Padomju armijas uzbrukums Viļņai 1991. gadā lietuviešu režisora Kaupiņa skatījumā: spēlfilmas "Janvāra gaisma" pirmizrāde "Splendid Palace". FOTO

Filma stāsta par janvāra notikumiem 1991. gadā Viļņā, taču, kas ir negaidīti, filmu drīzāk var saukt par komēdiju, vai traģikomēdiju ar absurda elementiem. Pirmkārt jāsaka, ka filma ir ļoti laba un to var ieteikt noskatīties visiem Latvijā, sevišķi tiem, kuri paši atceras barikāžu laiku. 

Filma izraisa daudz pārdomas. Pirms filmas uzstājās galvenās varones TV diktores Daivas lomas atveidotāja Ineta Stasulīte(Ineta Stasiulyte) un vairākkārt atcerējās, kā latvieši un lietuvieši tajā laikā stāvēja sadevušies rokās Baltijas Ceļā un kā tagad var kopīgi atcerēties un izbaudīt brīvību, kas tika izcīnīta. 

Sevišķi šodienas Irānas notikumu ēnā filma izraisa pārdomas par to cik bezspēcīga sajūta pārņem, kad tautu nomāc vardarbīgs, bruņots režīms, kā tam ar kailām rokām stāties pretī? Kā protestēt, kā panākt to, lai pasaule pamana un to lai iedegas visi? Filmas sākumā pie protestējošajiem trim televizījas un radio darbiniekiem iznāk blakus mājas iedzīvotājs un prasa – kāpēc jūs nevarat protestēt otrā ielas pusē, man bērns guļ. Taču vēlāk viņš pievienojas pats. 

Latvijā liekas, ka mēs arī vēl neesam nonākuši līdz tam, ka varētu uz šo laiku paskatīties objektīvāk un varbūt arī caur humora prizmu – filmā daudz apspēlēta tēma, ka daudzi līdz Janvāra notikumiem sadarbojās ar Padomju režīmu, kā filmā saka Viļņas televīzijas direktora sieva – lai tiktu pie Dienvidslāvu tējas galdiņa. Un tad sākas revolūcija un daudzi jūtas neērti attiecībā pret tiem kuri nav sadarbojušies ar Padomju varu, nonākuši lēģeros, vai ieslodzīti psiheatriskajās slimnīcās. 

Padomju laikos mums bija pieejama gandrīz tikai padomju, pārsvarā tieši krievu kultūra, iegūstot neatkarību tikpat nozīmīgu, vai vēl nozīmīgāku vietu sāka ieņemt amerikāņu kultūra. Tikai ar krievijas iebrukumu Ukrainā esam tiešām sākuši atbrīboties no krievu kultūras milzīgās ietkemes, savukārt ar Trampa nākšanu pie varas Amerikas Savienotajās Valstīs, arvien vairāk nonākam pie atklāsmes, ka mēs esam eiropieši, katrs atšķirīgi, bet visi kopā. Ļoti svarīgi būtu, ka vairāk mūsu kaimiņu lietuviešu, igauņu un noteikti arī citu Eiropas valstu kino, grāmatas, mūzikas nonāktu mūsu kultūras burbulī. 

Neapskatot sīkāk sižetu, lai saglabātu intrigu, tiem kuri vēl ies filmu noskatīties, vēlreiz jāsaka, ka filma ir ļoti laba, daudz kas mums ir ļoti līdzīgs – gan vēstures atmiņā, gan jokos, bet tomēr ir arī daudz atšķirīga, kaut itkā tepat kaimiņos. Ļoti interesanti uz šo laikmetu paskatīties no drusku cita skatu punkta. Īpaši patika tas, ka filma bija lietuviski, ar latviešu subtitriem. Ja sākumā liekas, ka lietuviski daudz neko nevar saprast, kārtīgi ieklausoties patiesībā var saprast ļoti daudz un izjust cik mēs esam tuvas tautas, ar līdzīgu pieredzi, valodu un kultūru. 

Lietuvas vēstniece Latvijā Audrona Markevičiene pirms filmas atzīmēja, ka ļoti zīmīgs ir arī pirmizrādes datums – 13.janvāris – diena kurā Lietuvā piemin janvāra notikumu upurus, diena kurā padomju armija uzbruka Viļņas televīzijas tornim un bojā gāja 13 cilvēki un vēl 140 cilvēki tika ievainoti. 

Filmu “Janvāra Gaisma” var noskatīties kinoteātrī Splendid Palace. Karolis Kaupinis ir lietuviešu režisors un filma “Janvāra Gaisma” ir viņa ceturtā filma, kura iznākusi sadarbojoties Lietuvai, Latvijai un Čehijai.