Lai izkļūtu no depresīvās čaulas, vispirms slieksnis jānolaiž pašam cilvēkam - Elvja Kurpnieka atziņas par dzīvi ratiņkrēslā
“Tā bija muļķīga rīcība,” saka Elvis Kurpnieks, stāstot par astoņus gadus seniem notikumiem, kuru dēļ viņš nokļuva ratiņkrēslā.
Tagad puisis strādā par ceļojumu aģentu, rada iedvesmojošus video un ir viens no kampaņas “Nolaid slieksni” vēstnešiem. Elvis uzsver – lai izkļūtu no depresīvās čaulas, vispirms slieksnis jānolaiž pašam cilvēkam.
Vajadzēja “pārdurt” baseinu
Sarunāties ar Elvi ir viegli un gaiši, taču, kā pats atzīst, krietnu laiku pēc negadījuma viņš bijis noslēgts un drūms, ar paša sakrautiem sliekšņiem debesskrāpju augstumā, kas traucējuši redzēt savas jaunās dzīves iespējas. Jaunās tāpēc, ka viena muļķīga rīcība mainīja viņa ikdienu uz visiem laikiem. “Ielēcu ar galvu pa priekšu baseinā un salauzu divus skriemeļus,” saka Elvis, atklājot, ka traumas rezultātā tika bojātas muguras smadzenes.
Negadījums notika 2018. gada jūnijā, pēc Jāņiem, tolaik viņam bija 19 gadu. “Tā bija karsta vasaras diena, draugam pie mājas bija uzlikts lielais piepūšamais baseins. Sākumā ielēca viens, tad otrs draugs, un arī es lēcu.” Elvis baseinā apmetis kūleni un piezemējies sēdus. “Tā arī paliku. Labi, ka nebiju sarijies ūdeni, bet parunāt nevarēju. Visi domāja, ka ākstos, līdz viens cilvēks saprata, ka laikam kaut kas nav kārtībā. Jutu, ka tirpst kājas, taču ķermeņa augšdaļu varēju pakustināt.”
No baseina Elvi izvilka aiz pleciem. “Tas nebija pareizi,” puisis bilst, “vajadzēja pārdurt baseinu, izlaist ūdeni un mani noguldīt.” Nolikts guļus pozīcijā, Elvis atkal varēja parunāt, taču vairs nespēja pakustināt locekļus. Ātrās palīdzības mašīnā puisis zaudēja samaņu un attapās Stradiņos. “Pirmajā dienā man veica izmeklējumus, nākamajā notika operācija. Biju intensīvās terapijas nodaļā, man deva stipras zāles, no kurām es esot stāstījis visādus murgus, nereālus stāstus.” Slimnīcā Elvis pavadījis vairāk nekā mēnesi, tad pārvests uz Nacionālo rehabilitācijas centru Vaivari, kur nepilnus četrus mēnešus centīgi darbojies speciālistu uzraudzībā. “Oktobra vidū atgriezos mājās.”
Galvenais – pamēģināt
Puisis neslēpj, ka pēc traumas gana ilgs periods bijis ļoti izaicinošs. Arī tāpēc, ka visu laiku prātā bijis ārstu teiktais – pirmie divi gadi ir noteicošie turpmākajai dzīvei. “Jāstrādā ļoti rūpīgi, lai dabūtu kādas kustības atpakaļ. Tagad pagājuši astoņi gadi. Neticami, ka tik daudz, bet esmu visu to sākotnējo grūtumu pārvarējis. Man bieži bija depresīva sajūta, pat domāju, vai vispār ir jēga dzīvot tālāk. Galvenais, kāpēc nesalūzu, ir mana ģimene. Man ir trīs brāļi un māsa, vecāki, un viņi visi bija blakus, stutēja mani dažādos veidos. Tas ir svarīgi. Ja cilvēkam nav šāda atbalsta, pastāv liels pašnāvības risks, jo pēc tik nopietnas traumas ir posms, kad balansē uz šī būt vai nebūt sliekšņa,” atklāts ir Elvis un priecīgi piebilst, ka arī attiecības uzlabojušās ar savējiem: “Dzīve kaut ko atņem, bet reizē daudz ko iedod vietā. Tagad spēju novērtēt mazās lietiņas, esmu vairāk sazemējies, pieaugušāks. Kas zina, kur es būtu un ko darītu, ja nebūtu šīs traumas.”
Gadu iepriekš Elvis bija pabeidzis vidusskolu, stājies Valsts policijas koledžā, bet palicis aiz strīpas, tāpēc aizbraucis strādāt uz Vāciju. Kad atgriezies, atradis darbu lauksaimniecības nozarē, kurā arī darbojies līdz liktenīgajai dienai. “Tagad es atkal strādāju, esmu aģents ģimenes izveidotā ceļojumu aģentūrā. Pēc traumas nesapratu, ko es turpmāk varētu darīt, jo pirms tam vairāk biju strādājis fiziski. Hobija līmenī sāku nodarboties ar video montāžu, tad man piedāvāja pamācīties šo darbiņu, un man patika. Tagad esmu ceļojumu aģents un paralēli arī filmēju video par sevi sociālajiem tīkliem.”
Elvis cenšas uzturēt kontaktus ar citiem cilvēkiem, kuriem ir kustību traucējumi. “Daudziem ir grūti, ir depresija, tāpēc viņi neiet ārā no mājas un domā, ka pēc traumas dzīve ir beigusies. Jā, fiziski mums ir kaut kas atņemts, bet galva strādā tāpat. Mēs esam tie paši cilvēki, tikai tagad ar ierobežotām kustībām.” Puisis uzskata, ka šis ir viens no sliekšņiem, kas jāpārkāpj. “Arī man pēc traumas kādu laiku bija bail doties sabiedrībā, šķita – visi skatīsies, netikšu galā ar kādiem šķēršļiem ceļā. Kad sāku strādāt aģentūrā, arī pašam radās vēlme ceļot. Pērn ar ģimeni bijām pie radiem Vācijā, tagad plānoju ceļojumu uz Turciju. Man bija aizspriedums, ka cilvēks ratiņkrēslā nevar ceļot pilnvērtīgi. Pats sev uzliku šo slieksni, taču mani iedrošināja citu pieredze. Galvenais ir vienreiz pamēģināt, tad jau bailes un visas citas bažas izzūd, jo infrastruktūra ir ļoti pielāgota, lai ceļotu,” Elvis iedrošina.
Viņš vēlreiz uzsver, ka tieši līdzcilvēku atbalsts var būt izšķirīgs, lai cilvēks spētu pielāgoties jaunai situācijai, dzīvei. “Taču arī pašam ir jāgrib kaut ko darīt, citādi ne ģimene, ne draugi nespēs palīdzēt un rezultāta nebūs. Esmu sapratis, ka mēs visi, arī cilvēki bez kustību traucējumiem, uzliekam sev dažādus mentālos sliekšņus. Ka mēs kaut ko nevaram, ka esam nepilnvērtīgi, ka nederam kādām attiecībām... Piemēram, domājot, ka otram cilvēkam būs grūti, jo esi ratiņkrēslā, bet šāds pieņēmums izveidots, pat nepajautājot tam otram viedokli, vai tiešām viņš tā jūtas.” Vēl Elvis novēl nebaidīties no cilvēkiem ar kustību traucējumiem. “Ja gadās redzēt, ka cilvēkam ir grūti kaut ko paveikt, nevajag uzreiz skriet klāt un risināt situāciju, bet pieiet un pajautāt, vai nepieciešama palīdzība. Svarīgi saprast, ka cilvēkam ratiņkrēslā ir pašam sava griba, savas domas, savas vajadzības. Viņš joprojām ir cilvēks.”
Jā vēlies nomērīt, cik patiesībā ir augsts Tavs aizspriedumu slieksnis, aizpildi testu: https://nolaidslieksni.lv/tests-diskriminacija. Par kampaņu, tās vēstnešiem un citu informāciju uzzini vairāk: https://nolaidslieksni.lv.
