Slavenās Īslīces egles nociršana nepamatota, bet likumiski attaisnojuma. Kādus kokus drīkst cirst ārpus meža?

Jauns.lv jau rakstīja, ka augusta beigās ļaudis Bauskas novada Īslīces pagastā bija sašutuši, jo pēkšņi pazuda iedzīvotāju iemīļotais “ainavas centrs un orientieris”, “klusais sargātājs”, kā to dēvēja fotogrāfs Jānis Paļulis, – egle tīruma vidū. Tagad liecinājums par to ir vairs tikai viņa fotogrāfijās, kas tapušas vairāk nekā 15 gadu garumā, kurās iemūžināts nu jau izzudušais skaistums.

Radības kronis nozāģēja

“Vakar tika nozāģēts koks, kas neskaitāmus gadus auga lauka vidū kā ainavas centrs un klusais sargātājs. Tā bija egle, ko visi zināja - kā ceļa zīmi, kā drošu orientieri un kā vietu, kas vienmēr piešķīra laukam īpašu raksturu. Egle savā mūžā piedzīvoja neskaitāmas ziemas un vasaras, vētras un mieru. Tā bija klusa lieciniece pārmaiņām gan dabā, gan cilvēkos. Tagad tā ir devusies atpūtā, bet paliks atmiņās un fotogrāfijās, kā arī mūsu stāstos. Paldies Tev par gadiem, kad dāvāji skaistumu un klātbūtni. Izveidoju foto izlasi ar šo izzudušo skaistumu, kas tapa vairāk kā 15 gadu garumā," “Facebook” rakstīja fotogrāfs.
 

Iemesls koka nozāģēšanai bija atbrīvot lauksaimniecības zemi, jo koks traucējis to apstrādāt. Egle bijusi pilnīgi vesela. Cilvēki komentāros skuma par egles nozāģēšanu: * “Ļoti jauks stāsts par egli, kas man asociējas ar Lijas Brīdakas dzejoli “Vai tu nojaut, egle, cik no mūža dienām daudz”,”; * “Skumji... Cilvēka daba ir nežēlīga,”; * “Ļoti bieži, kad ieraugu kārtējos nozāģētos kokus pilsētvidē vai laukos, man ir jautājumi... Vai tiešām tik ļoti traucēja? Vai tiešām tā vajadzēja? Kāpēc?"; * “Zibens un vētras pasaudzēja, Radības kronis nozāģēja...”.

Viss notika likumīgi

“Likums un Taisnība” skaidroja, vai šī egles nociršana bija saskaņota ar dabas aizsardzības institūcijām un pašvaldību, vai to drīkstēja nocirst, un kādi saskaņojumi ir jāsaņem, lai savā īpašumā laukos varētu nocirst koku, piemēram, pie savas mājas vai uz lauka (runa nav par mežu)?

Bauskas novada pašvaldības Sabiedrisko attiecību nodaļa atbildēja: “Pašvaldībā netika saņemts pieteikums par minētās egles ciršanu. Izvērtējot situāciju, saskaņojums nebija nepieciešams, jo  saskaņā ar Ministru kabineta (MK) 2012. gada 2. maija noteikumiem Nr. 309 “Noteikumi par koku ciršanu ārpus meža” zemes īpašnieks vai tiesiskais valdītājs kokus ārpus meža savā teritorijā drīkst cirst pēc saviem ieskatiem, izņemot šo noteikumu 4. un 9. punktā minētos gadījumus.

Koku ciršana ir jāsaskaņo ar pašvaldību, ja koks atrodas ārpus meža, bet: * 1,3 m augstumā no sakņu kakla ir sasniedzis MK noteikumos noteikto apkārtmēru (eglei – 1,8 m); * atrodas pilsētā, ciemā, parkā, kapsētā, alejā, gar valsts vai pašvaldības ceļiem, ūdensobjektu vai jūras aizsargzonā; * atrodas teritorijā, kas pašvaldības teritorijas attīstības plānā noteikta kā ainaviski vērtīga.

Dabas aizsardzības pārvaldes atzinums nepieciešams, ja koks atrodas īpaši aizsargātā dabas teritorijā. Konkrētajā situācijā, pēc pieejamās informācijas un vizuālajiem materiāliem, egles apkārtmērs 1,3 m augstumā no sakņu kakla bija mazāks par MK noteikumos noteikto robežvērtību, un koks neatradās īpaši aizsargātā teritorijā vai citā regulētā zonā. Tādējādi ciršana bija juridiski pieļaujama.”

“No ētikas viedokļa nepamatoti”

Tātad, koka nociršana ārpus meža vai pilsētas nav jāsaskaņo ar pašvaldību, un to var darīt gan savā mājas pagalmā, gan tīruma vidū, ja tas neatrodas dabas aizsardzības teritorijā vai kādā īpašā aizsargzonā un nav sasniedzis lielus izmērus. Noteikumos par koku ciršanu ārpus meža, minēts koku apkārtmērs 1,3 m augstumā, kuru pārsniedzot ir jāsaņem atļauja tā ciršanai. Piemēram, parastai kļavai, apsei un osim šis apkārtmērs ir 2,1 m, āra un purva bērziem – 1,8 m, meža ābelei – 0,9 m, ievai – 1,1 m, priedei – 1,5 m, gobai – 2,4 m. Pavisam sarakstā minētas 52 koku šķirnes.

Par nozāģēto egli Īslīces pagastā novada pašvaldība “Likumam un Taisnībai” pauda: “Lai gan koka ciršana konkrētajā gadījumā juridiski nebija pretrunā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, izvērtējot situāciju no ētikas un ainaviskās kvalitātes viedokļa, šī rīcība uzskatāma par nepamatotu. Visticamāk, lēmumu par egles nociršanu ietekmēja praktiski apsvērumi – neliels ražas zudums un apgrūtinājumi lauksaimniecības tehnikas manevrēšanā. Tāpat nav izslēdzams, ka intensīvās lauksaimniecības ietekme, tostarp bioloģiski aktīvu vielu lietošana, jau bija negatīvi ietekmējusi koka dzīvotspēju, ilgtermiņā padarot tā pastāvēšanu apšaubāmu. Iespējams, ka šādu koku ainaviskā un sabiedriskā vērtība prasa rūpīgāku izvērtējumu pirms neatgriezenisku lēmumu pieņemšanas.”

Koku ciršana pilsētās un mežos

* Ja koku vēlas nocirst pilsētā, tad to, kā tas izdarāms, nosaka katras pašvaldības saistošie noteikumi par koku aizsardzību un ciršanu. Parasti iedzīvotājiem vai juridiskām personām jāiesniedz pieteikums ar pamatojumu, kāpēc koks jānozāģē (piemēram, bojāts, rada apdraudējumu, traucē būvniecībai). Pašvaldība bieži pieaicina dendrologu vai arboristu, kas izvērtē koka stāvokli. Nereti atļauja tiek izdota ar nosacījumu par kompensējošu apstādījumu ierīkošanu vai maksu par koku zaudējumu. Parasti tiek piemērota zaudējumu atlīdzība, nevis fiksēta atļauju maksa par koka nociršanu, un tās apmērs tiek aprēķināts individuāli, balstoties uz vairākiem koeficientiem. Piemēram, Rīgā par atļaujas saņemšanu par bērza nociršanu Ropažu ielā 25 bija jāmaksā 111,55 eiro, par egles nociršanu Liepājas ielā 31 – 186,68 eiro, bet par kļavas nociršanu Kooperatīva ielā 1A – 336,94 eiro.

Pastāv arī izņēmumi: * ja koks ir bīstams (draud nokrist uz ēkas, elektrolīnijas vai cilvēkiem), to var nocirst nekavējoties, bet par to jāziņo pašvaldībai; * ja koks atrodas kultūras pieminekļa teritorijā, nepieciešams arī Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes saskaņojums; * ja koks ir aizsargājama dabas vērtība (piemēram, dižkoks), to nedrīkst cirst bez īpaša Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas vai Dabas aizsardzības pārvaldes lēmuma.

* Savukārt koku ciršana mežā tiek stingri regulēta ar īpašiem normatīvajiem aktiem un uzraudzības sistēmu. Atšķirībā no koku ciršanas pilsētvidē, mežsaimniecībā noteikumi ir daudz detalizētāki, jo tie skar gan ekonomiku, gan dabas aizsardzību. Pamatdokumenti, kas nosaka meža izmantošanu, apsaimniekošanu un aizsardzību ir Meža likums un MK noteikumi Nr. 935 (2012) “Koku ciršanas noteikumi mežā”. Mežā kokus nedrīkst cirst jebkurš. Ir noteikta kārtība, kas regulē, kurš un kādā veidā to drīkst darīt. Tas atļauts: * meža īpašniekam, * meža valdītājam vai tiesiskajam lietotājam un * pilnvarotajām personas vai uzņēmumiem (mežistrāde). Kokus mežā drīkst cirst tikai ar Valsts meža dienesta ciršanas apliecinājumu un ievērojot visus normatīvos ierobežojumus.