Ēka pieder man, bet zeme - citam... Tūkstošiem cilvēku Latvijā ir ķīlnieki likumu priekšā
Saskaņā ar Valsts Zemes dienesta datiem vairāk nekā 160 000 dzīvokļu Latvijā šobrīd atrodas dalītā īpašuma tiesiskajās attiecībās. Tas nozīmē, ka ēka un zeme, uz kuras tā atrodas, pieder dažādiem īpašniekiem.
Šāda situācija attiecas uz 3 520 īpašumiem visā Latvijā – Rīgā, Jūrmalā, Jelgavā un citur. Šis nav statistisks jautājums. Kā norāda jurists Gundars Ūdris, tas ir stāsts par desmitiem tūkstošu cilvēku, kuru ikdiena ir apgrūtināta neskaidru likumu, sarežģītas tiesvedības un tiesiskās nenoteiktības dēļ, ko varētu atrisināt, ja vien būtu politiskā griba.
Jautājums kārtējo reizi tiek skatīts Satversmes tiesā
Šobrīd Satversmes tiesa ir atsākusi skatīt kārtējo lietu, kurā tiek apstrīdēti pārejas noteikumi par kadastrālās vērtības piemērošanu piespiedu nomas attiecībās. Apvienojot to ar paralēli izskatāmu lietu par kadastrālās vērtības noteikšanas kārtību, tiesa atzinusi, ka problēma nav tikai juridiska vai lokāla. Tā ir sistēmiska un attiecas uz īpašuma neaizskaramību. Šī nav pirmā reize, kad šis jautājums nonāk Satversmes tiesā. Kopš neatkarības atgūšanas tiesa šādas lietas skatījusi jau astoņas reizes, no kurām piecas ir beigušās ar atzinumu, ka noteiktais piespiedu nomas maksas apmērs neatbilst Satversmes 105. pantam par īpašuma tiesībām. Piecas reizes, bet situācija joprojām nav mainīta.
Sakārtot sistēmu, kas kaitē gan dzīvokļu, gan zemes īpašniekiem
Lai beidzot panāktu taisnīgu un pārskatāmu risinājumu, sabiedrības līdzdalības platformā manabalss.lv ir sākta parakstu vākšana par iniciatīvu “Par taisnīgu un saprotamu sistēmu dalītā īpašuma gadījumos”. Iniciatīva nav vērsta pret kādu sabiedrības daļu - tās mērķis ir sakārtot sistēmu, kas kaitē gan dzīvokļu, gan zemes īpašniekiem, un vienlaikus aicinājums politikas veidotājiem – atgriezt šo jautājumu dienaskārtībā, negaidot kārtējo Satversmes tiesas spriedumu. Galu galā – jautājums pērn jau bija Saeimas komisijas dienaskārtībā, taču atkal nolikts atvilktnē.
Neļauj attīstīt mājokļus, kavē renovāciju
Kā šī situācija ietekmē abas puses? No Zemes īpašniekiem šobrīd tiek maksāta nomas maksa, kas bieži vien nesedz pat nekustamā īpašuma nodokli. Praksē ir gadījumi, kad atlīdzība ir 0,025% no īpašuma vērtības, kas nozīmē, ka zeme atmaksāsies pēc 4 000 gadiem. Turklāt reizēm viņiem pašiem ir jāpiedzen šīs summas, piedaloties garās tiesvedībās, kas bieži vien izmaksā vairāk, nekā potenciālais ieguvums. Tas ir absurds, kas grauj īpašuma aizsardzības principu Latvijā.
Taču arī dzīvokļu īpašnieki nav ieguvēji. Viņiem ir teju neiespējami vienkārši izpirkt zemi, jo procedūra ir juridiski sarežģīta, dārga un prasa dzīvokļu īpašnieku vienprātību. Tas neļauj attīstīt mājokļus, kavē renovāciju, aizkavē hipotēku pārreģistrāciju un samazina īpašuma vērtību. Cilvēki, kuri vēlas ieguldīt savā īpašumā, ir situācijas ķīlnieki – viņiem liegts pieņemt vienkāršus un racionālus lēmumus, jo viņu zemes daļa ir “atslēgta” no pārvaldības.
Eksperti ceļ trauksmi jau vairākus gadu desmitus
Sistēmas absurdumu uzsvēruši arī citi nozares eksperti, turklāt – trauksme celta jau sen. Piemēram, 2009. gadā zvērināts advokāts Sandis Bērtaitis uzsvēra, ka piespiedu nomas maksas ierobežošana bez pamatotas ekonomiskās analīzes ir pretrunā gan īpašuma neaizskaramībai, gan kapitāla atdeves principam. Vēl skaidrāk problēmas nopietnība iezīmēta Saeimas Juridiskās komisijas sēdēs pērnā gada aprīlī un oktobrī, kad Tieslietu ministrija prezentēja savu redzējumu, bet pašvaldību pārstāvji un eksperti uzsvēra - esošais regulējums ir neefektīvs un necaurspīdīgs. Arī Rīgas domes pārstāvji pērn skaidroja, ka nesakārtotā sistēma kavē pilsētas attīstību un liek investoriem meklēt iespējas citur. Bet Latvijas Bankas eksperti un ekonomisti aicināja noteikt zemes lietošanas atlīdzību pēc tirgus datiem, nevis vienkāršotiem politiskiem skaitļiem.
Taisnīga un ekonomiski pamatota sistēma
Kā šo situāciju iespējams risināt? Ar izmaiņām normatīvajā regulējumā, nosakot taisnīgu un ekonomiski pamatotu zemes lietošanas atlīdzību, vienkāršot izpirkšanas kārtību, arī daļēji vai bez 100% saskaņošanas, nosakot pārvaldnieka atbildību par maksas iekasēšanu, ieviešot bezstrīdus piedziņas mehānismu, kāds jau darbojas komunālajiem pakalpojumiem un apvienojot normatīvos aktus vienotā un saprotamā sistēmā.
Šis nav tikai īpašumu jautājums. Tas ir jautājums par uzticēšanos valstij, par to, vai Satversmē ierakstītās īpašuma tiesības patiešām nozīmē to, ko tām vajadzētu nozīmēt. Mēs nevaram ļaut šai situācijai ieilgt vēl desmit gadus. Ja tagad neizlabosim kļūdu, ko paši esam atzinuši jau vairākas reizes, nāksies maksāt augstāku cenu - ne tikai tiesvedībās, bet arī sabiedrības uzticībā.
