Apģērbs automašīnas vērtībā - Aigars Zaļakmens-Zommers no Rucavas atklāj, kā top tautastērps
Rucavā senās tradīcijas dzīvo caur cilvēkiem, kuri tās kopj un turpina. Viens no viņiem ir Aigars Zaļakmens-Zommers – rucavnieks ar daudzpusīgiem mākslinieciskajiem talantiem, kura dzīvē nozīmīgu vietu ieņem gan mūzika, gan rokdarbi, gan tautiskā kultūras mantojuma saglabāšana.
Pašrocīgi izšūtais Rucavas tautas tērps un izveidotā aušanas studija ir apliecinājums tam, ka tautiskums viņam ir vērtība, kas jākopj un jāsargā.
No mūzikas līdz stellēm
“Esmu dzimis Jelgavā, bet no trīs gadu vecuma mītu Rucavā. Mācījos te vidusskolā, pēc tam toreizējā Liepājas Emiļa Melngaiļa mūzikas vidusskolā pabeidzu vokālo nodaļu un startēju Jāzepa Vītola mūzikas akadēmijā uz operdziedātājiem. Pamācījos arī pie izcilās pedagoģes Anitas Garančas, bet tas nav lēts prieks – manai ģimenei bija par dārgu,” stāsta Aigars un atminas, ka pirmo reizi pie stellēm sēdies divpadsmit gadu vecumā. “Kad man bija 12 gadi, Rucavas etnogrāfiskā ansambļa telpās atradās stelles un es noaudu savu pirmo spilvenu. Mamma auda, piemēram, kājceliņus, neko ļoti nopietnu, bet pa vienkāršo, un es izdomāju, ka man arī vajag pamēģināt.”
Kur ir “laimīgā zeme”?
Meistars pastāsta – kādu laiku dzīvojis un strādājis Rīgā, bet tad devies uz Vāciju, kur pavadījis sešus gadus. Viņš smej – kā jau daudzi latvieši, kuri meklē to lielo rubli un laimi.
“Esmu diezgan liels pedants. Braucot uz Vāciju, domāju, ka vācieši ir īsti pedanti un tur būs patiešām “laimes zeme”. Taču mans priekšstats par vācu kultūru un mentalitāti krasi mainījās. Ilgi neizturēju, devos atpakaļ uz mājām. Tas bija 2023. gads, Dziesmu svētku laiks. Ļoti gribēju tikt uz šiem skaistajiem dziedāšanas svētkiem. Manējie teica: “Aigar, tu esi vajadzīgs, lai nestu Rucavas etnogrāfiskā kolektīva karogu!” Starp citu, es etnogrāfiskajā ansamblī dziedu kopš 1994. gada,” stāsta Aigars.
Tautastērpi mašīnu vērtībā
“Kad atbraucu no Vācijas, tai pašā gadā Rucavas tradīciju namā “Zvanītājos” notika vasaras skoliņas, bet es jau iepriekš daudz ko biju apguvis – gan grozus pīt, gan “knipelēt”, gan daždažādus rokdarbus. Uz 2023. gada Dziesmu svētkiem bija tā, ka man “salasīja” tērpu un es vasaras skoliņā pats izšuvu savu Rucavas kreklu un arī vīriešu svārkus jeb mēteli. Tapa mans tautas tērps,” lepojas rucavnieks.
“Starp citu, Rucavas tautas tērps materiālu ziņā ir visdārgākais Latvijā. Piemēram, ja specializētajā veikalā pērk villaini, tā maksā veselu tūkstoti, bet tautas tērpam tādas ir pat trīs. Arī dārgmetālu saktas ir trīs, maksā pusotru tūkstoti. Galarezultātā šīs puses tautas tērps sanāk mašīnas vērtībā.”
Lakatu “gadadiena”
“Pēc atgriešanās no Vācijas negribēju strādāt kāda pakļautībā. Tad “Facebook” sākās “bums”, ka visi darināja lakatus uz rāmja. Man arī vajag! No veikala materiāliem uzmeistaroju savu pirmo rāmi kā molbertu. Iesāku veidot rāmjus, bet pēc gada janvāra sākumā tam metu virsū dziju un tapa, kā saku, mans pirmais bērnelis. Maniem lakatiem šodien ir otrā gadadiena, jo 2024. gada 23. janvārī tapa pats pirmais meistarojums. Tad izdomāju, ka man vajag savu studiju. Vērsos ar iesniegumu pie Dienvidkurzemes novada pašvaldības, ka esmu gatavs īrēt telpas. 2025. gada janvārī studiju atvēru. Pa šo laiku man tapuši 30 lakati. Grūtākais ir lakatu aušana, Latvijā dēvēta par lakatu lāpīšanu. Mans lielākais lakats ir 1,50x1,50 metrus liels. Mani darinātie lakati ir Rucavā, Rīgā, Liepājā, Bauskā, Smiltenē, Vācijā, Lielbritānijā un Īrijā. Stellēs šobrīd top grīdceliņš no džinsiem. Vienkārši sagriežu džinsus, tas ir labs materiāls,” stāsta Aigars un piebilst, ka pērn bija liels izaicinājums – piedalīšanās Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lielajā gadatirgū. Pateicoties Rucavas tradīciju klubam, viņš piedalījies ar rokdarbiem, bet maizes cepēja Gunita Pūre ar savu cepto maizi. Tā teikt, devušies aizstāvēt Rucavas godu.
Krāsas un sapnis
Meistars Zaļakmens-Zommers darbojas ne tikai savā studijā, bet arī sadarbojas ar tautas lietišķās mākslas studiju “Liepava”, ar mentori Ilzi Škuberti dzintarapstrādē, darina Rucavas tautas tērpa rotu – kniepķeni. Lieldienās Rucavas tūrisma informācijas centra telpās apmeklētājiem tiks atvērta daudzveidīga darinājumu izstāde, kurā savus darbus parādīs ne tikai Aigars, bet būs skatāmi arī mākslinieces Lienes Kņūtas skaistie kroņi no dzintara.
“Tradicionāli pierasts, ka ar rokdarbiem vairāk nodarbojas sievietes, bet arī vīrieši ir audēji. Man šis ir tikai iesākums. Mans klupšanas akmens ir tas, ka šai jomā nav profesionālās izglītības. Tāpēc daudz kur durvis ir ciet. Bet domāšu šai jomā. Mans nākamais projekts ir Rucavas sega jeb deķis. Tas ir reāls sapnis, kuru es tuvākā gada laikā īstenošu. Materiālu jau izpētīju, esmu safotografējis ap 40 segu. Tās savācu no visas Rucavas, šeit daudz audēju bijis,” tuvākos plānus atklāj uzņēmīgais meistars un piebilst, ka cer arī studiju pamazām paplašināt. Ir aizrunātas lielās stelles, kurām platums ir apmēram divi metri.
“Lakatu aušana ir krāsu terapija, arī meditācija. Arī Nīcai un Bārtai ir skaisti tautas tērpi, bet Rucavai ir īpašs sulīgums krāsu toņos. Esam piedalījušies svinīgos gājienos, un Rucava vienmēr ir goda vietā ar savām krāšņajām tautas tērpa krāsām. Mūspusei nav raksturīgs tikai tumši zilais bruncis, ir tumši zaļš, zaļš, melns, zils, pelēks. Tik daudzkrāsains tērps mazajai Rucavai. Es patiešām lepojos! Rucava ir tā vieta, kur senās tradīcijas īpaši ceļ saulītē. Viss senais ar lieliem soļiem nāk atpakaļ modē,” saka Aigars.
