Kristians Brekte: "Darbā ieguldu daudz enerģijas, es nepārdošu sūdu"

Manas radošās darbības sākums meklējams laikā, kad vēl nepratu lasīt. Vecākiem mājās bija un ir daudz grāmatu. Līdz kuram plauktam varēju tikt, tik arī šķirstīju un pētīju. Vēlāk sāku fanot par pasakām. Tā radās mīlestība pret latviešu mitoloģiju, teikām un folkloru – sešgalvis, deviņgalvis, ķekargalvis... Kurbads cīnās, iet pazemes caurumā, dara labus darbus. Pasakās man vienmēr ir simpatizējuši visi tumšie tēli. Ķekargalvis man patīk, jo viņš ir neformālis, kuram ir nevis viena, bet deviņas galvas. Nelabajam atkal ir kastīte ar stipruma zālēm. 

Bet pasakās sliktie tēli nekad neuzvar…

Kāda starpība! Viņi ir daudzreiz foršāki, labāk izskatās un ir radošāki.

Brektes vārds saistās ar akadēmiskās vides jēdziena laušanu.

Piemērs ir Francisko Goija, kurš spēja apvienot lojalitāti galmam un vienlaikus radīja darbus, kuros attēloja savas kultūras iezīmes – raganas, raganu sabatus. Tad fotogrāfija nebija, nevarēja safotografēt Spāņu karu, kur uz mietiem bija uzspraustas nogrieztas galvas, kokos pakārti ķermeņi bez galvām. Ja nebūtu Goijas, neviens šīs kara šausmas neredzētu. Nekas jau nav mainījies, tepat mums blakus brālis brāli sit nost...

Vizuālais, ko redzam, atkarīgs no tā, uz kuru pusi skatāmies. Es redzu tās nogrieztās galvas. Citreiz sekoju patiesākiem notikumiem un reāliem medijiem, kur patiešām vēl kaut ko var apskatīties. Mums ir izveidojusies tāda cancel kultūra. Mediju telpas mērķis ir padarīt cilvēku aizvien vājāku. Kur ir mazliet asintiņas – šausmas, nevar! Manuprāt, tas ir noziegums pret sabiedrību. 

Atgriežoties pie akadēmiskā – jā, tas ir Goijas piemērs. Viņš spēja atrast balansu. Tas arī ir mans virziens – balansēt uz naža asmens, nenostāties ne pie labējiem, ne kreisajiem. Spēt ar veselo saprātu uztaustīt problemātiskās tēmas. Liela daļa sabiedrības to neredz, tāpēc viņiem kaut kas nepatīk. 

Kā sākās jūsu ceļš uz Mākslas akadēmijas katedras vadītāja amatu? Tas bija apzināts mērķis?

Lietišķajos pabeidzu Tēlniecības nodaļu. Zinu visu par metāliem – kā atliet bronzu, metināt. Tēlniecību biju mācījies jau piecus gadus, tāpēc Mākslas akadēmijā nolēmu apgūt scenogrāfiju, kaut arī bērnībā uz teātri mani vilka aiz ausīm. Skaidri apzinājos, ka būs daudz jālasa. Vispār tā ir mūsdienu lielākā problēma – daudzi cilvēki knapi spēj saburtot. Dažiem studentiem ir trīsreiz jāpasaka, jāliek pārlasīt. Bet nu labi, ko Dievs nav devis, to nav devis.

Tātad izvirzīju sev konkrētu mērķi. Teātrī ir visi mediji – skaņa, trešā dimensija, gleznošana, gaismas, horeogrāfija un aktieri ar visām savām drāmām. Man patīk saturīgas drāmas, nevis pateikt – tas ir sūds. Bakalauru un maģistrantūru scenogrāfos pabeidzu ar izcilību un saņēmu piedāvājumu kļūt par pasniedzēju. Piekritu. Tolaik par algu iesmīkņāju, jo saņēmu tieši tik daudz, cik nopīpēju.

Scenogrāfa domāšanu man iemācīja pasniedzējs Andris Freibergs – raugoties no Austrumu filozofijas viedokļa, mans Skolotājs. Lietišķajos tāds Skolotājs bija rasēšanas pasniedzēja, kura deviņas reizes lika pārtaisīt vienu rasējumu. Beigās es iemīlēju rasēšanu un pēc tam rasēju uz 8 un 9 ballēm. Viss atkarīgs no pasniedzēja. Pamatskolā latviešu valodas skolotāja man meta ar krītainu lupatu. Mūsdienās neko tādu nedrīkst darīt – mest ar lupatu, raustīt aiz ausīm, sist ar lineālu pa pirkstiem. Es tam esmu izgājis cauri un izdzīvojis, mani psiholoģiski tas nav novedis ne pie kādām traumām. Neesmu iedomīgs, bet pašpārliecināts. Es zinu, ko vēlos darīt, un vienmēr izvirzu sev mērķus. Man ir viedoklis par lietām, kuras mani interesē. Esmu zinātkārs. Un zinātkāre ir no tā, ka ir bijuši forši pasniedzēji.      

Vienu laiku piekritu pasniegt kompozīciju Vides mākslas nodaļā, tad Andris Osis aicināja vadīt katedru. Vajadzēja sagatavot 20 centimetru biezu mapi par profesionālo pieredzi un iesniegt Senātam, tad bija konkurss. Tā es tiku pie sava pirmā nopietnā amata – Vides mākslas katedras vadītājs. Tur strādāju sešus gadus. Līdzīgi bija ar Glezniecības katedru.. Andrim Vītoliņam beidzās termiņš, bija ievēlēts par prorektoru, un man atkal bija jāsagatavo un jāiesniedz visi papīri..

Viss, ko esmu sasniedzis, ir ar mērķi. Man piemīt zinātkāre, ļoti patīk eksperimentēt, esmu drosmīgs un to arī cenšos ielikt studentiem – lai viņi nenodarbojas ar pašcenzūru. Sliktākais, kas var būt, ir pašcenzūra. Vajag ļaut sev izpausties dažādās jomās.

Savulaik, kad LMA ienāca Kristaps Zariņš, daudzi gaidīja, kas nu būs.

Manuprāt, Kristaps ir viens no izcilākajiem vadītājiem, jo viņš mīl šo būdu, kurai arī velta daudz laika. Protams, naudas vienmēr varētu būt vairāk. Tāpat ir ar kultūru vispār. Rīgas Laika vairs nav. Kas tad mums tagad būs – mākslīgais intelekts? Lūk, man ir planšete ar Ļeva Tolstoja citātu “Zināšanas ir ierocis, nevis mērķis”. Es nesaku, ka visiem obligāti jāiet uz muzejiem, teātriem, bet vismaz minimāli par kultūru kaut kas ir jāzina. Pirms tu atver savu muti vai uzsit pa klaviatūras taustiņu, vajag iedziļināties kontekstā. Kad viņi ierauga – Kristians Brekte, tad: o, sūds! Saka, viņu bērns varētu labāk. Muļķības! Viņi jau neiedziļinās. Esmu uztaisījis vairāk nekā 30 izrāžu, pat nevaru saskaitīt, cik izstāžu man ir bijis, arī ārvalstīs. Savā jomā esmu profesionālis, tāpēc varu būt Glezniecības katedras vadītājs. 

Jūsu darbi glabājas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā, McKee Gallery kolekcijā ASV, Jāņa Zuzāna, Gunta Belēviča, Irinas un Māra Vītolu un citās privātās kolekcijās Latvijā un citās valstīs. Tas ir mērķtiecīgs darbs vai veiksme?

Ja ir konkursa izstāde, noteikti jāpiedalās. Sūds, ka tu tur vari nevinnēt. Vienu darbu labi atceros. Tas bija mazs melns darbiņš ar nolakotu beigtu putnu, kuram kāds heiteris bija uzspļāvis tā, ka var redzēt. Pēc izstādes es to nolakoju vēlreiz – ar visu spļāvienu. Darbs aizbrauca uz Ameriku, un tur to nopirka. Viss kopā tas ir mērķtiecīgs darbs.

Kas provocē tādu reakciju uz jūsu darbiem? Kas ir tabu tēmas sabiedrībā?

Mana māksla un izpausmes veidi – tā nekad nav bijusi apzināta provokācija. Tā nav kaitināšana kaitināšanas pēc. Manuprāt, kaitināšana nav intelektuāla. Un nav jau tā, ka visi sakacinās. Ir cilvēki, kuriem ir humora izjūta, intelektuālā bagāža, viņi pārzina vizuālo mākslu, apmeklē teātra izrādes, muzejus, kultūras pasākumus.

Mākslinieka funkcija ir norādīt sabiedrībai uz aktuālām tēmām. Es tomēr esmu sabiedrības spogulis, man ir jānes tā lāpa un jārāda gaisma. Piemēram, Bada spēles ir reakcija uz čīkstēšanu, ka nebūs naudas mazajiem muzejiem, mēs visi mirsim un viss ir slikti. Tā ir tāda ņuņņāšana. Latvietis visu laiku čīkst.

Kas nosaka mākslas darba vērtību?

Sāksim ar ideju. Piemēram, vēlos no dzeloņdrātīm uztaisīt galvaskausu un pielīmēt audeklu. Uz Depo es nebraukšu, jo nopirktai lietai nebūs dvēseles. Tātad materiālus meklēšu pie Rīgas Centrālcietuma, pie kāda militāra objekta, kur mēģināšu dabūt kādu gabalu no tās dzeloņdrāts. Man noteikti dzīsies pakaļ, saskrāpēšos, dabūšu kādu iekaisumu, kas būs jāārstē. Jāpierēķina ceļš līdz objektam un atpakaļ, nepieciešamie darbarīki. Ja būs iekaisums, varu nokļūt slimnīcā, tātad vēl slimnīcas izmaksas. Ja būs gangrēna, jāveic asins pārliešana un citas lietas, kas būs riktīgi dārgas. Tad man vajadzēs foršu audeklu. Būšu pedants un iešu uz dārgāko veikalu, paņemšu melnāko krāsu. Kopā baigi daudz sarēķinās.

Cik beigu beigās maksā šis jūsu vizualizētais mākslas darbs?

Vismaz trīs tūkstošus. Tas varbūt ar humoru, bet pamatā jau ir ideja un darbā ieliktā dvēsele. Es ciest nevaru garlaicību. Veidojot izstādi Arsenāls, biju nosapņojis, kādai jābūt šai ekspozīcijai. Tas bija 2016. gadā, kad biju aizrāvies ar skaņas mākslu. Nolēmu izveidot pašspēlējošu kokli, kuru kinētiski spēlētu skeleta roka. Kāds cits manā vietā aizietu uz veikalu un nopirktu kokli. Manuprāt, tas nav pareizi. Man ir svarīgi darbā ielikt dvēseli, tāpēc mani darbi nebūs no lētajiem. Es nepārdošu sūdu. Es darbā ieguldu ļoti daudz enerģijas, dvēseles, pat nokvēpinu pret ļaunumu. Mani darbi ir domāti drosmīgiem, intelektuāliem, gudriem un pašpārliecinātiem cilvēkiem. Lai izgatavotu kokli, pats aizbraucu uz Druvienu, kur izvēlējos bērzu. Ar šo koksni nav viegli strādāt, tā ir cieta. Kalevipoegs taču arī pats taisīja kokli no dēmona žokļa un jaunavas matiem, un man arī pašam bija jāuztaisa. Kad viņš šo kokli spēlē, visi meža zvēri nāk klausīties mūziku. Man uzreiz ir – yes! Šitais būs bomba!

Tagad var izdrukāt reālus, aptaustāmus objektus, vairs nav jāpiepūlas tos meklēt un radīt pašam savām rokām. Vairs nevajag meklēt mūmijas, ko pārvērst mākslas darbā. Dvēseli var ielikt, šos priekšmetus piekrāsojot ar krāsu.

Nē, nepiekrītu. Meklēt un atrast pamestā mājā, krāmu tirgū vecas fotogrāfijas un citas lietas – tas ir process. Šīs lietas ar mani runā. Piemēram, Ķekavas vistiņas, kuru kaulus izmantoju darbos. Pašas vistiņas nemaz nav tik lieliskas un garšīgas, tās jāuzlabo, bet kaulu sagatavošana ir vesels rituāls – žāvēju, pēc tam pārklāju ar melnu tušu. Arī tas, kādu mūziku lieku, kad to visu gatavoju. Tur ir ļoti daudz visa, tas nav tā vienkārši atrast beigtu kaķi. Un arī atrast beigtu kaķi nemaz nav tik vienkārši. Pamestās mājās neskaitāmas reizes esmu uzkāpis uz naglām un gandrīz nokritis no bēniņiem uz pirmo stāvu. Tāpēc saku – tas ir īpašs rituāls, medības. Kur mūsdienās var atrast beigtu kaķi? Labi līķi apkārt nemētājas!  Tuvākajā laikā man Kultūras ministrijai jāatdod darbs No ērkšķiem uz zvaigznēm, kas veidots no vistu kauliem.

Internetā lasāmas vienas vienīgas lamas un ķengas gan par jums, gan par jūsu mākslas darbiem...

To nav jēga par apspriest. Jā, raksta, ka nositīs, visus iespējamos lamuvārdus, sauc par sātanistu... Visu neesmu lasījis. Gribētos izdot grāmatu, kurā būtu apkopoti izvilkumi no interneta portālu komentāriem. Tā būtu kultūras vēstures grāmata, kurā apkopotu rakstus un komentārus pa gadiem un atspoguļotu, cik liels heits (naida izpaušana interneta vidē – red.) ir bijis un cik cilvēki degs elles liesmās par to, ko viņi novēl. Plus – man liekas, viņiem vienkārši nav ko darīt. Nevaru iedomāties cilvēku, kuram darba laikā vēl ir laiks maukt heitu.

Rodas iespaids, ka steidzaties dzīvot. Dažādi mākslas projekti, mūzika, pamatdarbs...

Esmu Dvīnis, Gaisa zīme. Man ir superzinātkāre. Mani velns dīda.

Kristians Brekte un horoskopi

Esat Gaiļa gadā dzimis Dvīnis. Gailim vienmēr ir savi plāni un grafiki, kurus viņš nevēlas mainīt. Vai tas atbilst patiesībai?

Ja esmu uzņēmis kursu, pie tā arī palieku. Iesākto pusē nepametīšu.

Gailis it visā, ko dara, cenšas gūt panākumus un soli pa solim mērķtiecīgi virzās uz priekšu.

Jā, tas tā ir, ļoti precīzi.

Horoskopos arī teikts, ka Gailim droši var uzticēties, turklāt viņš ir drosmīgs un vienlaikus izklaidējošs.

Jā. Reizēm es varu būt tāds klusais, bet, ja sabiedrībā atveros, visiem ir jautri.

Savukārt Dvīnis ir mierīgs neuzbāzīgs, viņu var viegli apmānīt.

Atbilst. Savā būtībā esmu diezgan introverts, bet esmu iemācījies saprasties ar cilvēkiem. Man vajag arī laiku sev, lai pabūtu vienatnē ar savām domām. Reizēm varu arī pazust uz ilgāku laiku un neatbildēt cilvēkiem uz ziņām un zvaniem, bet tas nav jāuztver kā apvainojums vai jādomā, ka ignorēju. To man nevar pārmest. Zinu, ka esam draugi, un nevajag man zvanīt, lai pajautātu, vai esmu dzīvs. Tā nav apzināta ignorēšana.

Dvīņi bieži nenovērtē savas spējas, apkārtējie to redz un izmanto savtīgās interesēs.

Kādreiz varu nepajautāt cenu kādai lietai, un tad sanāk nejauki. Bet man patīk izpalīdzēt cilvēkiem. Ir gan bijušas situācijas, kad kāds uz mani pabraucis, bet pats cenšos tā nedarīt.

Dvīnis ir pacietīgs, iedziļinās sīkumos, tomēr reizēm smalki izanalizē vienu lietu, bet palaiž garām daudzas citas.

Pacietība ir. Tur jāsaka paldies māsai. Mēs abi esam Dvīņi un spēcīgas personības, tomēr mums ir absolūti dažādas intereses. Varbūt esmu uzaudzējis biezāku ādu, visu saprotu un spēju ar to sadzīvot.

Dvīņi ir kā radīti bosa krēslam, tomēr dzīvē viņi parasti cenšas ieņemt vietnieka posteni, jo tad atbildība mazāka un līdz ar to arī pašsajūta labāka.

Tas arī atbilst. Jebkurš vadītāja amats prasa atbildību. Esmu sapratis, kuras ir manas spēcīgās un kuras vājās puses. Apzinos, ka labāk visu izdarīt laikus, jo pēc tam būs grūtāk. Ir cilvēki, kuri vienmēr visu atstāj uz pēdējo brīdi un tad skrien, lai kaut ko saglābtu. Esmu iemācījies to desu sadalīt vismaz trīs gabalos un pakāpeniski visu pabeigt.

Dvīnim kā radošam cilvēkam netīk tradīcijas, bet ir pa prātam visu lauzt.

Apzināti es tradīcijas nelaužu. Man kā māksliniekam ir aktuālas lietas, kas notiek tagad. Ja ir karš, es uzzīmēšu Putinu tā, kā man liekas, – vai viņš ir enerģētisks vampīrs vai šausmonis. Man patīk reflektēt par aktualitātēm, meklēt savu ceļu, kā to izdarīt, nevis atkārtot. Man nepatīk kopēšana, katrā lietā, ko daru, meklēju savu ceļu, iedziļinos tajā, ko daudzi noteikti nepamanīs. Vienmēr veicu izpētes darbu. 

Dvīņi esot egocentriski.

Nē. Tas ir pašpārliecinātības jautājums. Citi var domāt, ka esi egoistisks, narciss vai vēl kas. Ja zini mērķi, uz kuru ej, tu esi pašpārliecināts. To nevajag jaukt ar lielību, tas ir pilnīgi kaut kas cits.

Vēl Dvīņi varot kļūt par ģēnijiem vai avantūristiem.

Kaut kāda taisnība tajā ir, jo piedzīvojumi man patīk. Ja ir kustība, ir arī piedzīvojumi. Manas zinātkāres dēļ ņemu arī darbiņus, kuri tā kā nav mani. Es zinu, kā to atrisināt, bet, ja tam būs kāds knifs, man būs ļoti interesanti to izdarīt līdz galam.