Latvijas vēstnieks Ukrainā Andrejs Pildegovičs: "Karš četru gadu garumā rada milzīgu stresu sabiedrībā"

Kā jūs raugāties uz notiekošajām miera sarunām starp ASV un Krieviju un ASV, Krieviju un Ukrainu? Lai gan ASV puse ierasti ir optimistiska, tomēr pats galvenais - teritoriju jautājums ir neatrisināts, un neizskatās, ka tur iespējami kādi kompromisi.

Pozitīvi ir tas, ka šīs diplomātiskās sarunas notiek ļoti dinamiski un intensīvi. Cerīgi ir tas, ka trīspusējā formātā tiekas ASV, Ukrainas un Krievijas pārstāvji, un sarunas notiek par ļoti plašu jautājumu loku. Bet, protams, mēs esam ļoti piesardzīgi vai pat skeptiski savās prognozēs attiecībā uz Krievijas nostāju. Invāzija un agresija joprojām turpinās, uzbrukumi notiek nepārtraukti, tostarp ļoti brutāli un ciniski triecieni civilajai infrastruktūrai. Latvija, protams, iestājas par taisnīgu, stabilu un cieņpilnu mieru, kurš balstās ANO Pamata hartā un starptautisko tiesību principos. Šajā kontekstā Ukrainas teritoriālā integritāte ir fundamentāls pamatprincips. Par to runā arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, kurš uzsver, ka Ukraina ir gatava kompromisiem, bet tie neparedz atsacīšanos no savām teritorijām vai brīvprātīgu karaspēka izvešanu no Doņeckas apgabala.

Vai pie tik radikālām atšķirībām, kur Ukraina negrasās atdot Donbasu, bet Krievija paziņojusi, ka tas ir miera priekšnoteikums, nav izveidojusies pata situācija?

To var saukt dažādi, bet teritoriālais jautājums ir šā kara priekšmets. Krievija vēlas ar spēku mainīt Ukrainas robežas un pakļaut Ukrainu savai kontrolei, lai tā nonāk Maskavas ietekmes sfērā. Ukraina, protams, tam pretojas.

Kā jūs raugāties uz viedokļiem (dažādu nopludinātu informāciju masu medijos), ka šo Krievijas prasību aizstāv arī Baltais nams un varētu izdarīt spiedienu uz Ukrainu?

Oficiāli Baltais nams noliedz, ka mudinātu Ukrainu atteikties no savām teritorijām. Mēs arī zinām ASV aicinājumus abām pusēm deeskalēt situāciju un aicinājumu Krievijai atturēties no uzbrukumiem Ukrainas energoinfrastruktūrai. ASV ir ļoti nozīmīga vidutāja loma, un mēs, protams, gribētu, lai šī lielvalsts vairāk būtu Ukrainas pusē. Mūsu ieskats, ka Krievija un Ukraina nav vienādi atbildīgas par šo karu. Krievija ir agresors, Ukraina ir upuris. Turklāt šis karš nav tikai par Ukrainu. Tas ir par pasaules kārtību, vai agresors tika atalgots ar teritoriāliem ieguvumiem, vai šis karš kļūs par jaunu pasaules kārtības noteicēju. Ja tā, tad citas valstis varēs rīkoties līdzīgi.

Turklāt runa jau nav tikai par Donbasu. Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs atklāti vairākkārtīgi ir uzsvēris, ka Maskava nesamierināsies, ja daļā Ukrainas saglabāsies līdzšinējais "nacistiskais" režīms. Lavrovs arī par starptautiskajām drošības garantijām teica, ka Krievija tām piekritīs tikai tad, ja Ukraina nebūs "antikrieviska", kas nozīmē, ka Kremlis grib tajā izveidot marionešu režīmu.

Šāda ir kopējā Latvijas analīze un vērtējums par Krievijas patiesajiem mērķiem. Krievi turpina agresīvu militāru spiedienu visas frontes garumā, sākot ar Sumu apgabalu, Harkivu, Dņipro, Zaporižji, Hersonu utt. Mēs redzam, ka šis karš Krievijai nav tikai par Doņecku. Nule kā bija uzbrukums Zaporižjai, lielākās Eiropas atomelektrostacijas tiešā tuvumā, ļoti krasi ir pieaudzis arī uzbrukumu skaits Odesai. Pēdējās nedēļas Krievijas amatpersonas atklāti runā par Jaunkrieviju (Novorassiju) un iespējām iekarot visu Melnās jūras piekrasti. Tā ka pašlaik Putina definētie kara mērķi nav sasniegti. Jebkurā gadījumā (ne)atteikšanās no teritorijām ir Ukrainas tautas ziņā, bet mēs tajā saskatām milzīgus riskus.

Zelenskis savā runā Davosas forumā ļoti skarbi kritizēja Eiropu par nepietiekamu rīcībspēju pret Krieviju. Vai ukraiņi ir vīlušies Eiropā? Vai Zelenska pārmetumiem ir pamats?

Zelenska runa ir jāskatās pašreizējo apstākļu kontekstā. Šī ziema Ukrainā ir bargākā pēdējo desmit gadu laikā, Ukrainas tauta pēdējo mēnesi dzīvo arktiskās ziemas apstākļos, kad naktīs temperatūra noslīd zem mīnus 20, un Krievija ir iznīcinājusi visas koģenerācijas stacijas. Zelenskis skaidri apzinās, ka Eiropa ir Ukrainas tuvākā sabiedrotā, un runa Davosā bija izmisīgs sauciens pēc atbalsta pašreizējās enerģētiskās krīzes apstākļos un vēl lielākas Eiropas izlēmības. Tas attiecas gan uz atbalstu gaisa aizsardzībai, gan uz finansiālo palīdzību. Eiropas aizdevums Ukrainai 90 miljardu eiro apmērā nāca tieši laikā, bet, protams, ar to vien nepietiek. Tie ir arī jautājumi, kas saistīti ar Ukrainas atjaunošanu un Eiropas Savienības paplašināšanos. Kā zināms, Ungārija bloķē šo sarunu atvēršanu. Zelenskis saprot, ka šis Ukrainai ir izšķirīgs gads. Sabiedrībā parādās zināms eiroskepticisms, kas atbilst Kremļa naratīviem. Diemžēl Ukrainā parādās arī daži viedokļu līderi, kas mēģina stāstīt, ka patiesībā Ukraina jau nevienam nav vajadzīga, un tā nemaz nav Eiropas daļa, varbūt Ukrainai jāiet kāds trešais ceļš, kas Latvijas izpratnē ir bīstami. Bet Ukrainas tautas absolūtais vairākums vēlas Ukrainu redzēt Eiropas politiskajā kartē, un arī no Latvijas interešu viedokļa ir svarīgi, lai Ukraina būtu gan Eiropas Savienībā, gan NATO.

Tajā pašā laikā skaitļi ir bezkaislīgi. Nenoliedzot Eiropas milzīgo finansiālo atbalstu, tas absolūtos skaitļos tomēr ir mazāks par to summu, kuru Eiropa Krievijai samaksā par dabasgāzi.

Šo tematu Ziemeļvalstis un Baltijas valstis regulāri izvirza Eiropas Padomē. Mūsu valstu mudinājums pārējiem Eiropas partneriem ir palielināt militāro un ekonomisko atbalstu Ukrainai. Diemžēl Eiropas Savienības valstu atbalsts Ukrainai nav vienmērīgs. Gan baltieši, gan skandināvi grib ar savu pieredzi radīt pozitīvu vilkmi. Mēs mudinām arī citas valstis nepagurt un nenovērsties no Ukrainas.

Kāds Zelenskim ir atbalsts pašā Ukrainā? Atcerēsimies protestus pret korupciju pagājušajā gada jūlijā. Pieņemot hipotētisku situāciju, ka Ukrainā var notikt brīvas un godīgas vēlēšanas, vai Zelenskim būtu vairākuma atbalsts?

Man kā Ukrainā rezidējošam vēstniekam nevajadzētu nodarbotos ar politisko totalizatoru. Bet Ukrainas valsts funkcionē, tās prezidents, parlaments un valdība ir rīcībspējīgi. Oficiālie prezidenta reitingi svārstās ap 60%. Pēdējās nedēļas prezidents ir atrisinājis arī iekšpolitiskos samezglojumus, ir iecelti jauni ministri, ir panākta 2026. gada budžeta pieņemšana. Sabiedrības noskaņojums ir svārstīgs, to noteikti ietekmēs arī pašreizējā enerģētiskā krīze. Zelenskis ir publiski atzinis, ka gatavojas vēlēšanām. Radā ir izveidota speciāla darba grupa, kas gatavo likuma grozījumus, kas ļautu jau šogad organizēt vēlēšanas. Atklāts ir jautājums, vai šīs vēlēšanas, kas tehniski varētu notikt otrajā pusgadā, būs tikai prezidenta vēlēšanas un referendums par miera līgumu vai būs arī cita līmeņa vēlēšanas. Nedz prezidenta, nedz parlamenta, nedz pašvaldību vēlēšanas nav notikušas kopš 2019. gada. Sabiedrības pieprasījums pēc vēlēšanām ir, taču tās var notikt tikai tad, ja būs pamiers. Ir arī praktisks jautājums par ārzemēs dzīvojošo ukraiņu iespējām nodot savu balsi. Pašreizējais likums paredz, ka to var izdarīt tikai katras valsts diplomātiskajās misijās. Ņemot vērā lielo bēgļu skaitu, tehniski vienā konsulātā vienas dienas laikā nevar novēlēt visi balstiesīgie ukraiņi.

Krievu propaganda nemitīgi stāsta, ka ukraiņu karavīri masveidā dezertē un ir problēmas ar mobilizāciju. Vai tajā ir kāds patiesības grauds?

Korekti būtu šos jautājumus lūgt komentēt Ukrainas pārstāvjiem. Manā rīcībā nav pilnīgas informācijas. Taču, protams, ka karš četru gadu garumā rada milzīgu stresu sabiedrībā, un kara sekas Ukrainas sabiedrībā ir ļoti smagas un jūtamas. Man ir sajūta, to rāda arī aptaujas, ka lielākā sabiedrības daļa ir gatava pieņemt frontes līnijas iesaldēšanu Doņeckas apgabalā, bet nav gatava atdot savas teritorijas. Ukrainas armija ir aptuveni 900 000 karavīru apmērā un tur frontes līniju, un nav pazīmes, ka varētu būt kādas dramatiskas frontes līnijas konfigurāciju izmaiņas. Bet, protams, cena ir milzīga. Arī Ukrainas prezidents ir norādījis, ka, iespējams, būs nepieciešama papildu mobilizācija. Tas ir ļoti sarežģīts un sāpīgs temats. Tas ir viens no svarīgākajiem punktiem miera sarunās, lai līdztekus starptautiskajām garantijām būtu Ukrainas armijas saglabāšana vismaz 800 000 karavīru apjomā. Jo ilgtermiņā Krievijas drauds nepazudīs.

Diezgan daudzus Latvijā pamatīgi satrauca jaunā Ukrainas prezidenta administrācijas vadītāja Kirilo Budanova, kas pirms tam bija Galvenās izlūkošanas pārvaldes vadītājs, paziņojums, ka Krievija gatavojas iebrukt Baltijas valstīs. Kā mums uz to raudzīties?

Mums nav jākrīt panikā. Taču skaidrs, ka mēs dzīvojam blakus agresīvam un neuzticam kaimiņam, kas turpina militarizēties un apšaubīt valstu robežu neaizskaramību. Mēs visi zinām par Krievijas dronu uzlidojumiem dažādām Eiropas valstīm, arī bojātos kabeļus Baltijas jūrā. Tāpēc Budanova vārdi jāuztver nopietni, lai būtu gatavi krīzes situācijām. Vienlaikus nevajadzētu šos draudus uztvert kā neizbēgamus un nenovēršamus. Protams, ka Budanovs šos mērķus tēmēja arī uz Eiropas līderiem, lai nodotu vēsti, ka Ukrainas sakāves gadījumā Krievijas draudi Eiropai pieaugs. Mums, dzīvojot Krievijas pierobežā, ir jābūt modriem un visai sabiedrībai jādomā par drošību.

Sarunu noslēdzot, jautājums par Ukrainas nākotni pēc kara. Nereti dzirdēti viedokļi, ka, kad mājās atgriezīsies bēgļi, neizbēgami būs rīvēšanās starp tiem, kas kara laikā Ukrainu neatstāja un dzīvoja, ja tā var teikt, zem bumbām, un tiem, kas "pārziemoja" drošās vietās. Vai šo redzat kā problēmu?

Pilnīgi noteikti. Diezgan daudz tiek runāts, ka miers psiholoģiski būs tikpat smags kā kara apstākļi. Viena no problēmām būs pieminētā bēgļu atgriešanās, bet otra tikpat liela problēma būs veterānu integrācija sabiedrībā un miera laika dzīvē. Jau pašlaik ir pusotrs miljons veterānu, kuriem var būt postraumatiskā stresa sindroms. Līdz ar to pēc kara būs milzīgs skaits cilvēku, kuriem būs nepieciešama fiziska un psiholoģiska rehabilitācija. Vēl viens jautājums ir saistīts ar kara laika ieroču nelegālu apriti miera laikā. Ļoti svarīgs būs atbalsts ukraiņu bērniem, kuru bērnība būs pagājusi kara apstākļos. Līdz ar to miers nebūs viegls.