Vēlēšanu reforma: kā izvairīties no nopietniem drošības riskiem?
Jautājums par vēlēšanu sistēmas maiņu bieži izskan kā risinājums vairākām problēmām vienlaikus – neapmierinātībai ar politiskās pārstāvniecības kvalitāti, zemai uzticēšanās pakāpei un nepietiekamai vēlētāju līdzdalībai.
Taču jebkura reforma šajā jomā jāvērtē ne tikai no politiskās efektivitātes vai sabiedrības attieksmes perspektīvas, bet arī kā valsts drošības jautājums. Vēlēšanu sistēma nosaka ne vien to, kā ievēlam, bet arī to, kā pasargājam šo procesu no neatļautas ietekmes.
Pašeizējās sistēmas trūkumi
Viena no akūtākajām pašreizējās sistēmas problēmām ir grūtības vēlētājiem skaidri sasaistīt sevi ar konkrētiem pārstāvjiem. Politoloģe Lelde Metla-Rozentāle norāda, ka pieci lielie vēlēšanu apgabali nereti attālina kandidātu un vēlētāju. “Partijas šajos plašajos reģionos sarakstos mēdz iekļaut kandidātus, kuriem nav reālas lokālās saiknes ar konkrēto vietu, radot situāciju, kurā vēlētājs nejūt emocionālu saiti ar sarakstu. Pat ja kandidāts formāli pārstāv, piemēram, Latgales reģionu, tā mērogs ir tik liels, ka viena novada iedzīvotājam ir grūti saskatīt savu interešu aizstāvi cilvēkā no pilnīgi cita reģiona gala.” Rezultātā vēlētājam var rasties sajūta, ka “reģions” ir pārāk plašs jēdziens, lai tajā saskatītu savu interešu aizstāvi.
Šajā kontekstā politoloģe piekrīt partijas “Mēs mainām noteikumus” un vairāku citu politisko kustību uzstādījumam, ka atsvešinātību varētu mazināt vēlēšanu apgabalu skaita palielināšana, padarot pārstāvniecību teritoriāli tuvāku iedzīvotājiem. “Palielinot apgabalu skaitu līdz, piemēram, septiņpadsmit, politiskie spēki būtu spiesti veidot ievērojami garāku “rezervistu soliņu” un piesaistīt cilvēkus, kuri ir autoritātes savā tiešajā apkārtnē. Tas ne tikai veicinātu vēlētāju līdzdalību, bet arī stiprinātu reģionālo pārstāvniecību Saeimā.”
Partiju loma kā demokrātijas stabilitātes filtrs
Analizējot idejas par vēlēšanu sistēmu bez politiskajām partijām vai ar būtiski vājinātu partiju lomu, Lelde Metla-Rozentāle uzsver, ka partija demokrātijā pilda ne tikai “organizatora” funkciju, bet arī nodrošina vērtību ievērošanu un kalpo kā politiskās atbildības filtrs. “Partija ir kā garantijas vēstule – vēlētājs var nezināt katru individuālo kandidātu, bet viņš saprot organizācijas ideoloģisko virzienu un atbildības ietvaru. Bez šāda ietvara pastāv milzīgs risks ievēlēt atsevišķas personības, kuru patiesā motivācija un mērķi kļūst skaidri tikai pēc ievēlēšanas, kad vēlētājam vairs nav sviru šo procesu ietekmēšanai.”
Politoloģe arī akcentē, ka politika ir profesija, kurā nepietiek tikai ar personisku entuziasmu, – tā prasa zināšanas par valsts pārvaldi, procedūrām un lēmumu pieņemšanas procesu. Partiju vide tradicionāli nodrošina šo izaugsmi, savukārt modelis, kurā parlamentā nonāktu simts savstarpēji nepazīstamu entuziastu, var radīt nevis kvalitātes pieaugumu, bet haosu. “Šāds “simts personību parlaments” visdrīzāk nespētu ātri un efektīvi vienoties par valdības izveidi, jo katram būtu sava unikāla interešu un vērtību sistēma, kuru saskaņošana prasītu neparedzami ilgu laiku.”
Drošības riski: pa vienam nopirkt vieglāk
Latvijas ģeopolitiskajā situācijā vēlēšanu sistēmas reforma nav tikai tehnisks jautājums, bet gan kritisks valsts drošības aspekts. Individuāli kandidāti un bezpartejiskas kustības ir daudz vieglāk ievainojamas un pakļaujamas ārējai ietekmei nekā strukturētas organizācijas. Pavisam vienkāršs piemērs. Ja ārējs spēlētājs mēģina panākt sev labvēlīgus politiskus lēmumus, viņam bieži vien ir daudz vieglāk strādāt ar atsevišķiem cilvēkiem, nevis ar partiju organizācijām, kurā ir vairāk iekšējo “bremžu” – biedru, reputācijas risku, frakcijas disciplīnas un publiskas atbildības. Tas nenozīmē, ka partijas automātiski garantē imunitāti pret ietekmi, taču tās var palielināt barjeras un palēnināt neatļautas ietekmes izplatīšanos.
No kontroles viedokļa simtiem individuālu kandidātu tēriņu un naudas izcelsmes izsekošana būtu praktiski neiespējama misija, kas pavērtu durvis nekontrolētām finanšu plūsmām. Pastāv nopietns risks, ka atsevišķus kandidātus varētu mērķtiecīgi “nopirkt” vai viņi saskartos ar tik augsta līmeņa manipulācijām, ka paši pat neapzinātos, ka strādā citas valsts interesēs. Metla-Rozentāle norāda – starptautiskajā pieredzē ir gadījumi, kad, mazinoties partiju lomai, ir radusies labvēlīga vide turīgiem vietējiem oligarhiem vai ārējiem ietekmes aģentiem, kas ātri un mērķtiecīgi koncentrē resursus, lai palielinātu savu ietekmi.
Utopisko modeļu kritika un racionālie uzlabojumi
Vērtējot citu valstu pieredzi (piemēram, Maltu vai Īriju), politoloģe uzsver, ka tieši pārnesumi no vienas valsts uz citu bieži ir maldinoši. Vēlēšanu sistēma darbojas konkrētā politiskajā kultūrā, vēsturiskajā attīstībā, partiju sistēmā un drošības vidē, tāpēc risinājumi, kas vienā valstī dod pozitīvu efektu, citā var radīt neparedzētas blakusparādības.
Lelde Metla-Rozentāle uzsver, ka prioritātei nevajadzētu būt “nojaukšanai”, bet mērķtiecīgai uzlabošanai. Tas var ietvert vēlēšanu apgabalu skaita un robežu pārskatīšanu, kā arī tehniskus risinājumus, kas palielina taisnīgumu un mazina manipulācijas riskus. Piemēram, kandidātu uzvārdu izvietošana alfabētiskā secībā sarakstos var samazināt iespējas ar formāliem paņēmieniem ietekmēt vēlētāja pirmo iespaidu par kandidātu nozīmīgumu.
Galvenais secinājums – vēlēšanu sistēmai jābūt caursskatāmai, prognozējamai un, galvenais, pasargātai no hibrīdapdraudējumu riskiem, kas pašreizējā pasaules kārtībā ir kļuvuši par eksistenciālu jautājumu.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "Vēlēšanu reforma: kā izvairīties no nopietniem drošības riskiem?" saturu atbild Izdevniecība Rīgas Viļņi.
