Latvija 2035: Andrejs Panteļējevs kopā ar bijušajiem politiķiem meklēs nākotnes atslēgu

Andrejs Panteļējevs ir viens no 4. maija deputātiem un ietekmīgākajiem 90-to gadu politiķiem. Viņš bija viens no līderiem ietekmīgajā poliskajā partijā “Latvijas ceļš”. Tieši šis laika posms ir viens no iecerētā sarunu raidījuma pieturas punktiem. Tā mērķis ir pārcelt Latvijas publisko diskursu no ikdienas politikas cīņām uz stratēģisku skatu nākotnē. Projektā plānots intervēt ietekmīgus bijušos premjerus, prezidentus un sabiedrības līderus, lai analizētu Latvijas attīstību laika posmā no 1990. līdz 2035. gadam. Panteļējevs uzsver, ka, lai virzītos uz priekšu, ir nepieciešama atsvešināta perspektīva, jo politiķu, kas ir aktīvi šobrīd, spriedumi ir atkarīgi no aktuālās konjunktūras. "Manuprāt, ļoti svarīgi, runājot par šodienas problēmām, paskatīties uz Latviju no tāda kā, putna lidojuma. Mans mērķis ir no cilvēkiem, kuru lēmumi ietekmējuši valsts attīstību, bet kuri šodien nedarbojas politikā, saņemt godīgas atbildes, kāpēc mēs esam tur, kur esam, kas šodien nav kārtībā, kas mums ir izdevies un kur mums jāvirzās?"

Kas bija jādara citādi?

Panteļējevs norāda, ka ir svarīgi izvērtēt 90. gadu lēmumus, kas ietekmē mūsu tagadni. Viņš uzsver, ka intervijās netiks izteikti apgalvojumi, bet gan prasīts vērtējums: “Vai viņi ar tagadējo sapratni un tagadējo skatienu būtu kaut ko citādi darījuši 90. gados?” Panteļējevs ir pārliecināts, ka liela daļa šodienas problēmu ir saistītas ar sākotnējo politikas kursu. Kā piemērus viņš min ne tikai privatizācijas gaitu, bet arī jautājumus par valsts birokrātijas uzbriedināšanu, kas tagad kļuvusi par smagu slogu valsts pārvaldei.

Neizrunātā vēsture un nacionālais jautājums

Viena no sāpīgākajām tēmām, kas kavē Latvijas attīstību, ir sabiedrības nespēja vienoties par kopīgu vēstures redzējumu, sākot no Ulmaņa laikiem, Padomju periodu un arī atjaunotās neatkarības pirmajiem gadiem. Šī neizrunātā vēsture un attiecības ar krievvalodīgajiem pilsoņiem vēl joprojām rada šķelšanos.

Panteļējevs uzsver, ka 90. gados politiskā elite ātri nogrupējās pēc etniskās pazīmes, radot sava veida komforta zonu. “Latvijā partijas ļoti ātri aizgāja pa vieglāko ceļu, noorientējoties uz etniskām grupām. Tas, ka politiķi ilgi bija ieinteresēti divkopienu sabiedrības pastāvēšanā, ir viens no iemesliem, kāpēc daudzi nacionālie jautājumi, piemēram, valodas politika, palika nerisināti pārāk ilgi.”

Vīzijas trūkums un politikas slinkums

Politiskās sistēmas lielākā problēma, Panteļējeva ieskatā, ir ilgtermiņa redzējuma trūkums ārpus četru gadu vēlēšanu cikla. Viņš atzīst, ka vīzijai jābūt konkrētai, jo abstrakti saukļi nedarbojas: “Vīzijai politikā jāsaistās ar pietiekami lielu konkrētību, kas nozīmē taustāmu, izmērāmu mērķu nospraušanu.”

Panteļējevs norāda, ka, tā kā partijas nemīl uzsākt nepopulāras diskusijas, atslēgas figūra varētu būt valsts prezidents. Viņaprāt, prezidents, īpaši, ja viņam ir spēcīga morālā autoritāte varētu būt šādu diskusiju rosinātājs, kā arī mudināt tajās iesaistīties politiķus. Piemēram, pirms vēlēšanām prezidents uzstāda 3–4 galvenos jautājumus, uz kuriem katrai partijai būtu jāsniedz skaidras atbildes savās programmās. Piemēram, kuru no ceļiem partija izvēlas – ekonomisku stagnāciju, bet vienlaikus stabilitāti un drošību ar aizvērtām robežām, vai migrācijai, tātad darbaspēkam atvērtu valsti ar visām no tā izrietošajām sekām? Šis mehānisms radītu spiedienu uz partijām atbildēt uz sarežģītajām dilemmām un mobilizētu vēlētājus prasīt šīs atbildes, tādējādi uzsākot nepieciešamo sabiedrības konsensu par valsts nākotni.