Havjers Garsija - pirmais meksikānis ar Latvijas pilsonību: "Sākumā nesapratu, kā latvieši var dzīvot tik klusi"
Havjers Garsija Latvijā dzīvo 34 gadus un to laikā kļuvis atpazīstams gan kā pavārs, gan mariači – meksikāņu tradicionālās mūzikas izpildītājs. Viņš atzīstas, ka jau labu laiku vairāk jūtas kā latvietis, un lepojas, ka ir pirmais meksikānis, kurš ieguvis Latvijas pilsonību.
Ķeipenē juties kā nokļuvis paradīzē
“Kā tev patīk šī ziema?” satiekoties jautā Havjers. Laikam noskurinos tik izteiksmīgi, ka atbildē saņemu platu smaidu. Viņam gan patīkot! Vienīgā problēma, ka lauku māja regulāri jākurina, citādi caurules var aizsalt. Kad no karstās, saulainās Meksikas braucis lūkoties, kāda tā Latvija izskatās, pat prātā nav nācis, ka paliks dzīvot ziemeļos. Bet dzīve nav prognozējama.
“Dzimtenē Mehiko Mākslas akadēmijā apguvu keramiķa, tēlnieka profesiju. Viena no manām kursabiedrenēm bija ļoti skaista latviete, kuras tēvu bēgļu gaitas kara laikā bija atvedušas uz Meksiku, un mēs apprecējāmies. Kad 1991. gadā Latvija atguva neatkarību, sievastēvs atgriezās dzimtenē, atguva īpašumu Ķeipenē un aicināja arī mūs atbraukt un apskatīties, kā šeit izskatās. Pēc gada bijām klāt. Domājām paviesoties neilgu laiku, bet mums iepatikās, un izlēmām palikt. Bērniem mazā Ķeipenes lauku skola, sākot skolas gaitas, bija ideāla latviešu valodas apgūšanai. Un es pirmās nedēļas, kamēr bērni iejūtas, arī gāju uz skolu – mācījos kopā ar viņiem!” Havjers smaida. Cik bērnu viņiem tad bija? Pieci!
Havjeram ļoti patikusi Ķeipenes latviskā, bet meksikānim gan tolaik vēl īsti neizprotamā vide. Kad jau maķenīt iedzīvojušies, vajadzēja domāt, kā nopelnīt iztiku. Viņš pievērsās keramikai. Izveidoja keramikas darbnīcu, pats ar lielo KAMAZ brauca uz Madonas pusi rakt mālu. Atveda to uz Ķeipeni, ķērās pie māla mazgāšanas, skalošanas, filtrēšanas, presēšanas, līdz ieguva tīru mālu, no kura var veidot mākslu. Daļu materiāla pārdeva Latvijas Mākslas akadēmijai, daļu atstāja sev – veidoja Meksikas etnogrāfiskās keramikas kopijas, servīzes un pārdeva interesentiem gan Latvijā, gan ārzemēs.
Havjers Mehiko tikai mācījies, bet pats ir no Verakrusas, salīdzinoši nelielas pilsētas Meksikas līča krastā. “Tāpēc Ķeipenē jutos kā nokļuvis paradīzē! Nopietni. Te viss bija tik kluss, mierīgs. Jaunībā man patika alpīnisms, esmu uzkāpis visās Meksikas augstākajās virsotnēs. Jau pirmajā ziemā, ko pavadīju Latvijā, uzkāpu Gaiziņkalnā. Man līdzi bija Meksikas karogs, un visiem draugiem aizsūtīju bildes – esmu iekarojis arī Latvijas augstāko virsotni!” Havjers smejas.
Bet tāda ziema kā šī viņam joprojām esot liela eksotika – Daugavai ar kājām pāri var pāriet! Tomēr lielākais ieguvums Latvijā esot iespēja gada laikā izdzīvot četrus gadalaikus. “Meksikā nekā tāda nav – Verakrusā gada vidējā temperatūra ir +25 grādi. Latvijā laikam esmu tāpēc, ka mans dzīves uzdevums ir ne tikai integrēties sabiedrībā, bet arī akceptēt klimatiskos apstākļus.”
Kad Havjers jau strādājis savā otrajā profesijā – par šefpavāru restorānā –, pie viņa kādu laiku bijis pavārs no Itālijas, kurš kalendārā atzīmējis katru saulaino dienu. Kad braucis prom, parādījis to Havjeram un noteicis – vai ir jautājumi, kāpēc nevar iejusties Latvijā? Havjers viņu sapratis. Jo katram savs.
No keramiķa par šefpavāru
Bez Mākslas akadēmijas Havjers Mehiko mācījies arī Pedagoģijas institūtā. Filozofijas pasniedzējam no Argentīnas ļoti paticis gatavot ēdienus, Havjeram arī, un abi kopā sadomājuši atvērt nelielu restorānu argentīniešu stilā. Tā bijusi viņa pirmā skola ceļā uz restorānu biznesu.
“Pa virtuvi rosījos jau kopš bērnības. Dzīvojām milzīgā mājā, mums bija liela ģimene. Meksikā vienā mājā bieži dzīvo vecāki ar saviem bērniem un mazbērniem. Vecaimammai bija vienpadsmit bērni, tad padomā, cik mūsu kopā varēja būt! Virtuvē saimniekoja viņa pati un katru dienu pagatavoja tik daudz ēdiena, cik Latvijā mazā restorāniņā. Es viņai palīdzēju. Skatījos, kā vecāmamma ņemas ar lielajiem katliem, un brīnījos, cik garšīgi viņai viss sanāk. Mani tas tik ļoti fascinēja, ka bērnībā gribēju kļūt par pavāru. Un ja ne Meksikā, tad Latvijā tas piepildījās! Jau paralēli keramikai Ķeipenē atvēru meksikāņu krodziņu – pirmo tādu Latvijā. Sauca Colors, un tas arī bija spilgtās, meksikāņiem raksturīgās krāsās. Jo to gan man te trūka – kā ēdienos, tā apģērbā.” Bet, kad krodziņā piedāvājis baudīt tīru tekilu un Margaritu, ātri sapratis – vietējiem tā ir pārāk liela eksotika... Toties viņš pieredzējis vietējo ķeipeniešu piedāvāto – kārtīgu iedzeršanu un kaušanos ar atbraukušajiem madlieniešiem. Kaislības gluži kā Meksikā!
Tad Havjers saņēma uzaicinājumu veidot meksikāņu restorānu tagadējās Galerija Centrs telpās, kur kādreiz bija restorāns Astorija. Tā tapa La cucaracha, un viņš nopietni pievērsās gatavošanai – iestājās pavārskolā un ieguva diplomu.
“Protams, latvieti pieradināt pie klasiskajiem meksikāņu ēdieniem bija grūti; to simtprocentīgo asumu samazināju līdz divdesmit procentiem. Īstos meksikāņu halapenjo piparus importēju caur Vāciju, uzreiz pustonnu, tāpat arī citus piparus un kukurūzas miltus. Kādi ir klasiskie meksikāņu ēdieni? Piemēram, mole – bieza mērce, kuru ēd ar dažādu veidu gaļu. Salsa, gvakamole, pupiņas, tortilja...” Havjers tik garšīgi uzskaita, ka man šķiet, viņš šajā mirklī jūt šo ēdienu autentisko garšu.
Tad atceros savu braucienu uz Meksiku. Staigājot pa kādu no Mehiko tirgiem, gidam un vietējam šoferim Alberto radās spontāna ideja noorganizēt maltīti vietējo gaumē. Ātri tika sastumti galdi, sarindoti papīra šķīvji, salikti trauki ar veseliem sīpollokiem, rupji sasmalcinātiem pipariem, tomātiem un gurķiem, īpatnējām desiņām, trauciņi ar mērcēm. Ēdām ar rokām, un tās bija garšīgākās pusdienas ceļojuma laikā, desiņu garšu vēl tagad atceros! Havjeram gan ne par vienu latviešu ēdienu tik spilgtu atmiņu neesot. “Pie tiem pieradu pamazām. Toties ātri sapratu, ka bez speķa pīrādziņiem, rasola, lašu vai siļķu maizītēm latviešu svētku galds nav iedomājams. Un man garšoja! Kā mākslinieks esmu atvērts visam jaunajam, tostarp jaunu garšu baudīšanai. Sklandrausis – tas vispār bija kaut kas īpašs. Būtībā jau arī pavārs ir mākslinieks, tikai darbojas ar citu materiālu. Pavārs krāsnī liek cepeti, keramiķis mālu. To es par sevi.”
Kā var dzīvot tik klusi?!
“Deviņdesmito gadu sākumā, kad šeit ierados, Latvijā bija daudz mazāk krāsu nekā tagad – uz pelēko māju fona cilvēki tumšos apģērbos... Nomācoši. Bet vēl grūtāk man bija pierast pie tā, ka cilvēki šeit neskatās viens otram acīs. Ejot jūtu – pa gabalu pretimnācējs skatās uz mani, bet, pienācis pāris metru attālumā, novērš skatienu. Es tajā brīdī apjuku – kur tad palika acu kontakts? Laikam jau tas jums bija padomju laika mantojums – visiem jāiekļaujas masā, savstarpēja neuzticēšanās. Tagad viss mainījies uz labo pusi. Vismaz pavasarī un vasarā jau var redzēt košas krāsas apģērbu, arvien vairāk cilvēku droši ielūkojas otram acīs. Priecājos, ka esmu šo pārmaiņu liecinieks.”
Vēl Havjers sākumā nav sapratis, kā latvieši var dzīvot tik klusi. Bijis grūti pierast, ka šoferi nemitīgi nesignalizē, kas Meksikā esot kā sveiciens pretimbraucošajiem, un pat ļaužu pūlis nerada tādu troksni kā Meksikā daži cilvēki. “Ikviens meksikānis, mājās vai uz ielas kaut ko darot, dzied, svilpo, lai pašam būtu jautrāk. Kad es reiz tā nebēdnīgi uzsvilpoju, ejot pa Ķeipeni, viena tante pikti aizrādīja, ka svilpot nedrīkst, jo tā velnu varot piesaukt. Apjuku, bet ielāgoju. Tāpēc saviem bērniem mācīju – mājās varat dziedāt un svilpot, darīt, ko gribat, bet ārpus mājas jārespektē latviešu kultūra.” Tad Havjers smejot piebilst, ka esot sajūta – pirmo reizi viņš piedzimis Meksikā, bet otro reizi Ķeipenē, jo tik daudz ko vajadzēja mācīties no jauna.
Liels pārsteigums – kultūru līdzība
Dzimteni Havjers, protams, nav aizmirsis un ik pa laikam turp aizbrauc, lai apciemotu mammu, kurai jau 88 gadi, un lielo ģimeni. Tomēr ilgi tur neuzkavējas, jo Meksikā esot tik labi, ka... pēc mēneša tas jau apnīkot. Cilvēki tur dzīvojot viegli, jo visu laiku ir silts, svaigi augļi un dārzeņi, un, būdami ļoti ticīgi – paļāvībā uz Dievu. Kad, ko un cik Dievs dos, tik pietiks. “Bet man labāk patīk ziemeļnieku cikliskā domāšana – rati jākaļ ziemā, kamanas vasarā –, kas paģēr, ka cilvēks pats piedalās savas dzīves veidošanā.”
Interesanti, ka, iepazīstot latviešu kultūru, viņš tajā pamanījis daudz līdzīga ar meksikāņu kultūru. Kā meksikāņi, tā latvieši godājot sauli, mīlot zemi. Meksikā esot Mamma Zeme, Latvijā – Zemes māte. Kā šeit, tā tur svin vasaras saulgriežus, dārza darbus dara, vadoties pēc mēness fāzēm. “Tomēr viens no lielākajiem pārsteigumiem man bija etnogrāfisko rakstu līdzība – tekstila dizainā, grafiskajos simbolos. Tev arī? Tu Meksikā nopirki auduma somu, kuras raksts un krāsas liek domāt, ka tā pašūta no Zemgales tautastērpa brunčiem… Te nu rodas jautājums – kā tā var būt, kas vieno senās kultūras? Laikam jau visām ir viens pirmavots, sauc to, kā gribi – Dievs vai kosmiskais saprāts –, un no tā saņemtās zināšanas.”
Mūsdienu latviešu kultūru Havjers pašķaidījis, kopā ar Laimi Rācenāju izveidojot grupu Sol Y Sombra un spēlējot mariači – tradicionālu Meksikas stila mūziku. “Kā man latviešiem bija jāiemāca ēst asos piparus, tā arī dziedāt meksikāņu dziesmas!” Havjers nosmej. Tikai, ja meksikāņi tās klausoties dejodami, tad introvertos latviešu skatītājus līdz dejošanai nav izdevies uzkurināt – kā katrs apsēdies savā vietā, tā sēdējis. Meksikāņu dziesmas dziedātas arī visos Havjera restorānos – viņš sadarbojies ar Uldi Marhileviču, Viktoru Runtuli, Intaru Busuli, Aiju Vītoliņu-Freimani. Un šo periodu atceras ar patiku.
Cenšoties Latvijā popularizēt meksikāņu kultūru, Havjers iesaistījies arī citos projektos – kopā ar Meksikas goda konsulu Latvijā organizējis Meksikas kino nedēļu, foto izstādi par Meksiku. Un gādājis arī par ķeipeniešiem, lai kaut kas no Rīgas kultūras dzīves labumiem tiek līdz viņiem, proti, kopā ar kinoforuma Arsenāls tēvu Augustu Sukutu uz Ķeipeni vedis Arsenāla filmas. Sukutam nav trūcis dulluma, tāpēc abiem labi saskanējis, jo, lūk, veselīga dulluma Havjeram latviešos mazliet pietrūcis – un pietrūkstot joprojām.
Restorānu viņam tagad vairs nav – savu izdarīja kovids –, bet darāmā netrūkst. Pandēmijas laikā sācis meksikāņu ēdienus to cienītājiem piegādāt pēc pasūtījuma un turpina to darīt, piedāvā arī gastroizbraukumus ar busiņu. Un vēl viņš rīko meistarklases, kurās māca pagatavot autentisku meksikāņu ēdienu. Aso piparu tajos netrūkst!
Atgriežoties pie saknēm
No vecāsmammas puses Havjerā rit indiāņu, no vecātēva – spāņu asinis. “Vairs nezinu, kuras jūtu spēcīgāk, jo arvien vairāk šķiet, ka pa pusei esmu latvietis. Bet Meksikā neatkarīgi no tautību, rasu sajaukuma – un tas tur ir pamatīgs – visi ir meksikāņi, kas skan teju kā diagnoze neko nevar saprast, bet – nu un tad?. Tikai kas es par meksikāni, ja Latvijas politikā, kultūrā orientējos daudz labāk nekā Meksikas. Esmu taču Latvijas pilsonis – pirmais meksikānis, kas ieguva pilsonību! Vai mūsu Latvijā ir daudz? Nē, esam mikrominoritāte (smejas) – tikai kādi piecdesmit, un tad vēl kopā ar šurp atbraukušo šeit dzimušajiem bērniem. Es ik pa laikam visus aicinu satikties – vai nu Ziemassvētkos, vai Meksikas neatkarības dienā.”
Havjera bērni, no kuriem pieci uzauguši Latvijā, bet jaunākie trīs šeit arī dzimuši, sevi vairāk pozicionē kā latviešus. Daži no viņiem dzīvo Latvijā, pārējie izklīduši pa pasauli. Ciemos atbraucot, bet, tā kā ir iespēja sazināties caur internetu, viņš īsti pat nejūtot, ka bērni ir tālu prom.
Atgriežoties pie savām saknēm, Havjers stāsta, ka viņa mamma bijusi bilingvālā skolotāja, ar helikopteru lidojusi kalnos mītošās hvasteku cilts indiāņiem mācīt spāņu valodu, lai viņi varētu integrēties sabiedrībā.
“Meksikā tā ierasts – lai skolotājs dabūtu darbu pilsētā, pirms tam jāpastrādā džungļos. Un man tāda sistēma šķiet pareiza – lai skolotājs savam darbam norūdās. Protams, mamma zināja hvasteku valodu. Meksikā joprojām saglabājušās kādas piecdesmit indiāņu ciltis, kas turas pie savas pamatkultūras.”
Meksikāņi neesot arī aizmirsuši spāņu un portugāļu konkistadoru nežēlīgumu, kad viņi iekarojuši un kolonizējuši indiāņu zemes, bet esot to pieņēmuši kā vēstures notikumu. Gadsimtu gaitā indiāņi integrējušies, jo citas iespējas jau nebija. Tas gan nenozīmē, ka viņi atteikušies no savas kultūras un tradīcijām. Rezultātā veidojusies tāda kā trešā kultūra – līdzās kristietības simboliem bijuši un ir indiāņu simboli. San Huana svētkus 24. jūnijā, godinot Jāni Kristītāju, meksikāņi svinot baznīcā, bet tās ārpusē dejojot indiāņu saulgriežu dejas. Un vai tad Latvijā neesot līdzīgi – kamēr vieni 24. decembrī iet baznīcā, citi ķekatās!
“Vēl tu gribi noskaidrot, kad pēdējo reizi mariači stilā dziedāju serenādi kādai latviešu daiļavai? Nu, tu daudz gribi zināt!” Havjers smejas. Jā, dziedājis esot, bet pasen, un tas esot pārāk privāti, lai tuvāk stāstītu. Tagad meksikāņu dziesmas viņš dziedot kopā ar jaunāko meitu Endriketi – viņa caur tām spāņu valodu mācoties. Abi dzied, arī mašīnā braucot, un tad Havjers gan sajūtoties mazlietiņ kā Meksikā.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas “ pirmais meksikānis ar Latvijas pilsonību” saturu atbild SIA “Izdevniecība “Rīgas Viļņi””
