“Iespēja, ko nedrīkst palaist garām”: Ērkšķu Evitas jaunais dzīves kurss

Ikdiena kā maratons

“Šobrīd mana dzīve ir kā maratons, nevis īss skrējiens,” viņa saka. “Es rūpējos mājās par jaunāko dēlu, paralēli mācos autoskolā un vienlaikus studēju Biznesa vadības koledžā kultūras un sporta pasākumu organizēšanu un vadīšanu.”

Studijas viņa saņēma kā balvu Ērkšķu projekta ietvaros - Biznesa vadības koledža pilnībā sedz mācību izmaksas, nodrošinot iespēju iegūt augstāko izglītību ar profesionālo kvalifikāciju 2,5 gadu laikā. Evita neslēpj, ka šīs studijas viņai ir iespēja, ko palaist garām nedrīkst. Tas, ka kāds noticēja viņas potenciālam, deva impulsu noticēt pašai sev.

Viņas ikdiena ir ļoti piesātināta - autoskolas mācības aizņem teju katru dienu, savukārt koledžā, kur studijas notiek tālmācībā, nepieciešama liela pašdisciplīna un motivācija. Studiju process ir intensīvs, katra kursa  beigās jākārto testi un pārbaudījumi, lai varētu virzīties tālāk.

“Jālasa materiāli, jāskatās video, jākārto testi. Divas reizes nedēļā braucu arī uz autoskolas nodarbībām Liepājā,” stāsta Evita. “Tas ir nepārtraukts darbs – nav brīvdienu vai atslodzes brīžu.. Ne vienmēr viss izdodas ar pirmo reizi, bet es turpinu. Tāpēc, ka es pati to vēlos.”

Motivē sapņi un bērnu nākotne

Lai gan pēc dalības projektā Evita ir saskārusies ar atpazīstamību un lielāku sabiedrības uzmanību, viņa atzīst - nekādu ārēju spiedienu vai pienākumu “pierādīt sevi” nejūt. Viņas izvēlētā ceļa pamatā nav vēlme kādam izpatikt vai kļūt par publisku veiksmes stāstu, ko var pasniegt uz paplātes. Evitas iekšējais dzinējspēks nāk no sapņiem, kas gadiem ilgi dzīvojuši viņas sirdī un no vēlmes būt par labāko piemēru saviem bērniem.

“Mani motivē mani sapņi - vadīt pasākumus, būt cilvēkos, veidot atmosfēru, radīt ko iedvesmojošu. Es to esmu vēlējusies ļoti ilgi,” viņa saka, un balsī dzirdama gan apņēmība, gan ilgas.“ Es gribu dot prieku, un es zinu, ka man tas izdosies. Es to daru sevis un savu dēlu dēļ”.

Viņa sapņo par dzīvi, kurā var brīvi īstenot savas radošās ieceres, no idejas līdz pasākuma norisei, no iedvesmas līdz emocijām. Tas nav tikai darbs, tas ir aicinājums.

“Pašai organizēt un vadīt nozīmē lielāku brīvību -  iespēju īstenot savas idejas un pat savu “trako” fantāziju.”

Taču viņas sapņi nav tikai par pašas profesionālo piepildījumu, tiem  nes dziļāku jēgu - katrs solis, ko viņa sper šajā izaugsmes ceļā, ir arī ieguldījums viņas dēlu nākotnē.

Pārmaiņas Evitas dzīvē nevar nepamanīt, atzīst viņas jaunākais dēls Adrians:

“Mammai ir parādījusies motivācija darīt, un no tā visa viņa iegūst gandarījumu. Viņa ir kļuvusi daudz mierīgāka, mazāk streso. Mamma ir arī kļuvusi čaklāka -  ja agrāk viņa varēja nogulēt visu dienu un skatīties telefonā, tad tagad pat, ja pieceļas naktī un viņai nenāk miegs, viņa mācās, zinot, ka labāk to izdarīt tagad, nevis vēlāk. Viņa ir kļuvusi arī apzinīgāka, neatstāj vairs visu uz pēdējo brīdi, bet cenšas izdarīt laicīgi, lai pēc tam varētu atpūsties.”

Es vēlos, lai mans ceļš iedvesmo..

“Grūti? Jā, ir. Dažreiz ir patiešām ļoti grūti. Jo divas skolas apvienot ir grūti, bet nav neiespējami. Es negrasos padoties.” Evita ir pārliecināta, ka pārmaiņas iespējamas jebkurā dzīves posmā un ar savu piemēru vēlas to parādīt arī citiem.

“Katrs nokārtotais darbs, katrs eksāmens man pierāda, ka es varu. Un tas nav tikai par mani. Es ceru, ka kāda cita sieviete, kas šobrīd jūtas pazaudējusies, redzēs šo un arī noticēs sev,” saka Evita. “Pienāks vasara, sāksies festivāli, kur noteikti iešu atkal kā brīvprātīgā, esmu pārliecināta, ka varēšu savas studijās iegūtās zināšanas likt lietā, un uz visu jau skatīšos no cita skatu punkta”.

Šī pārliecība nav tikai par diplomu vai izglītības iestādes vārdu dokumentā. Tā ir par ticību cilvēkiem, par atbalstu, kas nebeidzas līdz ar kameras izslēgšanos, un par līdzcilvēkiem, kas patiesi vēlas redzēt reālas pārmaiņas.

Ērkšķi, kas pārtop ziedos

Evitas ceļš nav bijis gluds. Tas bijis ērkšķains, sāpīgs un pilns ar brīžiem, kad šķita vieglāk apstāties, nevis iet tālāk. Bet tieši šie ērkšķi viņu veidojuši,  katrs grūtais solis, katrs pārvarēts izaicinājums, katrs mirklis, kad viņa izvēlējās nepamest iesākto. Un tieši tāpēc viņa šodien var runāt ne tikai par sāpēm, bet arī par izaugsmi.

Viņas stāsts ir atgādinājums ikvienam, ka pat vissmagākajos brīžos ir iespējams spert soli tuvāk gaismai, ja vien saglabā ticību sev.

“Es zinu - galu galā no visiem šiem ērkšķiem izveidosies vāze, pilna ar pieredzi, spēku un uzvarām,” saka Evita, un šajos vārdos skan gan pateicība, gan lepnums.

Šī vāze nav tikai simbols. Tā ir viņas dzīve, salikta no fragmentiem, kas reiz šķita smagi un sāpīgi, bet tagad kļūst par skaistiem ziediem. Par stāstu, ko vērts pastāstīt. Par piemēru, kas iedvesmo.

Evitai ceļš vēl priekšā, bet uzvara jau ir viņas pusē - ar katru dienu, ko izvēlas turpināt. Un ar katru ziedu, kas sāk plaukt viņas vāzē.