Jāņa Pētersona ģimenei Dziesmu un deju svētki ir dzīvesveids 

Kā Jānis atzīst, Dziesmu un deju svētku tradīcija viņa ģimenē ir kā dzīvības asinsrite – sākusies sen pirms viņa dzimšanas un turpinās vēl šodien. Viņa mamma, pazīstama kā vairāku deju kolektīvu vadītāja – “Auseklītis”, “Zeperi”, “Daiļrade” – ir bijusi šīs kustības sirds un dzinējspēks ģimenē. “Mums mājās vienmēr ir bijuši tautastērpi. Un vienmēr ir kāds koncerts vai pasākums, kur jābūt klāt. Dzīve bez tā šķiet pat neiedomājama,” stāsta Jānis Pētersons.

Svētki kā dāvana

Jānis uzsver, ka Dziesmu un deju svētki nav tikai vienas nedēļas notikums jūlijā. Tā ir četru gadu ciklā veidota virsotne, uz kuru kāpj visi iesaistītie. Katru nedēļu – mēģinājumi, katru mēnesi – koncerti, katru gadu – skates. “Tas ir dzīvesveids, kurā tu ieaudz. Tu kļūsti par daļu no kopienas, un šī komūna kļūst par otro ģimeni. Savukārt Dziesmu un deju svētki ir tā dāvana, kuru tu beigās nopelni par ieguldīto darbu un laiku.

Tā nav tikai deja – tā ir arī dzīves skola. Spēja sadarboties, izjust ritmu ar partneri, pielāgoties un reizēm – arī ziedoties. Tu iemācies būt daļa no kaut kā lielāka, kas veido vienotu veselumu. Tikai tad, kad visi precīzi dara savu daļu, rodas skaistais kopattēls,” viņš saka.

No bērna ratiņiem līdz fināla skatei

Jāņa pirmie svētki aizvadīti ratiņos – burtiski. “Es tur vienkārši ripinājos apkārt pa laukumu, kamēr mamma vadīja kolektīvu. Mani pieskatīja visi pārējie,” viņš smejas. No tā brīža svētki kļuvuši par viņa dzīves daļu – sākot ar bērnu deju ansambli “Dzintariņš” Mazajā Ģildē, turpinot Franču liceja “Auseklītī”, līdz uzvarai fināla skatē ar deju kolektīvu “Daiļrade”.

“Uzvara skatē bija kā zelta medaļa sportā – mēs svinējām līdz rītam. Septiņos no rīta uz laukumu gāju negulējis, bet ar laimes pilnu sirdi,” viņš atceras ar smaidu. “Bet tas nav tikai par uzvaru. Tā ir sajūta – gandarījums, ka esi daļa no kaut kā lielāka un skaistāka.”

Neiespējamā normālība

Jānis uzskata, ka dejotāji spēj paveikt šķietami neiespējamo: “Es viņus raksturotu kā vispozitīvākos psihopātus Latvijā – vislabākajā nozīmē. Dejotāji spēj nostrādāt pilnu darba dienu, pēc tam skriet uz mēģinājumu, vēl izgludināt tautastērpu un jau nākamajā rītā septiņos sēsties autobusā, lai dotos uz koncertu. Un tas viss viņiem ir ikdiena – normāla, pašsaprotama diena. Tieši šajā normālībā slēpjas kaut kas patiesi īpašs un iedvesmojoši pozitīvs.”

Nākotnē Jānis sevi atkal redz svētku virpulī – varbūt kopā ar saviem bērniem vai plecu pie pleca ar tēvoci kādā vidējās paaudzes kolektīvā. Viņš ir pārliecināts – pietiek vienreiz būt tur – laukumā vai skatītāju rindās – lai saprastu, kāpēc šie svētki ir tik īpaši. Un kāpēc, gadu pēc gada, desmitiem tūkstošu cilvēku tajos atkal un atkal atgriežas.

Tautastērps kā identitātes simbols

Pētersonu ģimenē katram ģimenes loceklim ir savs tautastērps, un tas ir pats par sevi saprotams. Jānis uzskata, ka tautastērps nav tikai skatuves kostīms – tas ir lepnuma simbols.

“Būtu skaisti, ja Latvijā būtu tā – ikvienam mājās ir savs tautastērps, ko uzvilkt īpašos brīžos, pat ja viņš nepiedalās svētkos kā dalībnieks. Tas būtu kā otrā āda – sava latviskuma apliecinājums,” viņš saka.

Dziesmu un deju svētki nav tikai mantojums – tie ir dzīvs organisms, kas elpo caur katru, kas dejo, dzied vai vienkārši jūt līdzi. Jāņa Pētersona stāsts ir pierādījums tam, ka šī kustība ir vairāk nekā tradīcija – tā ir mīlestības forma, kas vieno paaudzes.

Materiālu sagatavoja svētku lieldraugs "Swedbank".