Šī vēsturiskā Latvijas pērle šodien palikusi klusa, ar zaudējumiem un iznīkstošu interesi

Galvenais, kas padara Ungurmuižu patiešām reti un īpašu, ir ne tikai pati arhitektūra, bet arī interjers. Tā ir vienīgā šāda veida muiža Latvijā, kurā gleznojumi saglabājušies gandrīz katrā telpā un uzklāti tieši uz koka sienām. Šīs gleznas attiecas uz XVIII gadsimta vidu, un par to autoru tiek uzskatīts mākslinieks Georgs Dītrihs Hīnšs no Limbažiem. Latvijas muižām tas ir izņēmuma gadījums: parasti līdz mūsdienām saglabājas tikai atsevišķi dekoratīvi fragmenti, bet šeit ir saglabājusies visa mākslinieciskā vide.

Muiža ir saistīta ar barona Johana Baltazara fon Kampenhauzena vārdu. Tieši viņa ģimenei 1732. gadā tika uzbūvēta pašreizējā māja, un pati ģimene valdīja Ungurmuižā līdz pat 1939. gadam. Iekšējā apdare arī saglabā atmiņu par saimniekiem: piemēram, bijušo barona guļamistabu "aizsargā" uz sienām uzzīmētie grenadieri, bet citās telpās var redzēt ziedu ornamentus, drapējumu imitācijas un ainas, kas saistītas ar militāriem ceļojumiem un ārzemju braucieniem.

Turklāt Ungurmuiža nebija tikai muižnieku māja. Jau 1734. gadā pie muižas tika atvērta skola Latvijas bērniem. Tai uzbūvēja atsevišķu ēku blakus kungu mājai, un skola pastāvēja līdz 1890. gadiem. Šis fakts ir īpaši svarīgs, jo tas parāda, ka muiža bija ne tikai privāta īpašuma vieta, bet arī centrs, kas spēlēja nozīmīgu lomu apkārtnes dzīvē. Šodien bijušajā skolas ēkā atrodas viesu apartamenti un restorāns.

Vēl viena iemesls, kāpēc Ungurmuiža izceļas, ir tās pārsteidzošā saglabāšanās. Tai izdevās izvairīties no tā, kas notika ar daudzām citām vēsturiskām vietām: šeit neparādījās vēlākie padomju saimnieciskie piebūvējumi, ūdens torņi un citas rupjas pārbūves, kas parasti iznīcināja veco muižu izskatu. Pēdējos gados Ungurmuižā tika veikti plaši restaurācijas darbi, lai atjaunotu unikālos gleznojumus, un pati muiža turpināja darboties kā muzeja un kultūras telpa.

Svarīga ir arī pati vide, kurā atrodas muiža. Ungurmuiža nav vientuļš nams, bet vesels XVIII gadsimta ansamblis ar parku, senām ozolu alejām, tējas namiņu, saimniecības ēkām, pārvaldnieka māju un bijušo skolu.

Bet Ungurmuižas vēsture nav tikai XVIII gadsimts. 2024. gadā LSM ziņoja, ka muiža, kas pieder Cēsu novada pašvaldībai, meklē jaunu pārvaldnieku: vietējās varas iestādes nolēma izsludināt nomas tiesību izsoli pēc pašvaldības uzņēmuma, kas pārvaldīja objektu, likvidēšanas. Un jau 2025. gada septembrī kļuva zināms, ka arī jaunais nomnieks Renārs Sproģis atteicies no turpmākās pārvaldīšanas, norādot uz zaudējumiem un vāju apmeklētāju plūsmu.

"Tajā brīdī, kad 2023. gadā tika izsludinātas nomas tiesības, viens no orientieriem bija apmeklējums – 8000 cilvēki tikai muzejā, plus vēl daži pietiekami pozitīvi rādītāji, uz kuru pamata mēs plānojām naudas plūsmu. Patiesībā izrādījās, ka tā nav. Piemēram, šogad mēnesī, iespējams, vasarā, caur muižu vidēji iziet 100 cilvēki – tas ir ļoti, ļoti maz. Otrkārt, kara dēļ Ukrainā tūristu plūsma no Rietumiem ir stipri samazinājusies, praktiski apstājusies," 2025. gadā teica Sproģis.

Darbinieku algas, elektrība, objekta uzturēšana — viss tas galu galā pārvērtās par lielu summu. "Janvārī un februārī mēs piesaistījām ārēju finanšu konsultāciju uzņēmumu, lai saprastu situāciju, jo sajūta nebija vislabākā. Secinājumi bija šādi: no jūnija līdz martam vai februārim zaudējumi sasniedza apmēram 70 000 eiro, un galvenās zaudējumu pozīcijas bija restorāns un ēdināšana, jo algas, domāju, mums bija ievērojami augstākas nekā vidēji. Bet cilvēku plūsma bija tieši tāda, kāda tā bija. Ja tava sezona ilgst divus trīs mēnešus gadā, bet pārējā laikā dienā nāk viens vai pieci cilvēki, tu nevari uzturēt restorānu."

Sproģa vērtējumā, šāda muiža nevar pastāvēt bez papildus ieguldījumiem, un pats pareizākais solis būtu atstāt to pašvaldības pārvaldībā.