Vēsturniece Vita Zelče: "Latviešus kā nāciju formēja prese un jaunlatvieši"
Mūsdienu Latvijas teritoriju jau gadsimtiem ilgi apdzīvojuši dažādu tautību ļaudis: latvieši, vācieši, krievi, ebreji un citi. Attiecības starp tautībām ne vienmēr bija rožainas, pretrunu, domstarpību un pārestību bija pārpārēm. Par to, kā šīs attiecības veidojās, kā formējās latviešu nācija un kādu lomu šajā procesā spēlēja prese, jaunākajā žurnāla "Latvijas Noklusētā Pagātne" numurā stāsta vēsturniece Vita Zelče.
Kā veidojās starpnacionālās attiecības pirms 100 gadiem un vēl senāk?
Jāsāk ar to, ka mūsdienu izpratne par tautību būtiski atšķiras no tā, kā šo jēdzienu izprata pirms vairāk nekā 100 gadiem. Mūsdienu izpratne par tautību ir salīdzinoši jauna, jo tā veidojās modernajā laikmetā reizē ar jaunu identitāšu, jaunu kopienu un nacionālu valstu rašanos. Bieži vien mēs iedomājamies, ka nācijas nāk jau no aizvēsturiskiem laikiem, un pa daļai tas tā tiešām ir, jo bija taču cilvēku grupas, kas lietoja vienu valodu. Bet, no otras puses, izpratne, kā šo valodu un kultūras vienotību lietot, ir salīdzinoši jauna. Tādēļ teorētiskajā literatūrā norisinās strīdi par to, cik tad senas ir nācijas.
Šim jautājumam ir divas galvenās pieejas. Vienu no tiem pārstāv primordiālisti, kuri uzskata, ka nācijas ir pastāvējušas vienmēr. Otra ir modernistu pieeja, kas uzplaukumu piedzīvoja pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados. Šīs pieejas spilgtākie pārstāvji ir Ernests Gelners, Benedikts Andersons, Ēriks Hobsboms. Tā nāciju izcelsmi datē ar moderno laikmetu un skaidro to ar kārtu sistēmas sabrukšanu un modernās valsts tapšanu, kas balstījās nacionālisma ideoloģijā. 18. gadsimta beigas un viss 19. gadsimts ir nacionālisma uzplaukuma laiks.
Kādēļ notika tādas pārmaiņas?
Viduslaikos un vēl arī pa daļai agrīnajos jaunajos laikos mazajam cilvēkam identitātes galvenā dimensija bija: kam es piederu, kas ir mans kungs? Atbilde: es esmu tāda un tāda kunga zemnieks. Savukārt viņa kungam atbilde bija: es esmu tāda un tāda karaļa vasalis, kalps. Tātad šī piederība vairāk ir hierarhiska. Turklāt jāņem vērā, ka tolaik valdošais reliģiskais pasaules uzskats vēstīja, ka tādu kārtību ir radījis Dievs. Taču modernais laikmets nāca ar sekularizāciju, kas apšaubīja Dieva lomu un uzstāja, ka cilvēkam pašam ir tiesības domāt un rīkoties. Cilvēks pats ir savas dzīves veidotājs.
Tagad varam iztēloties tās lielās reformas, kas 19. gadsimtā norisinājās Krievijas impērijas Baltijas provincēs. Vispirms ir dzimtzemnieku brīvlaišana 1817. un 1819. gadā, kā rezultātā 90 procentiem cilvēku šeit mainās sociālais statuss: viņi no dzimtzemniekiem kļūst par brīviem cilvēkiem, kuri par savu rīcību ir atbildīgi likuma un Dieva priekšā. Un tad šiem cilvēkiem rodas jautājums: kas tagad es esmu? Tā laika sociālā elite, ko veidoja vācbaltiešu muižnieki, mācītāji un literāti, arī domāja par šo jautājumu. Kurzemes literatūras un mākslas biedrība, kas tolaik bija galvenais intelektuālais centrs, diskutēja par iespējamiem nākotnes scenārijiem. Brīvlaišanas likumi paredzēja, ka jāveido zemnieku skolas, jo modernais laikmets prasīja jaunu prasmi, lai ikviens mācētu lasīt un rakstīt. Taču viens no būtiskākajiem jautājumiem bija, kādā valodā tad darbosies šīs zemnieku skolas. Te jāsaprot, ka Baltijas guberņas bija tipisks sava laika veidojums, kurā plaisa starp augstāko un zemāko kārtu bija dziļa. To veidoja arī valodas lietojums: zemākais slānis sarunājās latviešu valodā, kas gan atšķīrās no mūsdienu latviešu valodas, Vidzemes guberņas ziemeļu daļā – igauņu valodā, savukārt elite sarunājās vācu valodā. Kurzemes literatūras un mākslas biedrība diskutēja par šo jautājumu, taču beigās ideja par to, ka zemniekus varētu mācīt vāciski, tika noraidīta. Viņuprāt, sociālo plaisu nedrīkstēja aizbērt. Tā nu iznākumā skolas palika latviešu valodā.
Otrs pamatinstruments bez skolām, kas veido nācijas, ir drukātā prese un tās uzplaukums. 19. gadsimtā drukas produkcija jau izplatījās ne tikai elites vidū, bet arī visiem, kas prata lasīt. Grāmatu un preses drukāšana bija tā laika modernākais bizness. Un šos drukātos produktus lasīja cilvēki, kuri viens otru nebija nekad satikuši, tā veidojot vienu kopienu, vienu kultūru, vienu naratīvu, pat humora un valodas lauku.
Tātad prese lielā mērā bija tā, kas formēja latviešus kā nāciju?
Jā, to ļoti mērķtiecīgi darīja jaunlatvieši. Līdz tam šī funkcija bija vācbaltiešu mācītāju un literātu rokās, kuru daļai saskaņā ar savām interesēm un priekšstatiem bija savs ideālā latvieša tēls: vēlējās latviešus redzēt kā godīgus, čaklus un kārtīgus cilvēkus, kuri klausa savus kungus, godā viņus, skūpsta kungiem rokas vai svārku stērbeles, iet uz baznīcu un izpilda visus augstāko kārtu priekšrakstus. Tā vairāk bija zemākās kārtas, nevis nācijas identitāte. Savukārt jaunlatvieši piedāvāja jaunu pasaules skatījumu, kurā arī mazie cilvēki bija lemtspējīgi paši par savu likteni. Viņi ir nācijas veidotāji, un pašcieņas pamatā ir nacionālā identitāte.
Interesanti, kas būtu noticis, ka vācbaltieši būtu nolēmuši latviešus mācīt skolās vāciski? Droši vien mēs pārvāciskotos?
Jā, mēs jau 19. gadsimta vidū runātu vāciski. Pastāvēja jau arī citas alternatīvas. Piemēram, latviešu vietā varēja rasties kurzemnieku nācija, varēja arī rasties vidzemnieku nācija, kura varbūt apvienotos ar igauņiem un visi runātu vāciski. Taču tobrīd, kad šie procesi notika, sociālā plaisa bija ļoti liela un arī vācbaltieši kā tauta nonāca lielā stresā, jo sāka brukt viņu gadsimtiem ierastā dzīves kārtība. Vēsturniecei Haidei Vīlenai (Heide Whelan) ir interesanta grāmata Adapting to Modernity, kur viņa, pētot vācbaltiešus, secina, ka tie nespēja pielāgoties modernitātei un ar to sākās šīs sociāli etniskās grupas problēmas, sairšana un noriets.
Visu interviju lasi žurnālā "Latvijas Noklusētā Pagātne". Vēl tajā raksti par Kārļa Sebra kinolomām, muļķīgākajiem valsts pirkumiem Latvijas vēsturē, Rīgas kinostudijas kaskadieru darba aizkulisēm, Pilsoņu kongresa cīņu pret padomju Latvijas leģitimizāciju un Liepājas bombardēšanu.
