Vai mums vispār ir cerība? Kā “nepavilkties” uz viltus ziņām mākslīgā intelekta laikmetā

Šajā vidē patiesība un izdomājumi arvien biežāk saplūst kopā un atšķirt īstenību no meliem kļūst arvien grūtāk, it sevišķi, ja talkā ir ņemts mākslīgais intelekts.

Pirmie tiesu darbi Latvijā

Pirmo krimināllietu par viltus ziņu izplatīšanu Latvijā sāka izskatīt 2019. gada vasarā. Saskaņā ar apsūdzību 2018. gada pavasarī un vasarā dažādās interneta vietnēs personas publicēja maldinošu informāciju ar tādiem nosaukumiem kā Foto: “Traģēdija! Tikko Rīgā sabrucis tirdzniecības centrs “Alfa”. Simtiem cilvēki gājuši bojā; No cietuma izbēguši divi vīrieši, kuri tiek turēti aizdomās par slepkavību. Esi uzmanīgs! un No Olaines cietuma izbēdzis notiesātais; iespējams, uzturas Rīgā vai Daugavpilī.” Prokuratūras preses sekretāre Laura Majevska tolaik medijus informēja, ka kopumā personām inkriminēta deviņu viltus ziņu ievietošana. Tām tīmeklī pievienotas fotogrāfijas un diezgan ticami aprakstīti it kā notikušā apstākļi.

Valsts policija, informējot par apstākļiem, ziņoja: par katru ar maldiem ievilinātu apmeklētāju personas saņēma naudu no interneta reklāmas uzņēmumiem, kuri labprāt ievietoja savu reklāmu šādos resursos. Savukārt prokuratūra vēstīja, ka personu noziedzīgi iegūtie ienākumi bijuši tieši atkarīgi no ievilināto apmeklētāju skaita.

Policija izmeklēšanā secināja, ka kopumā internetā atrodamas vismaz septiņas līdzīga satura interneta vietnes, kurās parādījās viltus ziņu saturs, piemēram, Neticams.net, “Redzams.lv”, “Atklats.com” un citas. Tās uzturēja vairākas personas, lai ar viltus ziņām dalītos sociālajos tīklos, tādējādi apzināti maldinot sociālo tīklu lietotājus un pievilinot viņus apmeklēt šīs viltus ziņu lapas. Izplatoties šādām ziņām, tika radīts uztraukums sabiedrībā un arī traucēta vairāku uzņēmumu un iestāžu darbība.

Tiesas process sākās, bet par tā iznākumu vai spriedumu publiskajā telpā ziņas nav atrodamas.

Primitīvas, bet iedarbīgas metodes

Viltus vietnēs publicētās ziņas bija primitīvas, bet diezgan ticamas, un daudzi uzķērās, jo tajā laikā maldināšana vēl nebija tik plaši izplatīta. Tiesa, primitīvās metodes nav izzudušas arī tagad, taču nu blēži vēlas nevis iegūt skatījumus jeb klikšķus, bet izkrāpt datus vai naudu par neeksistējošu pirkumu. Vai arī pārdot kādas apšaubāmas izcelsmes un kvalitātes lietas, medicīniskus brīnumlīdzekļus un tamlīdzīgi.

Piemēram, “Instagram” un arī “Facebook” itin bieži parādās informācija par it kā izpārdošanām, ko rīko kāds pasaulē pazīstams zīmols vai populārākās Ķīnas vairumtirgotāju platformas. Parasti tiek piedāvāta vesela kaste labu apģērbu vai apavu par dažiem eiro. Šādiem ierakstiem nereti ir atslēgta komentēšanas iespēja vai arī komentāru sadaļā ievietotas sajūsmas pilnas viltus atsauksmes.

Pirms kāda laika blēži bija izvēlējušies krāpniecībā izmantot Latvijas Pasta vārdu. Nezināmas izcelsmes lapā “Latvijas Pasts Express” it kā neizsniegtos sūtījumus piedāvāja iegādāties par diviem eiro. Cerams, neviens neuzķērās, jo ir taču zināms, ka Latvijas Pasts nesaņemtos sūtījumus atgriež nosūtītājam, nevis izpārdod.

Te uzreiz jāpiebilst, ka super atlaides, milzu vinnesti un vēl sazin kādi labumi gandrīz vienmēr jāuztver kā “sarkanie karogi”. Un vienmēr jāpievērš uzmanība mājaslapas adresei – to iespējams pārbaudīt kaut vai caur “Google”, atrodot īsto uzņēmumu un apskatot, kāda informācija redzama tur.

Piesedzas ar slavenībām

Diezgan iecienīta ir sabiedrībā zināmu personu iesaiste viltus ziņu izplatīšanā, viņiem pašiem to nezinot. “Nedēļas satricinošākā ziņa! Pensionāri pasludināti par galveno problēmu, kamēr mediķiem trūkst laika pacientiem”. Ar šādu skaļu un emocionālu virsrakstu sociālajos tīklos strauji izplatījās apšaubāma informācija, kurā tika apgalvots, ka televīzijas tiešraides laikā no studijas izraidīts cienījams profesors – kardiologs Andrejs Ērglis. Kā šādas rīcības iemesls tika minēts, ka ārsts esot uzdrošinājies publiski atklāt it kā rūpīgi slēptu kolēģu noslēpumu. Pēc tam, kad gari un plaši izklāstīts it kā notikušais skandāls studijā, raksta pavediens pamazām aizved līdz kāda mistiska brīnumlīdzekļa slavināšanai – tas kā ar roku noņemot sirds, asinsvadu un citas veselības problēmas.

Profesors Andrejs Ērglis pēc šādas ziņas pamanīšanas publiskajā telpā tūdaļ informēja, ka šī “reklāma” nekādi nav saistīta ar viņu, un atgādināja, ka ārstiem Latvijā aizliegts reklamēt konkrētus medikamentus.

Līdzīgi brīnumlīdzekļu reklāmās izmantota radio personības Baibas Sipenieces-Gavares popularitāte. Reklamētie medikamenti solot gan atbrīvošanos no parazītiem, gan brīnumainu notievēšanu. “Tajā brīdī, kad man zvanīja un stāstīja, ka cilvēki ir iegādājušies šīs kapsulas, es patiešām kļuvu bažīga, jo es nezinu, kas tās ir par kapsulām. Varbūt tās ir pat kaitīgas veselībai. Pats dīvainākais ir tas, ka man cilvēki arī raksta internetā un prasa, kaut kādi uztura speciālisti uzradušies, kas pat iesaka,” raidījumā “Bez Tabu” stāstīja sašutusī māksliniece. Tekstā bija daudz gramatisko kļūdu un dīvaini apgalvojumi: “Es nevarēju uzkāpt otrajā stāvā bez aizdusas. Jau pēc nedēļas ievēroju, ka drēbes man mugurā neparasti karājas. Meita tagad saka, ka esmu kļuvusi līdzīga nevis mammai, bet vecākajai māsai.” Mēģinot tikt skaidrībā, atklājās, ka vietne reģistrēta Panamā.

Tīmeklī pavīdējušas arī “reklāmas” ar dietoloģes Lolitas Neimanes, aktrises Olgas Dreģes un citu Latvijā populāru cilvēku vārdiem.

Vietnes, kurās šīs “reklāmas” izvietotas, parādās un pazūd, maina domēnus, vizuālo identitāti un tekstus, taču mehānisms paliek nemainīgs – izmantot uzticību autoritātēm un emocijas, lai panāktu klikšķi, pirkumu vai personas datu nodošanu.

Kā redzams, viltus informācijas izplatībā bieži vien tiek izmantoti īsti fotoattēli, īsti cilvēku vārdi un pat īsti notikumi, taču tiem pievienots izdomāts stāsts. Šāda pieeja padara viltus ziņas daudz bīstamākas. Cilvēks, kurš lasa tekstu, var nepamanīt melus, jo uzmanība tiek piesaistīta ar pazīstamu seju, profesionāli noformētu lapu, šķietami loģisku argumentāciju. Un lasītāja kritiskā domāšana var arī nenostrādāt, jo informācija izskatās pareizi.

Nodevas ideoloģijai

Latvijā ir izplatīta komerciāla rakstura krāpniecība. Tās ir jau pieminētās reklāmas par veselības produktiem, arī par investīciju platformām, ātriem ienākumiem, bet ne tikai. Populāra ir arī politiskā un ideoloģiskā dezinformācija. Krievijas propagandas naratīvi par Latviju aktīvi cirkulē “Telegram” kanālos, “TikTok” video un citās platformās. Šie vēstījumi tiek pielāgoti katras platformas specifikai.

“TikTok” tie pārsvarā ir īsi, emocionāli un nereti arī agresīvi video, kuros fakti tiek aizstāti ar meliem, sagrozītām interpretācijām un izsmieklu. Sižetu veidotāji bieži pieskaņojas aktuālajiem notikumiem. Gandrīz droši jau iepriekš var prognozēt, ka martā īpaša uzmanība tiks pievērsta leģionāru tēmai un ar to saistītas dezinformācijas izplatīšanai. (16. marts ir neoficiāla piemiņas diena, kad Latviešu leģiona veterāni un citi cilvēki piemin Latvijas iedzīvotājus, kuri cīnījās Trešā reiha bruņotajos spēkos Latviešu leģiona sastāvā.)

Savukārt platformā “Telegram” vairāk izplatīts pseidoziņu formāts – kanāli, kas ārēji imitē informatīvus resursus, taču regulāri publicē nepatiesu vai maldinošu informāciju. Šādas dezinformācijas mērķis ir graut uzticību Latvijas valstij, institūcijām, vienlaikus sabiedrībā pastiprinot spriedzi un polarizāciju.

Mākslīgais intelekts un dziļviltojumi

Vēl samērā nesen viltus ziņas sabiedrības iztēlē saistījās ar anonīmiem portāliem, paviršiem tekstiem, slikti montētiem attēliem. tagad aina ir mainījusies – viltus ziņas vairs neizskatās pēc viltojuma, tās ir pārliecinošas, profesionāli veidotas un tāpēc biedējoši ticamas. Turklāt līdz ar mākslīgā intelekta attīstību tās ir iegājušas jaunā fāzē. Dziļviltojumi jeb “deepfake” ļauj radīt video, kuros cilvēki šķietami runā, saka un dara lietas, ko nekad nav teikuši vai darījuši. Balss viltojumi spēj atdarināt intonāciju un pat emocijas. Arvien biežāk šos viltojumus ar netrenētu aci nav iespējams atšķirt no realitātes.

Tas nozīmē paaugstinātu risku tieši sabiedrībā zināmām personām. Pietiek ar dažiem publiski pieejamiem videofragmentiem, lai mākslīgais intelekts iemācītos atdarināt viņu balsi un sejas kustības. Rezultātā iespējams izveidot pārliecinošu video, kurā, piemēram, ārsts it kā iesaka konkrētu preparātu vai politiķis pauž skandalozu viedokli.
Šādos apstākļos vairs nepietiek ar padomu – paskaties uzmanīgāk! Tehnoloģijas nereti apsteidz cilvēka uztveres spējas.

Vai cilvēki ir gatavi?

Mākslīgā intelekta laikmetā kritiskā domāšana faktiski ir drošības jautājums. Dalīšanās ar apšaubāmu saturu nav nevainīga – tā ir līdzdalība. Tajā pašā laikā ir svarīgi neieslīgt paranojā – ir jāmācās dzīvot pasaulē, kur ziņas un fakti jāpārbauda. Skaidrs, ka viltus ziņas nepazudīs, bet kļūs vēl rafinētākas, pārliecinošākas un tehnoloģiski attīstītākas. Vai esam gatavi censties noorientēties šajā vidē?

Pēc Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes pasūtījuma 2024. gadā Latvijā tika veikts pētījums par iedzīvotāju medijpratību, kas parādīja, ka viss nav tik slikti, bet ir, kur augt. Pētījumā piedalījās dažādu vecumu un tautību respondenti no visiem Latvijas reģioniem.

Tam, ka video dziļviltojumi rada riskus sociālajai drošībai, jo ir grūti atšķirami, piekrīt 45 % sabiedrības. Vismazāk šim apgalvojumam piekrīt mazākumtautību pārstāvji (tikai 35 %) un seniori (36 %), savukārt jauniešu vidū šis rādītājs ir 59 procenti. Tātad gan mazākumtautību, gan senioru mērķa grupu pārstāvji ir pakļauti lielākam video dziļviltojumu radītajiem riskam. 45 % aptaujāto uzskata, ka apzinās video dziļviltojuma radītos riskus.

Par kritisko domāšanu

Latviešu vidū ir izteiktāka kritiskā domāšana un pozitīvāka attieksme pret prasmju apgūšanu. Viņi izrāda lielāku vēlmi uzlabot savas prasmes informācijas meklēšanā un analīzē, kā arī uzsver kritiskās domāšanas nozīmi, lai izvairītos no dezinformācijas. Latvieši apzinās informācijas uzticamības svarīgumu un bieži izvērtē avotus, to autoritāti, publicēšanas datumu un izskatu. Latvieši arī izrāda aktīvāku un apzinātāku pieeju informācijas patēriņam, biežāk kritizējot un apzinoties ar to saistītos riskus.

Mazākumtautību pārstāvji vairāk norobežojas no dezinformācijas problēmas, biežāk izrāda skepsi un pasīvāku pieeju informācijas patēriņam. Viņi ir vairāk kritiski un piesardzīgi attiecībā uz informācijas avotiem, izrāda lielāku neizpratni un ir mazāk kritiski pret informācijas uzticamības tēmu. Viņi biežāk pievērš lielāku uzmanību attēlu atbilstībai saturam un avota uzticamībai. Mazākumtautību respondenti ir kritiskāki attiecībā uz mediju satura kvalitāti un tā atbilstību, taču mazāk aktīvi cenšas paši uzlabot savas informācijas meklēšanas un izvērtēšanas prasmes.

Kā rīkojas jaunieši, pieaugušie un seniori

Jaunieši ir kritiskāki un meklē oficiālus un uzticamus avotus. Viņi ir atvērtāki dažādām informācijas iegūšanas metodēm un iedvesmu rod no influenceriem, kurus uzskata par potenciāli pozitīviem. Jaunieši paļaujas uz savu pieredzi un ir aktīvāki drošības pasākumu ieviešanā, kā arī iesaistīti diskusijās un kritikā.

Pieaugušie vairāk uzticas digitālajiem resursiem un aktīvi meklē informāciju. Viņi ir vairāk iesaistīti un aktīvi sociālajos medijos, izrādot vēlmi apgūt jaunas prasmes. Pieaugušie ir piesardzīgāki un vairāk izprot datu drošību un interneta lietošanu. Viņi uzsver brīvību izteikties bez ierobežojumiem un analizē informāciju kritiski. Savukārt seniori ir piesardzīgāki, izvēloties informācijas avotus, un biežāk paļaujas uz uzticamākiem avotiem, piemēram, ģimenes locekļiem un ārstiem. Viņi izrāda skepsi par jaunajām tehnoloģijām un bieži izsaka kritiskas piezīmes par to uzticamību, secināts Latvijas medijpratības pētījumā.

Problēma visā pasaulē

Šis jautājums ir aktuāls visā pasaulē, un tam pievēršas daudzi pētnieki. Zinātniskajā žurnālā “Social Sciences” 2024. gadā publicēts plašs pētījums (“The Impact of Misinformation on State Resilience”), kurā analizēti vairāk nekā 150 recenzētu zinātnisko darbu par dezinformācijas izplatību sociālajos tīklos un tās ietekmi uz sabiedrības noturību. Pētījuma secinājumi rāda, ka nepatiesa informācija digitālajā vidē izplatās ievērojami ātrāk, nekā patiesa, īpaši, ja tā ir balstīta emocijās – bailēs, šokā vai dusmās.

Autori uzsver, ka dezinformācija būtiski grauj uzticēšanos valsts institūcijām, medijiem un demokrātiskajiem procesiem, vienlaikus palielinot sabiedrības polarizāciju. Īpaši ievainojamas ir tās sabiedrības grupas, kurām ir zemāka medijpratība un kur pastāv augsts sociālās spriedzes līmenis. Pētījumā analizēti arī tehnoloģiskie riski – mākslīgā intelekta un “deepfake” izmantošana padara viltus saturu arvien grūtāk atšķiramu no patiesa, un tas vēl vairāk sarežģī dezinformācijas ierobežošanu.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "Vai mums vispār ir cerība? Kā “nepavilkties” uz viltus ziņām mākslīgā intelekta laikmetā" saturu atbild Izdevniecība Rīgas Viļņi.