Baltkrievu TV kanāli te rāda skaidrāk nekā vietējie - viesojamies un apskatām dzīvi Piedrujā

Klusums un trūcīgums

Dzīve Piedrujā rit nesteidzīgi. Darba vietu ir maz, un tā ir galvenā apdzīvotās vietas problēma. Daļa iedzīvotāju strādā pagasta pārvaldē, zemnieku saimniecībās vai sezonas darbos. Pārējie iztiek no piemājas saimniecības vai pensijām.

Vietējais iedzīvotājs Grigorijs strādā par mehanizatoru bijušajās kolhoza “Padomju Latvija” darbnīcās, kas tagad pieder pagasta pārvaldei. Ziemā viņš tīra ceļus no sniega, vasarā – līdzina grants ceļus un apkalpo tehniku.

“Pastāvīgs darbs pagastā ir labi, jo apkārt, godīgi sakot, valda gandrīz pilnīgs bezdarbs. Tas ir aizmirsts reģions – kā bija aizmirsts, tā arī palicis,” saka Grigorijs.

Vasarā apdzīvotā vieta manāmi atdzīvojas. Atbrauc bērni un mazbērni, atgriežas tie, kuri ir aizbraukuši, bet nav pārrāvuši saikni ar dzimtajām vietām. Šajā laikā īpaši daudz cilvēku ir svētkos – Jāņi Piedrujā tiek svinēti plaši, ar viesiem no dažādiem Latvijas reģioniem un pat no ārvalstīm.

Ziemā dzīve pieklust, taču, kā uzsver iedzīvotāji, tā nav depresija, bet ierasts dzīves ritms. “Mēs nesēžam un neraudam. Mēs dzīvojam un strādājam, kā spējam,” skaidro vietējā vēstures muzeja pārzinātāja Ņina.

“Kas Jauns Avīzes” korespondents Piedrujā ieradās bargā janvāra salā. Ielās – neviena. Tikai paretam kāds iegriežas nelielajā vietējā veikalā pēc pārtikas; tas tiek apsildīts ar malkas krāsni. Apbūve ir vienstāva, apdzīvotā vieta izstiepta gar upi, mājas atrodas pavisam tuvu ūdenim, un no dažiem pagalmiem labi redzams pretējais krasts, kur atrodas Baltkrievijas ciems Druja.

Piedrujā izceļas divas baltas mūra baznīcas, kas atrodas viena otrai pretī – katoļu un pareizticīgo. Vēl ir arī renovētā un glīti nokrāsotā bijušās skolas ēka, kas tika slēgta pirms vairākiem gadiem skolēnu trūkuma dēļ. Tagad tur atrodas pagasta pārvalde un bibliotēka. Savukārt pašā Daugavas krastā, apdzīvotās vietas centrā, uzcelta jauna Valsts robežsardzes ēka.

Robeža nav eksotika

Piedrujas iedzīvotājiem robeža jau sen vairs nav nekāda eksotika. Tā ir ierasts fons – kā upe vai mežs. To redz pa logu, dzird pēc patruļu trokšņa, izjūt loģistikā un ikdienā. Pie iebraukšanas apdzīvotajā vietā – rindā sakrauti pelēki betona “pūķa zobi” gar ceļu: Latvija stiprina Eiropas Savienības un NATO austrumu robežu, uz robežas ar Baltkrieviju izbūvējot metāla žogu un inženiertehniskos šķēršļus. Televīzijas sižetiem tas ir jaunās realitātes simbols, taču vietējie uz betonu raugās ar ironiju.

“Ko tas dos? Tagad karš ir citāds – palaidīs dronus, un viss. Tanki tāpat nebrauks,” spriež Grigorijs. Vienlaikus lielākā daļa iedzīvotāju saka, ka bailes nejūt. Gluži pretēji – robežsargu klātbūtne tiek uztverta kā drošības elements.

“Mēs vienmēr esam dzīvojuši pie robežas. Mums tas nav nekas jauns. Politiskā situācija, jā, tagad ir sarežģīta. Bet robežsargi ir tepat, mēs esam aizsargāti,” saka Ņina. Savukārt bibliotekāre Jeļena piebilst, ka bailes biežāk izjūt tie, kuri dzīvo tālu no šejienes: “Mums saka – kā jūs tur dzīvojat, taču bail. Bet mēs, tieši otrādi, jūtamies mierīgāk.”

Sakari apdzīvotajā vietā darbojas stabili – pie robežpunkta atrodas mobilo sakaru operatora tornis. Sarežģītāka ir situācija ar televīziju. Latvijas signāls ne visur ir pieejams, savukārt Baltkrievijas kanāli uztverami bez problēmām – ar parastu decimetru antenu. Tāpēc iedzīvotāji nereti saskaras ar pārmetumiem, ka skatās “nepareizo televīziju”.

“Ja Latvijas signāla nav, bet Baltkrievijas ir – ko darīt? Skatāmies to, kas ir,” skaidro Ņina.

Divi vienas upes krasti

Par Piedrujas dibināšanas gadu oficiāli uzskatīts 1618. gads, kad Jans Pjotrs Sapjeha parakstīja rīkojumu par tās patstāvīgo statusu; dažādos laikos un dažādās kartēs apdzīvotā vieta saukta atšķirīgi, taču nozīme palikusi nemainīga – “pie Drujas”. Tas bija liels, rosīgs miestiņš: vairāk nekā tūkstotis iedzīvotāju, no kuriem ap 70 procentiem bija ebreji, ar amatniecību, tirdzniecību, sinagogu, katoļu un pareizticīgo kopienām.

Upe toreiz nebija robeža, bet ceļš. Daugava – tolaik biežāk saukta par Dvinu – bija kuģojama: pa to kursēja tvaikoņi un baržas ar precēm. Līdz pat 20. gadsimta beigām starp apdzīvotajām vietām darbojās prāmju satiksme. Pārbrauciens ilga desmit minūtes un bija ikdienas dzīves sastāvdaļa.

“Padomju laikā mums bija ļoti cieši kontakti ar Drujas pusi. Aizskriet uz turieni uz veikalu – ar prāmi vai laivu – bija pašsaprotami,” atceras Ņina.

Vietējās bibliotēkas vadītāja Jeļena ir dzimusi Drujā. 1988. gadā viņa apprecējās ar Piedrujas iedzīvotāju un pārcēlās uz otru upes krastu, faktiski nemainot ierasto dzīves telpu. Tagad uz Druju viņa dodas reizi gadā – uz radu kapiem. Ceļš, kas agrāk prasīja minūtes, tagad ved caur Pāternieku robežšķērsošanas punktu un aizņem ap pusotru stundu.

Bibliotēkā uzskaitē ir ap 150 lasītāju, taču regulāri, pēc Jeļenas teiktā, nāk ap piecdesmit līdz sešdesmit cilvēku – pārējie pievienojas vasarā kopā ar vasarnieku bērniem un viņu skolas lasāmvielas sarakstiem.

Pēc Jeļenas vārdiem, arī Druja šodien piedzīvo lejupslīdi: slikti ceļi, jauniešu aizplūšana, slēgti veikali. Abi ciemi nonākuši perifērijā – katrs savā robežas pusē.

Plusi un mīnusi

Galvenais mūsdienu dzīves mīnuss Piedrujā ir demogrāfija. Jaunieši aizbrauc mācīties un strādāt uz lielām pilsētām vai uz ārvalstīm, skolas tiek slēgtas, skolēnus ar autobusu ved uz Krāslavu. Darba ir maz, perspektīvu – arī. To atzīst visi “Kas Jauns Avīzes” sarunbiedri. Taču ir arī plusi – miers, daba, kopības izjūta.

“Kad sākās karš Ukrainā, cilvēki, gluži pretēji, sāka pirkt mājas laukos. Šeit pat šķiet mierīgāk,” saka Jeļena. Viņa norāda, ka no Rīgas puses priekšstati par pierobežu bieži ir sagrozīti: “Kad atbrauc cilvēki no galvaspilsētas, viņi saka – ak, pie jums taču ir tik labi. Domā, ka viss ir pamests, bet patiesībā lauki ir kopti, viss aug.”

Piedrujā dzīvo latvieši, baltkrievi, krievi, poļi – tāpat kā pirms četriem gadsimtiem, kad šurp sabrauca dažādas izcelsmes un ticības cilvēki. Holokausts un karš iznīcināja ebreju Piedruju – šodien, kā saka Ņina, pēc viņas rīcībā esošās informācijas, ebreju šeit vairs nav.

Krievu valoda ikdienā un bibliotēkā joprojām ir galvenā – pieaugušie gandrīz nelasa latviski, latviešu grāmatas pārsvarā ņem bērni, jo to prasa skolas programma.

Piedrujas iedzīvotāji neidealizē savu stāvokli, bet arī nedramatizē to. Tā ir dzīve uz robežas, pie kuras viņi pieraduši gadu desmitiem. Tiesa, tagad tā ir dzīve uz robežas ar valsti, kas oficiāli tiek dēvēta par nedraudzīgu. Taču arī šo faktu šeit uztver bez panikas. “Mēs nebaidāmies, mēs dzīvojam savās mājās,” saka muzeja pārzinātāja Ņina.