Kas ir mediācija un vai ir vērts šādi risināt strīdus? Skaidro speciāliste Viktorija Portere

“Mediācija ir konfliktu un domstarpību risināšanas veids, kas ievērojami atšķiras no tiesas procesa un citiem alternatīviem konfliktu un domstarpību risināšanas veidiem. Tas ir process, kurā puses kopā ar mediatoru apzina savu domstarpību situāciju, mērķi, kādam būtu jābūt risinājumam, un konstruktīvi virzās uz tā sasniegšanu. Mediators ir tas, kurš atbalsta puses šajā ceļā, uzdod jautājumus, kurus, iespējams, paši cilvēki sev nav atļāvušies, aizmirsuši vai kautrējušies uzdot,” skaidro Viktorija.

Kā un kāpēc pati izvēlējāties mediācijas jomu? 

Tas nenāca vienkārši, tiešām bija garš ceļš. Es 1997. gadā kļuvu par zvērinātu advokāti. Pirms tam bija stažēšanās pie patrona Askolda Broka. Advokāta profesiju kā savējo biju iedomājusies jau skolas laikā. Sāku aptvert to, ka īstenībā katrs cilvēks atnāk ar savu taisnību, taču taisnības pierādīšana un tiesas nolēmums līdz galam nesniedz īsto gandarījumu. 

Bieži vien abām prāvas pusēm – gan zaudētājam, gan uzvarētājam – nemaz negribas pildīt pasludināto tiesas nolēmumu, jo kaut kur iekšā kremt, ka tomēr līdz galam tas nav tik patiess kā gribētos. Jā, viņi ir izcīnījuši, bet tiesā kaut kas netika pateikts, kaut kas mazliet sagrozīts, nolēmums nav tāds, kādam tam pēc patiesības būtu jābūt. 

Mēs saprotam, ka katram ir sava taisnība, bet patiesība ir viena. Caur  advokāta darbu vairāk praktizēju tieši izlīgumus, runāju bieži ar abām pusēm, lai izlīgtu. Domāju, ka jābūt kam tādam, kas ļauj nonākt pie vienošanās bez tiesas starpniecības. 

Kas ir tiesa? Tas ir trešais cilvēks, kurš pasaka, kā šīm divām pusēm dzīvot. Bet kad viņi izlīgst vai vienojas paši, tie tomēr ieliek paši savu vēlmi un tad labprāt to izpilda. Tad uz Latviju atnāca mediācija, un kopš 2006. gada es to mācījos un kopā ar komandu pētīju, kā mūsu valstī varētu to ieviest. Principā esmu gan ārpustiesas advokāte, gan mediators.

Kādu problēmu risināšanai cilvēki jūs visbiežāk meklē? 

Latvijā šobrīd ir valsts finansēts projekts ģimeņu lietās, kas skar bērnu intereses. Tāpēc vairāk klientu ir tieši saistībā ar šiem jautājumiem –ģimeņu saglabāšana, saskarsmes jautājumi, šķiršanās procesi un citi.  Šajā jomā noteiktas mediatoru darba stundas apmaksā valsts. Bet ir arī darba, kaimiņu, īrnieku un izīrētāju strīdu lietas, arī komerclietas, strīdi starp uzņēmumiem. Taču, ja salīdzinām, ģimeņu lietu ir daudz vairāk.

Advokāta pieredze jums noteikti ļoti labi noder.

Bet kas ir advokāts? Tas, kurš pārstāv vienu pusi. Mediators ir neitrāls, un viņam jāsaprot abas puses, jāredz abu pušu loģiskā taisnība un jāsaliek kopā. Advokāta iemaņas var traucēt – vienam ir vairāk patiesības, otram mazāk. Bet mums, mediatoriem, ir jāierauga abu cilvēku vajadzības. Jo mēs izmantojam Miltona Ēriksona principu – visi cilvēki ir labi tādi, kādi viņi ir, katram ir labākais nodoms. Līdz ar to mums vajag dabūt šo labāko nodomu, realizēt to citādā veidā, lai visiem ir labi. 

Ir dažādas situācijas, katra ir atšķirīga. Jo katrs cilvēks ir citādāks, un arī līdzīgās lietas ir ļoti dažādas. Pāri izšķiras, bet katrs to dara pa savam. Ir lietas, kuras var diezgan ātri atrisināt, ja pašas puses redz risinājumu, ir vairāk vai mazāk sevi apzinājušas, savas vajadzības un situāciju. Taču ir situācijas, kuru risināšana prasa ilgāku laiku. Jāsaprot, kas ir tas, ko viņi grib. Jāizrunā arī ar viņiem visi par un pret par pašu situāciju – vai vajadzīga kāda papildu informācija vai slēdzieni. 

Jāsaprot arī pušu vajadzības un intereses. Vajag ilgāku laiku, lai cilvēks aptvertu, ko īstenībā grib un kam to vēlas. Iespējams, mediācijas procesā jāpiesaista vēl citi cilvēki, kuri arī ir saistīti ar šo konfliktu. Jāiet uz priekšu, un tādējādi nonākam pie vienošanās.

No simt lietām, kuras nonāk mediācijā, apmēram 70 procentu beidzas ar vienošanos vai daļēju vienošanos, bet 10 procenti nebeidzas, tāpēc ka pieļauj kādu būtisku kļūdu pats mediators. Savukārt 20 procentos vienošanās netiek panākta, jo puses tam nav gatavas. 

Vai vienmēr izdodas?

Bieži vien cilvēki baidās pielikt punktu konfliktam, jo tā var pazaudēt vismaz šādas attiecības ar otru pusi, un tāpēc risinājums nenotiek, bet nevar teikt, ka mediācija šādos brīžos ir neefektīva vai nelietderīga. Piemēram, mediācijas process mantojuma lietā. 

Vienreiz pie manis atnāca māsas un brālis, lai sadalītu mantojumu, kas palika pēc viņu vecāku nāves. Izrādījās, ka mantojuma ir gana, lai pietiktu katram, un turklāt katrs no viņiem gribēja savējo, un intereses nepārklājās. Mediācijas laikā izrādījās, ka paši nevarēja vienoties par mantojuma sadali, jo nesaprata māsas vajadzību pēc atzinības par ieguldīto laiku un spēku visas ģimenes labā līdz vecāku nāves brīdim. 

Kad tas tika izrunāts un mediācijā klātesošie apliecināja savu pateicību viņai par padarīto, visi varēja vienoties par mantojuma sadali. Man kā mediatoram vajadzēja saprast, sadzirdēt, uzdot jautājumus, lai pats cilvēks sevi atmasko, lai pats saprot, kāpēc turas pie šiem nekustamajiem īpašumiem, kāpēc tik ļoti tajos nevēlas ielaist kādu citu. Kaut gan saprot, ka vajadzētu palaist, bet nespēj. Kamēr pats to nesaprot, nevar palaist. Atzinības vārdi, ko pārējie pasaka: atļauj tam notikt! 

Runājot par mantojumu lietām, reizēm cilvēks nespēj īpašumu uzturēt, un tad nākas kādam citam piešķirt šo iespēju. Un tad jautājums – kāpēc tev, kāpēc ne man? Katram ir cita situācija. Mediatoram ir daudz kas jāzina arī no psiholoģijas jomas.

Sarežģītas ir arī šķiršanās lietas.

Pie manis ieradās četri pāri, visi vēlas šķirties. Bet mediācijas rezultātā divi pāri neizšķīrās, divi izšķīrās, bet pēc tam viens pāris no tiem vēlreiz sagāja kopā. Bieži izrādās, ka sakne ir šīs neizrunātās pāru attiecības. Mums katram ir dažādas lomas dzīvē, kuras izspēlējam. 

Piemēram, sieviete, ja ir precējusies, tad viņa ir mamma, sieva, sieviete, iespējams, ka vēl meita, kādam māsa, un tad viņa ir arī cilvēks. Vīrietis tāpat – tēvs, vīrs, vīrietis, arī dēls, varbūt brālis. Kad ģimenes šķiras, izšķiras vīrs un sieva, bet kā tēvs un māte viņi paliek uz mūžu saistīti, viņus nevar izšķirt. Mums jāsaprot, kurā līmenī ir konflikts.

Tad mēs vienkārši, shematiski uzzīmējam uz papīra, saliekam visu pa plauktiņiem, lai paši saprot, kādā līmenī viņi konfliktē, un tad problēmu ir vieglāk atrisināt. Bērns jau nav saistīts ar to, ka vīrs, iespējams, nodarījis pāri savai sievai vai sieva vīram, jo kā vecāki viņi abi ir atbildīgi par bērnu, kurš mīl abus vecākus. Tas viss jāveic, lai saprastu, kurā līmenī ir konflikts, un mediācija šajā procesā palīdz. 

Bieži pāri arī neprot savā starpā sarunāties, jo uzreiz rodas aizvainojumi, un gadās, ka pēc mediācijas sesijām cilvēki godīgi atzīst: mēs tikai pie jums varam izrunāties. Visos strīdos galvenais ir sadzirdēt otra cilvēka vajadzības, jo mēs visi varam kļūdīties. Mediators saved kopā abas strīdīgās puses, lai tās savā starpā iemācās sarunāties un sadzirdēt viens otru. Ne pat otru tik ļoti, bet sevi un otru. Ja viens izstājas no konflikta, tad tā vairs nav. Konflikts pastāv, kamēr to abas puses uztur. 

Vai daudz cilvēku meklē mediatora palīdzību strīdu risināšanai?

Diezgan daudz, visvairāk ģimeņu lietās, jo tagad valsts tam piešķir daļēju finansējumu. Komerclietu Latvijā ir mazāk, mantojumu strīdu vairāk, jo, ja notāri netiek galā, tad sūta uz mediāciju. Darba strīdi ir, man vairāk ir par pienākumu saprašanu, neskatoties uz uzrakstītām amatu instrukcijām, risinās strīdi par to, kas tiek prasīts no darbinieka konkrēti. Dažreiz vienošanās notiek caur pienākuma jēgas izpratni, citreiz caur to, ka starp darba devēju un darbinieku tiek sakārtota komunikācija un sapratne. 

Ir arī tādas lietas, kur jārunā par mobingu un bosingu. Jāsaprot, ka mediācijā šos skaļos vārdus kā vardarbība, mobings un bosings mēs necilājam, bet mēģinām saprast, kas tās tieši bija par darbībām un kas notika tieši pirms tām. 

Man ir gadījies arī tā – atnāk pāris, paver durvis vaļā, un uzreiz meitene saka: viņš ir vardarbīgs, mani pagrūda, es sasitos. Vīrietis piebilst: pastāsti, kāpēc es tevi pagrūdu! Vaicāju: kāpēc tas notika? Izrādās, meitene sadūrusi vīrieti ar pildspalvas iekšiņu. Tad kurš ir vardarbīgs? Vai tas, kurš skaļāk par to runā, vai tieši tas, kurš veicināja, ka tas notiek. 

Es neattaisnoju, iespējams, tam vīrietim vajadzēja aiziet projām un neko nedarīt. Mediācijā mēs mēģinām saprast, kāds bija cēlonis notikumam. Kādā veidā tas vispār notika? Un vai cietušais varēja darīt kaut ko citādi, lai neveicinātu darbību pret sevi? Tāpēc mediācija neoperē ar skaļiem vārdiem, tā mēģina saprast pamatojumu, kas aiz tā slēpjas.

Vai bērnus var ņemt uz mediāciju?

Ja bērni ir attiecīgajā vecumā, tad arī viņi var nāk uz sarunām, un tad vecāki var vērot paši savu bērnu, pēc tam priecājas – kā viņš pie jums atvērās, mājās vispār nerunā. Bērniem pašiem patīk, ka var piedalīties šajā procesā, jo tā viņi jūtas svarīgi un sadzirdēti. 

Vienreiz uz mediāciju atnāca bērnu vecāki ar savām jaunajām otrajām pusītēm, lai vienotos par bērnu aprūpi un saskarsmi.  Bija ļoti interesants process, un par katru bērnu mēs domājām atsevišķi. Ļoti saturīgas sarunas, un man patika, ka piedalījās visi četri pieaugušie cilvēki, gan paši bērnu vecāki, gan arī tie, kas ikdienā arī komunicē ar šiem bērniem. Viņi varēja cits citu vairāk iepazīt, saprast, izrunāt, radās kopīgs skatījums. Viņi par visu vienojās, spēja veidot dialogu, tas ir ļoti svarīgi, jo viņiem jākomunicē ne tikai mediācijā, bet arī ārpus tās.  

Mediators aicina mediācijas dalībniekus runāt Es vēstījumā, tas mazina konflikta eskalācijas pakāpi, jo katrs runā par savām vajadzībām bez pieprasījuma no otra.

Ko jūs vēlētos pateikt lasītājiem? 

Pirms ejat pie tiesneša, kurš nolemj, kā jums dzīvot, atrodiet drosmi atnākt uz mediāciju. Mēģiniet no sākuma paši izdomāt, pamēģināt labāko veidu, kā atrisināt konfliktu jeb domstarpības. Un tad, ja nesanāk, doties uz tiesu. Mediācija šobrīd bieži ir tāds priekšpēdējais solis pirms tiesu nolēmumiem. Man ļoti gribētos, lai mediācija būtu pirmais solis. No sākuma mediators, pēc tam, iespējams, jurists, psihologs, un tikai tad tiesa. Ja mediācija neizdodas, tad domāt, kā tālāk risināt procesu. 

Lai nenoved konfliktu līdz tiesai, jo tā šīs attiecības padara vēl sarežģītākas. Protams, man ir gandarījuma sajūta, ja izdevies palīdzēt, panākt vienošanos. Man arī ļoti patīk, ja puses ierodas vēlreiz ar citiem konfliktiem, nodod informāciju radiem, draugiem par šo iespēju. Tādos brīžos es vienmēr sevī dziedu šo odu mediācijai. 

Jo man mediācija tiešām ir brīnumu rīks, kā tikt pie lietderīga risinājuma. Mediators pušu sarunā ir kā līdzgaitnieks, pavadonis, un turklāt viņš pavada abas puses vienlaikus. Uz mediāciju atnāk ar domu – tu esi mana problēma, bet, lai nostātos uz mediācijas ceļa, ir jāmaina domāšanu, ka mums ar tevi ir problēma. Ja mēs to neatrisinām, tā paliek starp mums.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas “Mediācija iemāca sarunāties un sadzirdēt sevi un otru pusi” saturu atbild Izdevniecība Rīgas Viļņi.