Top Klīnisko universitāšu slimnīcu likums. Ko tas nozīmē pacientiem un veselības aprūpei?
Līdz Saeimai ir nonācis Klīnisko universitāšu slimnīcu likumprojekts, par kura nepieciešamību Rīgas lielo slimnīcu mediķi iestājušies jau vairākus gadu desmitus. Pēc mediķu domām, slimnīcām nevajadzētu būt politiski atkarīgām – tām būtu jākoncentrējas uz ārstniecību, nevis uz vienas vai otras politiskās partijas ambīciju apmierināšanu vai peļņas gūšanu.
Tas nozīmē, ka nākotnē lielās slimnīcas – Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca, Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca (Gaiļezers) un Bērnu klīniskā universitātes slimnīca – vairs netiktu pielīdzinātas valsts lielajām kapitālsabiedrībām, kā, piemēram, “Latvijas Valsts meži” vai “Latvijas dzelzceļš”. Šādu uzņēmumu padomes ieceļ atbildīgās ministrijas, tās ir politiski atkarīgas no valdošās koalīcijas un darbojas ar mērķi gūt peļņu.
Būtībā pacientam ir vienalga, kas ieceļ slimnīcu vadītājus vai galvenos ārstus – Saeima, prezidents, universitāte vai ministrija. Galvenais ir tas, lai cilvēks gala rezultātā atgūtu veselību. Vai jaunais likums to nodrošinās? Vai līdz ar tā pieņemšanu būs reāli uzlabojumi Latvijas veselības aprūpē?
Universitāšu slimnīcu modelis ir jāmaina
Latvijā klīniskās universitāšu slimnīcas ik dienu pilda uzdevumus, kas būtiski pārsniedz parastas ārstniecības iestādes funkcijas. Tās ārstē vissmagākos pacientus, nodrošina neatliekamo palīdzību visai valstij, uztur gatavību ārkārtas situācijām un vienlaikus ir galvenā medicīnas izglītības un zinātnes bāze. Tomēr līdz šim šo slimnīcu juridiskais statuss un pārvaldības modelis nav pilnībā atbildis to faktiskajai lomai.
Tieši šo pretrunu risināšanai ir izstrādāts un Saeimā virzīts Klīnisko universitāšu slimnīcu likums. Tā mērķis ir sakārtot pamatus – skaidri definēt slimnīcu funkcijas, nodrošināt ilgtspējīgu pārvaldību un radīt stabilu ietvaru augstākā līmeņa veselības aprūpei Latvijā.
Pašlaik – slimnīca kā liela kapitālsabiedrība
Pašlaik klīniskās universitāšu slimnīcas Latvijā darbojas kā valsts kapitālsabiedrības. Tas nozīmē, ka to pārvaldība formāli līdzinās lieliem valsts uzņēmumiem. Slimnīcu kapitāldaļu turētāja ir Veselības ministrija, Ministru kabinets ieceļ slimnīcu padomes, savukārt padomes izvēlas valdes, kas atbild par ikdienas darbu, budžetu un personālu.
Teorētiski šādam modelim būtu jānodala politiskais līmenis no operatīvās vadības. Tomēr praksē šī nošķiršana ne vienmēr darbojas, kā paredzēts. Padomju sastāvs bieži mainās līdz ar politiskajām pārmaiņām, radot vadības nestabilitāti un stratēģiju nepārtrauktības traucējumus. Slimnīcu personālam tas nereti nozīmē reformu “restartus”, kas mazina uzticēšanos un apgrūtina ilgtermiņa attīstību.
Papildu problēma ir universitāšu lomas neskaidrība. Lai gan klīniskās slimnīcas ir neatņemama medicīnas izglītības un pētniecības sastāvdaļa, universitātēm faktiski nav tiešas ietekmes uz šo slimnīcu vadības iecelšanu vai stratēģiskajiem lēmumiem.
Mūsu kaimiņvalstīs
Salīdzinot ar citām Eiropas Savienības valstīm, Latvijas modelis ir salīdzinoši centralizēts un politiski jutīgs. Igaunijā, piemēram, Tartu Universitātes slimnīca darbojas kā publisks fonds, kur būtiska loma ir universitātei un profesionālajai medicīnas kopienai. Tas nodrošina ciešāku saikni starp ārstniecību, izglītību un zinātni, kā arī mazina tiešu politisko ietekmi ikdienas vadībā.
Ziemeļvalstīs – Somijā un Zviedrijā – universitāšu slimnīcas ir integrētas reģionālajās veselības aprūpes sistēmās. Politiskā uzraudzība pastāv, taču operatīvā vadība ir stabila, ilgtermiņā orientēta un institucionāli cieši sasaistīta ar universitātēm. Vadības amati netiek mainīti līdz ar katru politisko ciklu, kas ļauj sabalansēt finanšu disciplīnu ar medicīnas kvalitāti un akadēmiskajiem mērķiem.
Slimnīcām nav jābūt komercdarbības subjektiem
Viens no būtiskākajiem argumentiem par labu jaunajam likumam ir tas, ka klīniskās universitāšu slimnīcas pēc savas būtības nav komercdarbības subjekti. To uzdevums nav gūt peļņu, bet nodrošināt augstākā līmeņa ārstniecību, metodisko atbalstu citām slimnīcām, medicīnas izglītību un zinātnisko pētniecību.
Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Zinātniskā institūta vadītājs un likuma darba grupas loceklis, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Dainis Krieviņš uzsver, ka Eiropā universitāšu slimnīcas parasti nav kapitālsabiedrības: “Latvijā universitāšu slimnīcās tiek ārstēti vissarežģītākie pacienti, bet māsām un daļai ārstu algas ir zemākas nekā reģionālajās slimnīcās. Tajā pašā laikā slimnīcu budžeti nereti tiek plānoti ar apzinātu deficītu, kas ir jāuzskata par nepieņemamu.”
Kapitālsabiedrības statuss arī ierobežo slimnīcu iespējas pilnvērtīgi piesaistīt pētniecības finansējumu un attīstīt zinātnisko darbību, kas ir viena no to pamatfunkcijām.
Ko paredz jaunais likums?
Klīnisko universitāšu slimnīcu likums paredz slimnīcu pārveidi par publiskām atvasinātām personām – līdzīgi kā augstskolas vai Latvijas Banka. Tas ļautu juridisko ietvaru pielāgot slimnīcu reālajai lomai sabiedrībā.
Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Valts Ābols uzsver, ka likums pats par sevi nerada papildu finansējumu veselības aprūpei, taču tas veido godīgāku un caurspīdīgāku sistēmu: “Publisko tiesību subjekta budžetu nedrīkst plānot kā strukturāli nesabalansētu. Ja no slimnīcām sagaida noteiktas valsts nozīmes funkcijas – akadēmisko darbu, kritiskās infrastruktūras uzturēšanu, gatavību krīzēm –, tām jābūt arī attiecīgi finansētām.”
Likums paredz arī pārvaldības stabilizēšanu. Slimnīcas vadītāju iecels padome atklātā konkursā, balstoties uz profesionāliem kritērijiem. Padomē būs pārstāvji no veselības nozares, universitātēm un neatkarīgi eksperti, tādējādi mazinot politiskās ietekmes risku ikdienas darbā.
Kāds labums pacientiem?
Pacientam nav būtiski, kura institūcija apstiprina slimnīcas vadību. Svarīgākais ir tas, lai ārstēšana būtu pieejama laikus, pietiekami finansēta un kvalitatīva. Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Lauris Vidzis uzsver, ka ieguvums pacientiem būs sistēmisks un ilgtermiņa:
“Stabilāks pārvaldības un finansēšanas modelis nozīmē augstāku aprūpes kvalitāti, lielāku uzmanību sarežģītiem gadījumiem, inovācijām un sistēmas noturību krīzes situācijās.”
Vienlaikus tiks stiprināta medicīnas izglītība un jauno speciālistu sagatavošana, kas tieši ietekmēs ārstniecības kvalitāti nākotnē.
Ļaut slimnīcām darīt to, kas tām jādara
Ideja par īpašu klīnisko universitāšu slimnīcu regulējumu Latvijā nav jauna – par to diskutēts jau vairāk nekā divdesmit gadus. Tomēr ģeopolitiskā situācija, personāla trūkums un hroniska veselības aprūpes sistēmas pārslodze šo jautājumu padarījušas īpaši aktuālu tieši tagad. Jaunais Klīnisko universitāšu slimnīcu likums nav universāls risinājums visām veselības aprūpes problēmām. Tas nerisina kopējo finansējuma trūkumu, taču rada skaidru, prognozējamu un starptautiskajai praksei atbilstošu ietvaru augstākā līmeņa medicīnai Latvijā.
Galu galā tas ir mēģinājums ļaut slimnīcām darīt to, kam tās patiesībā ir domātas – ārstēt, mācīt un attīstīt medicīnu pacientu interesēs, nevis pastāvīgi balansēt starp komerciālu loģiku un sabiedrības gaidām, uzsver pašreizējie universitāšu slimnīcu vadītāji.
