”Ir grūti redzēt cilvēkus, kuri dodas nezināmā virzienā...” daugavpilieši, kuri nenogurst palīdzēt Ukrainas bēgļiem

Karš ilgst jau četrus gadus, un šobrīd bēgļu plūsma ir ievērojami samazinājusies, taču nav izsīkusi. Vieni caur Latviju dodas tranzītā uz citām valstīm, citi paliek un veido šeit savu jauno dzīvi.

Ceļš caur Daugavpili

Daugavpils jau no pirmajiem pilna mēroga kara mēnešiem daudziem bēgļiem kļuva nevis par galamērķi, bet gan par īsu, taču vitāli svarīgu pieturu.

Caur šo pilsētu veda viens no sarežģītākajiem un vienlaikus pieprasītākajiem maršrutiem – ceļš uz Eiropu tiem, kuri izbrauca no okupētajām teritorijām. Tieši Daugavpilī jau vairākus gadus strādā brīvprātīgie Evita Savicka un Aleksandrs Barbakadze.

Pirmajos divos kara gados viņu brīvprātīgo komandas darbs līdzinājās gandrīz nepārtrauktam palīdzības konveijeram. Mikroautobusi ar cilvēkiem no Hersonas apgabala, Doneckas un Zaporižjas pēc daudzu dienu ceļa caur Krieviju ieradās Daugavpils autoostā.

Daļu bēgļu brīvprātīgie savās automašīnās uzņēma tieši pie Krievijas vai Baltkrievijas robežas. Kādam steidzami bija nepieciešama naktsmītne viesnīcā, citam – vienkārši iespēja izgulēties, paēst un atgūt spēkus brīvprātīgo dzīvoklī, pirms turpināt ceļu uz Poliju vai Vāciju.

“Visgrūtākais ir redzēt cilvēkus, kuri dodas nezināmā virzienā tikai tāpēc, ka vietā, no kuras viņi ir izbraukuši, vairs nav iespējams dzīvot,” toreiz sacīja Aleksandrs Barbakadze. Daudzi no šiem cilvēkiem glābās ne tikai no kara, bet arī no humānajām katastrofām – piemēram, Kahovkas HES spridzināšanas sekām, sagrautas infrastruktūras un medicīniskās palīdzības trūkuma.

Plūsma nepazuda

Līdz 2025.–2026. gadam bēgļu plūsma no Ukrainas bija samazinājusies, taču nepazuda. Mainījusies arī izceļošanas ģeogrāfija: kā stāsta Evita Savicka, šobrīd cilvēki pārsvarā izbrauc no Ukrainas kontrolētajām teritorijām, galvenokārt no Zaporižjas, lai gan, kā viņa uzsver, “apšaudes notiek visur”. No okupētajām teritorijām pašlaik izkļūt uz Eiropu ir praktiski neiespējami.

Daugavpils brīvprātīgie cieši sadarbojas ar starptautisko organizāciju “Rubikus”, kurai ir divas juridiskās personas – Eiropā un ASV. Krievijas varas iestādes nesen Eiropas struktūru atzina par “nevēlamu”. “Rubikus” uztur īpašu tīmekļa vietni ar informāciju par dažādām valstīm, savukārt koordinatori palīdz cilvēkiem izvēlēties galamērķi, ņemot vērā dokumentus, veselības stāvokli un to, vai cilvēkiem ir līdzi dzīvnieki.

“Mūsu galvenais darbs vienmēr ir bijis ar tiem, kuri ir tranzītā,” skaidro Evita. “Tie, kuri paliek Daugavpilī, visbiežāk tiek galā paši: viņus izmitina kopmītnēs, kur jau ir “savējie” – ir kam pajautāt.”

Pēc viņas teiktā, pamata sociālā atbalsta pakete ukraiņiem Latvijā kopumā ir saglabājusies līdzīga kā iepriekš: sociālie pabalsti, pašvaldību atbalsts, iespēja trūcīgajiem saņemt daļēju mājokļa apmaksu. No būtiskākajām izmaiņām jāmin bezmaksas braucienu atcelšana starppilsētu maršrutos un dažu medicīnisko atvieglojumu samazināšana. Visneaizsargātākās grupas – pensionāri, smagi slimi cilvēki un maznodrošinātie – var palikt piešķirtajā mājoklī arī pēc pirmajiem diviem bezmaksas mēnešiem, savukārt strādājošie par dzīvošanu maksā paši.

Kurp viņi dodas?

Evita stāsta, ka pašlaik reizi nedēļā brīvprātīgo autobuss dodas maršrutā no Ļvivas uz Varšavu; līdz Ļvivai cilvēki parasti nokļūst paši vai ar Ukrainas vietējo labdarības organizāciju atbalstu. Papildus ir medicīniskais autobuss ar guļvietām: tas kursē pa maršrutu caur Lucku, Ļvivu un Kijivu, uzņemot vissmagākos pacientus – cilvēkus ar onkoloģiskām slimībām, invaliditāti, grūtnieces, kā arī tos, kuri fiziski nespēj patstāvīgi pamest savas pilsētas. Autobuss nogādā viņus Varšavā, kur brīvprātīgie iegādājas aviobiļetes vai vilciena biļetes – katram uz savu galamērķi, un lielāko daļu pasažieru izdodas nosūtīt tālāk.

Starp valstīm, kas ir gatavas uzņemt cilvēkus ar dzīvniekiem un sarežģītiem dzīves apstākļiem, Evita īpaši izceļ Somiju – galvenokārt labvēlīgākas attieksmes dēļ, tostarp pret tiem, kuriem nav klasiskās Ukrainas pilsonības, bet, piemēram, ir uzturēšanās atļauja Ukrainā. Daudzi dodas arī uz Dāniju.

Infrastruktūras apšaudes pastiprināšanās un aukstā ziema, pēc Evitas teiktā, ir palielinājusi izceļošanas pieteikumu skaitu.

“Sabiedrības un valsts līmenī nogurums no kara un bēgļiem ir jūtams arvien vairāk,” atzīst Evita. “Pietiek atvērt jebkuru ierakstu par krāpniekiem – komentāros gandrīz neizbēgami parādās tādas frāzes kā “sabraukuši no Ukrainas”. Un šajā saspringtajā sabiedriskajā gaisotnē tieši bēgļi nereti kļūst par papildu pārmetumu mērķi.”

Alises jaunā dzīve

Alise Puhaļska ieradās Latvijā 2022. gada vasarā. Pirms kara viņa dzīvoja Mariupolē, sapņoja par drāmas teātra skatuvi un mēģināja spēlēt amatieru teātrī. 24. februāris pārvilka svītru visiem plāniem. Mēnesis zem apšaudēm, sagrauta pilsēta, ceļš pie vecākiem pa ielām ar sadegušu tehniku un bojāgājušo ķermeņiem – šīs atmiņas joprojām lielā mērā nosaka viņas attieksmi pret pasauli.

Evakuācija no Mariupoles kļuva par atsevišķu pārbaudījumu. Vienīgais ceļš veda caur okupētajām teritorijām un Krieviju – filtrācijas procedūras, nakšņošana uz grīdas pārpildītās telpās. Galu galā Alise nonāca Latvijā.

Daugavpils, kur viņa ieradās sākotnēji, viņu pārsteidza ar klusumu un mieru – ielās bija pavisam maz cilvēku.

“Es toreiz nodomāju, ka šī vieta ir tieši tas, kas man vajadzīgs,” atceras Alise. Sākumā viņa dzīvoja kopmītnēs, pēc tam īrēja dzīvokli, strādāja attālināti konsultāciju uzņēmumā un apzināti neizmantoja pabalstus, uzskatot par svarīgu sevi nodrošināt patstāvīgi.

Ar laiku viņa pārcēlās uz Rīgu, sāka aktīvi mācīties latviešu valodu, apzināti samazinot krievvalodīgā satura patēriņu. Šī izvēle bija ne tikai lingvistiska, bet arī vērtību ziņā nozīmīga. Pēc viņas vārdiem, latviešu informatīvā telpa sniedza citu izpratni par notiekošo – stingrāku un mazāk kompromisu pieļaujošu attiecībā uz karu.

2025. gada beigās Alise nokārtoja latviešu valodas eksāmenu B2 līmenī, strādā oficiāli – par administratori un sociālo tīklu speciālisti sporta klubā, sadarbojas ar nevalstiskajām organizācijām. Viņai ir principiāli svarīgi ikdienā runāt latviski, būt sabiedrības daļai, nevis pagaidu viešņai.

Bet nākotnes jautājums viņai joprojām ir vissarežģītākais. Atgriešanās Mariupolē nav iespējama, un ilgtermiņa plānošana padodas grūti. “Es dzīvoju īsos posmos, bet no tiem jau ir izveidojusies jauna dzīve,” saka Alise. Trausla, bet īsta.