Siltuma tarifi Rīgā - kāpēc tie aug un kas būtu jādara?
Rīgas iedzīvotājiem jārēķinās ar dārgākiem apkures rēķiniem gan šogad, gan arī tālākajā nākotnē. Tarifu pieaugums saistīts ar to, ka "Rīgas Siltums" nepērk lētāko siltumu, kuru spēj piegādāt neatkarīgie siltuma piegādātāji, tā vietā izvēloties pirkt dārgāku siltumu no “Latvenergo”
Neatkarīgie piegādātāju saražotā siltuma cenas 2024. gadā un 2025. gada pirmajā pusgadā bija par 18 līdz 32% zemākas nekā "Latvenergo" tarifs. Savukārt, 2022. un 2023. gada apkures sezonā, kad gāzes cenas bija rekordaugstas, neatkarīgo ražotāju cenas bija pat divreiz zemākas. Kāpēc tad netiek pirkts lētāks siltums? Tādēļ, ka “Rīgas siltums”manipulē ar jēdzienu “atlikuma siltums”, apgalvojot "Latvenergo" piedāvātais siltums ir "atlikuma siltums", kā rezultātā, pērk dārgāku siltumenerģiju no “Latvenergo” un nepirkt lētāku no citiem ražotājiem. Eiropas Savienībā tiešām liela vērība tiek piegriezta atlikuma siltuma izmantošanai, nelaime tikai tā, ka koģenerācijas staciju radītais siltums un "Latvenergo" TEC-1 un TEC-2 tieši koģenerācijas stacijas, ražotais siltums nav uzskatāms par atlikuma siltumu. Tas ir stacijas pamatprodukts, tā to nosaka Eiropas Komisijas (EK) direktīvas un ieteikumi. EK definē “atlikuma siltumu” kā tādu siltumu, kas rodas uzņēmumos, kuri nav saistīti ar enerģētikas nozari, piemēram, datu centros, maizes ceptuvēs un veļas mazgātavās.
Situācija energoresursu tirgū pēdējās desmitgades laikā ir ievērojami mainījusies. Rīga tradicionāli ir paļāvusies uz dabasgāzi kā galveno enerģijas avotu taču šī stratēģija ir novecojusi. Gāzes cenas ir pēdējās desmitgades laikā ir dubultojusies un gāzes stacijas vairs nav efektīvs bāzes jaudas avots. Tās ražo pārāk dārgu siltumu, salīdzinot termostacijām, kas tiek kurinātas ar biomasu un no atkritumiem iegūtu kurināmo (RDF). Papildus vēl izmantojot dabas gāzi jāmaksā arī akcīzes nodoklis, sadales un pārvades maksa, kā arī jāpērk CO2 kvotas, kas vēl vairāk palielina izmaksas.
Biomasas cena ir divas līdz divarpus reizes zemāka nekā gāzes cena. Tādēļ neatkarīgo ražotāju, kuri izmanto biomasu, siltums ir ievērojami lētāks. Tādēļ Rīgas ceļš uz zemākiem siltuma tarifiem ved caur jaunu, modernu biomasas koģenerācijas staciju būvniecību, nevis spītīgu turēšanos pie dabasgāzes izmantošanas. Ja Rīgā izdosies īstenot plānotos biomasas staciju celtniecības projektus ar kopējo jaudu 100 MW, tad siltuma cena Rīgā varētu būtiski sarukt.
Taču pašreizējā situācija, kurā tarifi tiek manipulēti un tiek veidoti noteikumi, kas liek pirkt dārgāku siltumu, kaitē Rīgas iedzīvotājiem un uzņēmējiem. Ir izveidota iepirkuma procedūra, kas ļauj “Rīgas Siltumam” iepirkt dārgāku siltumu no “Latvenergo”. Te jāpaskaidro sīkāk par Rīgas pilsētas siltuma tirgu. Vienkāršoti skaidrojot, tas sastāv no divām daļām. Pirmā daļa, apmēram 70% Rīgai vajadzīgā siltuma, ir garantētais iepirkums no “Latvenergo” abiem TEC un neviens cits uzņēmums “Latvenergo” devumu šajā jomā aizstāt nevar, te vienkārši nav alternatīvas. Savukārt otrajā daļā, apmēram, 30% siltuma tirgus, teorētiski būtu jāvalda brīvai konkurencei un brīvā iepirkumā būtu jāuzvar tiem uzņēmumiem, kas spēj piedāvāt lētāko siltumu. Taču diemžēl šajos iepirkumos tā nenotiek vis – uzņēmēji, kas darbina šķeldas katlu mājas spēj piedāvāt siltumu par aptuveni 53-58 eiro par megavatstundu (MWh), savukārt “Latvenergo” TECos saražotais siltums šobrīd maksā apmēram 73 eiro/MWh. Neskatoties uz šo jūtamo cenu atšķirību, “Rīgas Siltums” atrod veidus kā tomēr pirkt “Latvenergo” saražoto siltumu. Rīdziniekiem šī lētākā siltuma aizstāšana ar dārgāku, kā redzams, rezultējas tarifa pieaugumā
Šādi tiek apiets Enerģētikas likumā noteiktais, ka centralizētajam siltumapgādes operatoram jāpērk siltums pēc ekonomiskā pakāpeniskuma principa, proti, sākot ar lētākajām piedāvātajām megavatstundām un tad virzoties uz augšu pa cenas kāpnēm. Šādi tiek apiets arī Konkurences likumā noteiktais, ka dominējošā stāvoklī esošajiem tirgus dalībniekiem (un “Rīgas Siltums” tāds neapšaubāmi ir!) pret citiem tirgus dalībniekiem jāizturas vienlīdzīgi. Visbeidzot, šādi tiek apieta jau minētā EK direktīva, kas potenciāli draud ar zaudētām tiesvedībām un sodiem, kurus gala rezultātā būs jāsedz siltuma patērētājiem. Šāda sistēma nozīmē arī to, ka valsts un pašvaldību uzņēmumi, neskatoties uz publisko retoriku par arvien lielāku pievēršanos atjaunojamo energoresursu izmantošanai, faktiski stimulē maksimāli lielu importētās dabasgāzes patēriņu un jaunu gāzes termoelektrostaciju celtniecību. Galu galā – ja ir iespējams pārdot dārgāku, ar gāzes dedzināšanas palīdzību iegūtu siltumu, tad kādēļ gan uzņēmumiem būtu jāinvestē centienos iegūt lētāku siltumu? Viss minētais ir arī tiešas sekas valsts politikai, ka “Latvenergo” ir jāgūst maksimāla peļņa, lai trīs ceturtdaļas no tās būtu iespējams ieskaitīt valsts budžetā, aizlāpot tā caurumus.
Kādas ir šādas politikas sekas? Pirmās sekas ir tās, ka no rīdzinieku un Rīgā esošo uzņēmumu kabatām tiek katru gadu izmānīti un pērkot dārgāku siltumu izšķērdēti miljonos eiro mērāmi līdzekļi. Otrkārt, šādas manipulācijas nosaka, ka siltums Rīgā nekad nekļūs lētāks, jo neviens investors nebūvēs atjaunojamo resursu katlumājas. Savukārt bankas tādu būvniecību nefinansēs, jo, ja nav iespējams pārdot lētāku siltumu, tad šādi projekti nespēs būt ekonomiski efektīvi. Šādi loks noslēgsies un Rīgā vienmēr būs dārgāks siltums, bet valsts un pašvaldību monopoli turpinās dzīvot cepuri kuldami.
