Sirmgalvji slimnīcas gultā nav vajadzīgi ne tuviniekiem, ne mediķiem: Latvija klusē par problēmu, ko nespēj atrisināt
Latvijas slimnīcās kļūst arvien vairāk vecu, smagi slimu cilvēku, kas "piesieti" gultai. Mediķi saka: šādos gadījumos pacientiem bieži nepieciešama nevis steidzama ārstēšana, bet gan diennakts sociālā aprūpe - bet tieši to bieži nespēj sniegt ne tuvinieki, ne slimnīcas.
Problēma pārsniedz medicīnas robežas - tā skar visu Latvijas sociālo sistēmu. Sociālajā tīklā "Threads" mediķe aprakstījusi tipisko situāciju: "Pacients atvests - it kā uz izmeklējumu, meita teikusi, ka tēvs vēl vakar staigājis un runājis. Apskatām: cilvēks ir hroniski gulošs, ar izgulējumiem, nevar pat pagriezties, kur nu vēl staigāt. Vairākus gadus nerunā. Izslēdza akūtas diagnozes - zvanām meitai, sakām, var paņemt. Viņa atbild - tuvākajās dienās nav laika."
Mediķe uzsver: "Slimnīca nav sociālās aprūpes centrs. Šādi gadījumi ir katru dienu, un tie atņem laiku tiem, kam steidzami nepieciešama ārstēšana."
Pie ieraksta izvērtās aktīva diskusija. Komentētāji dalās viedokļos, personīgās traģēdijās un izmisumā: "Nevainoju meitu. Valsts prasa cilvēkiem maksāt nodokļus, audzināt nākamos nodokļu maksātājus un vienlaikus 24/7 aprūpēt smagi slimos vecākus. Bet, ja valsts netiek galā, kā var parasts cilvēks?" raksta sieviete, kura kopj 86 gadus vecu vecmāmiņu ar Alcheimera slimību.
Citi piedāvā ieviest sociālās palīdzības maksas gultas slimnīcās, 300 eiro vērtībā diennaktī - tad tuvinieki ātrāk atradīs iespēju atbraukt pēc gulošajiem.
"Mana vecmāmiņa tagad aiziet. Organisms atsaka, un kāds no mums būs spiests pamest darbu, lai būtu blakus. Un tādi slimnieki taču ir kā zīdaiņi, arī viņiem vajadzīga diennakts aprūpe. Kāpēc nevar noformēt slimnīcu?" sašutusi ir kāda cita diskusijas dalībniece.
Daudzi nenosoda tos, kas vecos cilvēkus atstāj slimnīcā. Viņi prāto: bet, ja cilvēks ir vienīgais radinieks, strādā pilnu slodzi, dzīvo 130 kilometru attālumā no slimnīcas? Ko tad?
Daži atceras arī sistēmas vienaldzību: "Tēvs mira no vēža. Zāles nekur nebija. Kad atradu, nebija neviena, kam likt katetru. Viņš nepaspēja aiziet līdz tualetei, es mazgāju grīdu, bērni raudāja, vīrs lauzās pa durvīm, lamājās - es vienkārši gribēju pakārties. Pēc dienas tēvu hospitalizēja uz 5 dienām. Viss."
Izskan arī izmisīgi aicinājumi legalizēt eitanāziju: "Neviens negrib būt par nastu un upuri. Labāk būtu, ja cilvēks pats varētu izvēlēties, kā aiziet, nevis nomirt ciešanās."
Apsūdzības izskan arī sabiedrības virzienā: "Dažreiz rodas iespaids, ka cilvēks atvests, lai viņš tur nomirtu - lai netraucētu. Un kāds taču nāk pie savējiem katru dienu, pēc kārtas, ar rūpēm un mīlestību. Tas ir iespējams - kad ir atbalsts."
Rezultātā daudzi atzīst, ka smagi slimo aprūpēt visu diennakti nav pa spēkam ne fiziski, ne morāli. Bet tas nenozīmē, ka vecīši nav pelnījuši pienācīgu aprūpi. Ģimenes bieži ir bezspēcīgas. Tātad pienākums nodrošināt šādu palīdzību ir jāuzņemas valsts sistēmai. "Veselības ministrijai ir vērts beidzot pievērsties," raksta komentāros. "Ko darīt, kad radinieks kļuvis rīcībnespējīgs, kur vērsties, kā saņemt palīdzību."
