Šonakt notiks pāreja uz vasaras laiku, kas pasaulē svin 110 gadu jubileju
Šodiena ir pēdējā diena pirms Latvijā paredzētās pārejas uz vasaras laiku. Naktī uz svētdienu, 29. martu, plkst. 3.00 pulksteņa rādītāji tiks pagriezti vienu stundu uz priekšu.
Pāreju uz vasaras laiku un atpakaļ Latvijā nosaka 2010. gada 26. oktobra Ministru kabineta noteikumi "Par pāreju uz vasaras laiku". Savukārt Eiropas Savienībā (ES) pāreju uz vasaras laiku nosaka Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 19. janvāra direktīva par noteikumiem attiecībā uz vasaras laiku. Direktīva nosaka vasaras laika sākumu un beigas vienoti visām ES dalībvalstīm.
2018.gadā Eiropā aktualizējās jautājums par nepieciešamību pārskatīt pašreizējo pulksteņa pārregulēšanas kārtību. Tāpēc Eiropas Komisija veica ES dalībvalstu iedzīvotāju aptauju, kurā lielākā daļa iedzīvotāju pauda viedokli, ka pastāvošā kārtība būtu atceļama. Eiropas Komisija iepazīstināja ES dalībvalstis ar jaunas direktīvas projektu, rosinot pārtraukt sezonālo laika maiņu visā ES teritorijā. Tomēr, tā kā dalībvalstīm bija nepieciešams papildu laiks nacionālajām konsultācijām un iedzīvotāju vēlmju apzināšanai, ES līmenī vienots redzējums par jauniem nosacījumiem attiecībā uz laika maiņu divas reizes gadā nav vēl panākts, vēsta LETA.
Latvijas valdība nolēma, ka Latvija kopumā atbalsta atteikšanos no sezonālās laika maiņas. Vasaras laiks atsevišķās valstīs savulaik tika ieviests, pamatojot to ar enerģijas taupīšanu, taču kopš 2002.gada šī periodiskā pulksteņa laika grozīšana tika ieviesta kā vispārēja norma visā ES teritorijā, kuras dalībvalstis uz vasaras laiku pāriet marta pēdējā svētdienā, bet atpakaļ uz ziemas laiku — oktobra pēdējā svētdienā.
Vasaras laiks Latvijā pirmo reizi tika ieviests 1981.gadā, kad to ieviesa visā Padomju Savienības teritorijā. Kopš 1997.gada vasaras laiks ir spēkā no marta pēdējās svētdienas līdz oktobra pēdējai svētdienai. Tiesa, bija izņēmums, kad Andra Šķēles valdība 2000. gadā nolēma nepāriet uz vasaras laiku un saglabāt ziemas laiku, taču no šī eksperimenta atteicās jau nākamajā gadā Andra Bērziņa vadītā valdība.
Jāpiebilst, ka 2025. gadā Lietuvas prezidenta Gitana Nausēdas ekonomikas padomniece Irēna Segalovičiene paziņoja, ka Lietuva savas ES prezidentūras laikā 2027.gada pirmajā pusē varētu aktualizēt diskusijas par atteikšanos no pārejas uz vasaras laiku. Viņa toreiz piebilda, ka saspīlētās ģeopolitiskās situācijas dēļ jautājums par atteikšanos no pulksteņu grozīšanas divas reizes gadā nav prioritāte. Tagad, kad pasaulē plosās ne tikai Krievijas ilgstošā invāzija Ukrainā, bet liesmās ir arī Tuvie Austrumi pēc ASV un Izraēlas uzbrukuma Irānai, iespējams, ka šis jautājums tiks atlikts dziļā atvilktnē.
Kurš pirmais ierosināja pāreju uz vasaras laiku un kur pirmo reizi to ieviesa?
Tiek uzskatīts, ka ideju par pāreju uz vasaras laiku mūsdienu izpratnē pirmais publiski pauda Jaunzēlandes entomologs Džordžs Hadsons. Brīvajā laikā viņš nodarbojās ar kukaiņu vākšanu, tādējādi augstu vērtēja pēc darba spīdošo saulīti. 1895. gada 16. oktobrī (dienvidu puslodē tobrīd bija pavasaris) viņš prezentēja ziņojumu Velingtonas Filozofiskajā biedrībā, piedāvājot vasarā pulksteņrādītājus pagriezt divas stundas uz priekšu, taču daudzi biedrības locekļi izsmēja viņa ideju. Tomēr interese par viņa ideju saglabājās, līdz 1927. gadā Jaunzēlandē sekmīgi tika izmēģināta pāreja vienu stundu uz priekšu.
Pirmo reizi pasaulē vasaras laiku ieviesa Kanādā, bet konkrēti divās Ontārio provinces “dvīņu pilsētās” Portarturā un Fortviljamā 1908. gada 1. maijā. Jāpiebilst, ka šīs divas pilsētas kopā ar vēl divām citām mazākām 1970. gadā izveidoja mūsdienās pazīstamo Tanderbeju Augšezera krastā.
Savukārt pirmās valstis bija ķeizariskā Vācija un tās sabiedrotā Austroungārija, kuras Pirmā pasaules kara apstākļos saskārās ar akūtu enerģētikas problēmu un ar pāreju uz vasaras laiku 1916. gada 30. aprīlī centās taupīt kritiski nepieciešamās ogles. Drīz viņu piemēram sekoja pretinieces — jau 21. maijā šāda pāreja notika Lielbritānijā, 14. jūnijā Francijā, Krievija to izdarīja tikai pēc cara režīma krišanas, pagaidu valdībai šo pāreju īstenojot 1917. gada 1. jūlijā, bet ASV vēl vēlāk — 1918. gada 31. martā. Daudzas valstis pēc Pirmā pasaules kara beigām atteicās no vasaras laika, lai pie tā atgrieztos jau Otrā pasaules kara laikā, un atkal atteiktos pēc kara beigām. Enerģijas krīzes sešdesmito gadu beigās un septiņdesmitajos gados lika atgriezties pie idejas par vasaras laika atjaunošanu.
