenais laikam ir cilvēki. To sajutu jau pirmajā dienā: man uzreiz nāca pretī. Piedāvāja darbnīcu, dzīvesvietu – sak, dzīvo un strādā. Tā attieksme nozīmē ļoti daudz. Tāpēc, kad man tagad piedāvā kaut kur braukt un vadīt meistarklases, es biežāk saku: brauciet labāk uz šejieni, uz Bebreni. Kāpēc man reklamēt svešas vietas, ja var attīstīt savējo?”

Daba Bebrenes apkārtnē patiešām ir unikāla. Apkārt – plašas palieņu pļavas, Dvietes upes paliene. Turklāt Bebrene ir arī tautas amatniecības vieta. Bez podniecības šeit attīstītas aušana, adīšana, kokapstrāde, amatnieces darina tautastērpus un saglabā Sēlijas ornamentus. Tas viss piesaista tūristus.

Savas meistarklases Mareks parasti rīko pāris reizes gadā. Grupas ir nelielas – ap desmit cilvēku. Pārsvarā brauc vietējie, bet ir arī cilvēki no Rīgas, Daugavpils, Ludzas. Melnā pulētā keramika, ar kuru viņš nodarbojas, zinātāju vidū tiek uzskatīta par ekskluzīvu.

Tikai māls, rokas un galva

“Es veidoju ar rokām, bez podnieka virpas, pēc senās tehnoloģijas – var teikt, neolīta tehnoloģijas,” Mareks rāda savas nesen apdedzinātās bļodas, vāzes, podus, svečturus un citus izstrādājumus. “Tā strādāja mūsu senči pirms pieciem līdz desmit tūkstošiem gadu. Man būtībā vajag tikai rokas, mālu un galvu. Es varu apsēsties jebkurā vietā un sākt veidot.

Piemēram, šādu zupas bļodu var izveidot burtiski pāris minūtēs. Dažiem patīk, kad paliek pirkstu nospiedumi – tāda raupja faktūra, redzams, ka lieta ir darināta ar rokām, gandrīz kā neolītā. Bet var arī apstrādāt ar lāpstiņu, padarīt gludāku un kārtīgāku. Pēc tam, pēc pāris dienām, kad izstrādājums apžūst, es to pulēju – veicu lustrēšanu. Es to daru ar stiklu – tā aizveras māla poras. Tā rodas melnā pulētā keramika. Pēc tam var uzklāt ornamentu. Process kopumā ir vienkāršs: var aiziet uz šķūni, paņemt skaidiņas un ar tām atstāt nospiedumus uz bļodas – nekā sarežģīta. Neolītā ornamenti bija visvienkāršākie – punkts un līnija, vairāk nekā nebija. Tas ir ne tikai skaisti, bet arī praktiski – virsma kļūst mazāk slidena.”

Mareks Zavodnojs joprojām rada tajā pašā tradīcijā, ko izvēlējās savas podnieka karjeras sākumā. Viņš saka, ka neredz jēgu mainīt to, kas darbojas. Melnā keramika ir pieprasīta, viņam ir pastāvīgi klienti, kuri saka: “Mums tikai melno.” Cilvēki nāk vai nu sev, vai dāvanai – zina, kur jāiet. Viņiem ir svarīgi, ka katrs priekšmets ir unikāls, darināts ar rokām.

Mareks skaidro, ka, pat strādājot uz virpas, nav iespējams izveidot identiskas kopijas, bet, veidojot ar rokām, tas ir īpaši redzams – atkārtot izstrādājumu nav iespējams. Katrs darbs ir vienīgais savā veidā. Turklāt virpa ierobežo formu, bet ar rokām var izveidot jebko.

“Es mēģināju strādāt arī ar virpu, bet tas man īsti nepiestāvēja,” stāsta meistars. “Toties eksperimentēju ar dažādām tehnikām. Piemēram, ar balto mālu, ar dažādiem apdedzināšanas veidiem, ar pārklājumiem. Bet tādus darbus veidoju reti, jo pieprasījums pēc melnās keramikas vienalga ir lielāks. Es orientējos uz to, kas cilvēkiem vajadzīgs.

Tādu meistaru, kas veido ar rokām, nav daudz – daži desmiti cilvēku. Mans skolotājs bija Evalds Vasiļevskis. Viņš apmācīja daudzus, viņam bija sava skola. Diemžēl viņa vairs nav – viņš nomira pirms dažiem gadiem.”

Eksperimentālā arheoloģija

Melnajai pulētajai keramikai ļoti svarīga ir krāsns. Mareks krāsnis būvē pats un kurina tās ar malku. Lai iegūtu īsto melno krāsu, pēc viņa teiktā, nepieciešama tieši malkas tehnoloģija.

“Elektriskajā krāsnī viss ir pārāk prognozējami: nav to pārsteigumu, kas rodas ar dzīvu uguni,” atzīmē podnieks. “Bet šeit daudz kas atkarīgs no tā, kā notiek apdedzināšana: kur liesma ir stiprāka, kur vājāka. Un rezultātā rodas dažādi toņi – no melna līdz sudrabainam, dažkārt plankumainas virsmas. Dažreiz izstrādājums nedaudz izkūst un maina izskatu. Tas ir dzīvs process, un tajā ir tā vērtība.”

Lai arī Mareks veido “neolīta podus”, viņa domāšana, kā viņš pats atzīst, ir mūsdienīga. Savam amatam viņš pieiet kā eksperimentālajai arheoloģijai – ar izpratni par ķīmiskajiem procesiem un cenšas visu darīt pareizi. “Galvenais princips, liekot krāsnī – katram podam jābalstās vismaz uz trim punktiem, bet tas nedrīkst būt saspiests,” skaidro meistars. “Apdedzināšanas laikā māls izplešas un var saplaisāt, ja ir par maz vietas. Tāpēc katrs pods tiek novietots tā, lai tas nedaudz “spēlētos”. 

Tā nav vienkārši samesta kaudze – viss ir pārdomāts. Šis process prasa pilnīgu koncentrēšanos. Ja kādā posmā kaut ko izdari nepareizi – viss ir zaudēts. Tas ir kā kazino likt visu uz vienu likmi. Nosacīti krāsnī ir mēnesis mana darba. Ja kaut kas noies greizi, šis mēnesis vienkārši pazudīs.”

Procesu, kurā māla trauki kļūst melni, sauc par redukciju. Tā ir tīra ķīmija. Pēc tam, kad vairākas stundas izstrādājumi tiek apdedzināti atklātā liesmā, krāsns tiek aizmūrēta – gan no augšas, gan no kurtuves puses.

“Kad ielieku pēdējo malku un aizmūrēju krāsni, iekšā veidojas spiediens, un skābekļa trūkuma apstākļos sākas reducējoša reakcija: uguns paņem skābekli no māla,” skaidro Mareks. “Tur ir dzelzs oksīds, un, kad skābeklis aiziet, paliek dzelzs – tāpēc izstrādājumi kļūst melni.”

Aizmūrēto krāsni Mareks parasti atstāj uz nakti. No rīta to atver un skatās rezultātu. Katru reizi tas ir nedaudz atšķirīgs. Dažreiz visi izstrādājumi ir sudrabaini, dažreiz plankumaini, dažreiz pilnīgi melni. Tas atkarīgs no temperatūras, malkas un redukcijas procesa.

“Māls ir materiāls, kas atrodas pēdējā stadijā pirms pārtapšanas akmenī,” saka Mareks. “Var teikt, es radu mākslīgu vulkānu: pēc apdedzināšanas māls kļūst gandrīz kā akmens. Varbūt pēc tūkstošiem gadu arheologi brīnīsies, kad blakus kādam “iPhone” atradīs manu podu un domās – kāda interesanta cilts šeit dzīvojusi.”

Pieprasījums un piedāvājums

Mareks atzīst, ka visbiežāk cilvēki pērk vienkāršas un praktiskas lietas – piemēram, apakštasītes, šķīvjus. Pat ja iegādājas ko dekoratīvu, vienalga atrod tam izmantojumu – iestāda puķi vai lieto sadzīvē.
Zināmu popularitāti gūst arī māla galvaskausi, svečturi, tadžinas (arābu trauki gaļas sautēšanai krāsnī), dzērienu trauki, svilpītes (tām ir ļoti skaista skaņa).

“Daļu savu podu es veidoju pēc pasūtījuma – cilvēki tos uzreiz paņem,, turpina Mareks. “Vēl nedaudz nododu pāris veikaliem, viens no tiem ir Vecrīgā, kā arī nesu uz mūsu vecajām dzirnavām. Tur brauc ekskursijas. Agrāk tur ražoja miltus un putraimus, bet tagad viss darbojas kā muzejs: mehānismi ir atjaunoti, viss kustībā – ļoti skaisti. Labi, ka izdevies saglabāt tādu vietu.”

Mareks mēģināja savus izstrādājumus sūtīt uz ārzemēm pa pastu, taču pieredze bija neveiksmīga – bieži sūtījumi tika sabojāti, lai gan viņš visu rūpīgi iepako. Acīmredzot tos atver, pārbauda un pēc tam slikti saliek atpakaļ. Rezultātā atnāk saplēstas lietas – gadījies, ka, piemēram, māla kaķim nolūzusi aste. Sūtījis pat uz Kazahstānu, bet daļa saplīsa. Pēc tam nolēma ar to nenodarboties. Ja kādam vajag – lai brauc uz Bebreni.

Daļu izstrādājumu Mareks pārdod gadatirgos – viņam populārākais ir Jēkabpilī. Marta pēdējās brīvdienās viņš tur  tirgoja savus podus. Daži no tiem ir īpašā Bebrenes stilā.

“Tie ir izstrādājumi ar raksturīgu faktūru – it kā tos nedaudz apgrauzuši bebri. Tagad es apzināti daļu darbu veidoju šajā stilā – tā jau ir mana atpazīstamā iezīme…

Ja saskaita, mani darbi jau izklīduši pa visu pasauli. Eiropā noteikti ir gandrīz katrā valstī. Ja kāds grib pasūtīt – var apskatīt, kas man ir, un es izveidošu ko līdzīgu. Tālāk darbojas princips no mutes mutē – tā ir labākā reklāma.”

Dzīves filozofija

“Bērnība man nebija viegla, nevar teikt, ka augu labklājīgā ģimenē,” atceras Mareks Zavodnojs. “Daudz laika pavadīju uz ielas, jau bērnībā biju brīvdomīgs un spītīgs puika. Droši vien tāds arī paliku – nepatīk priekšniecība, patīk domāt ar savu galvu. Es uzskatu, ka, ja cilvēkam ir normālas smadzenes, viņš var nodarboties ar to, ko vēlas. Esmu mainījis ap divdesmit profesiju: dedzināju kokogles, klāju asfaltu un bruģi, strādāju apzaļumošanā, biju gaļas izcirtējs. Bet beigās nonācu pie podniecības.”

Mareks saka, ka netic liktenim un ka viņa aizraušanās ar keramiku ir vienkārši nejaušība. Kādu brīdi, kad viņš dzīvoja Rīgā, viņam radās vēlme visu mainīt.

“Es strādāju apzaļumošanā un pēkšņi visu pametu, sakrāmēju mantas un aizbraucu uz šejieni. Tad aizdomājos: ar ko patiesībā gribu nodarboties? Un atcerējos, ka kopš bērnības man patika veidot – taisīju figūriņas, kaut ko izdomāju. Nolēmu Latgalē atrast meistaru, iegāju internetā, ierakstīju “podnieki” un sāku zvanīt. Tā sagadījās, ka tieši tajā laikā Evaldam Vasiļevskim bija plenērs, ko viņš rīkoja tikai reizi gadā. Es tur nonācu nejauši – un viss sākās… Man bieži jautā, vai ar šo amatu var izdzīvot. Es tad atbildu ar jautājumu: cik maksā brīvība? Katram ir sava izpratne. Es esmu maksimāli brīvs – un tas man ir ļoti svarīgi. Tas nozīmē, ka par visu atbildu pats. Ja kaut kas neizdosies – vainīgs būšu tikai es. Bet, kad viss izdodas, kad pats no sākuma līdz galam visu izdarījis labi – tā ir neticama sajūta, īsta pašrealizācija.”

Mareks saka, ka nepiesaistās lietām un vietām, ka ir piedzimis uz planētas Zeme un visur jūtas labi. Tomēr Bebreni viņš izceļ – atzīst, ka šeit viņam ir mierīgi, neviens netraucē, un viņš dara to, ko mīl. “Visu dzīvi kaut kur skrēju, steidzos, bet tagad esmu nonācis pie tā, ka var apstāties,” saka podnieks. “Man patīk tas, kā es dzīvoju. Dzīves jēgu nevar atrast – to var tikai piešķirt. Katram tā ir sava. Ja cilvēks meklē jēgu, viņš to neatradīs, jo tās sākotnēji nav. Tā ir jāizdomā pašam – un tad tā parādīsies.

Es cenšos virzīties uz priekšu pakāpeniski. Dzīvoju no viena apdedzināšanas cikla līdz nākamajam. Dzīvoju šodienai. Vienkārši daru to, kas jādara. Lielus plānus neceļu, nav kāda galamērķa. Drīzāk tas ir ceļš. Mūsdienās ir grūti plānot uz priekšu: kas būs rīt vai pēc mēneša – nav zināms. Varu plānot, maksimums, divus vai trīs mēnešus uz priekšu, bet tālāk – improvizācija. Un kopumā tas strādā. Brīvību mīlu visvairāk – tas man ir galvenais. Un kopumā izdodas palikt neatkarīgam. Kamēr varu strādāt un dzīvot tā, kā uzskatu par pareizu – es esmu neatkarīgs.”