"Mēs ceram, ka tas nenotiks, bet..." - gatavojoties iespējamam Krievijas iebrukumam, arī Latvijā apmāca mediķus
Pēdējo gadu laikā Baltijas valstis – Igaunija, Lietuva un Latvija – ir intensīvi strādājušas pie savas veselības aprūpes sistēmas sagatavošanas iespējamajiem kara apstākļiem. Ņemot vērā notikumus Ukrainā un pieaugošo militāro spriedzi Eiropā, šīs valstis pārskata veselības aprūpes iestāžu krīzes protokolus, rīko apmācības, iegulda līdzekļus aizsargvestēs un ķiverēs, kā arī pārvieto operāciju zāles pazemē. Ukraina ir sagrāvusi ilūziju, ka Eiropa ir pasargāta no kara.
“Jautājums nav vai [Krievija] uzbruks, bet kad,” medijam “Politico” saka Igaunijas Veselības pārvaldes ģenerāldirektora vietnieks Ragnars Vaiknemecs, kas pārrauga gatavību krīzēm no pandēmijām līdz karam.
Igaunijā papildus bruņuvestēm ātrās palīdzības brigādēm tiek gatavotas satelīttelefoni sakaru nodrošināšanai, ja sabrūk tradicionālās tīklu sistēmas. Plāni paredz izveidot arī neatkarīgu interneta tīklu.
Pat labāk sagatavotas slimnīcas nespēj darboties bez zālēm un aprīkojuma. Igaunija ieguldījusi 25 miljonus eiro masu upuru aprīkojumā (traumu komplekti, ortopēdiskās ierīces utt.).
Arī Lietuva nav izņēmums. Tuvumā Eiropas Savienības ārējai robežai ar Baltkrieviju Viļņas Universitātes slimnīca “Santaros” attīsta pazemes infrastruktūru, patversmes, helikopteru nosēšanās laukumus un autonomas sistēmas, kas ļautu funkcionēt pat elektroenerģijas vai ūdens piegādes traucējumu gadījumā.
Savukārt Latvijā kopš Covid-19 krājumi trīs mēnešiem ir obligāti. Veselības ministrijas valsts sekretāre Agnese Vaļuliene norāda: “Pateicoties Covid, mēs atradām finansējumu.”
Bet Baltijas valstis ir pārāk tuvu frontes līnijai. Tāpēc ES valstīm būtu jāpieņem daļējs lēmumu pieņemšanas deleģējums Briselei, uzskata Eiropas Ārējās darbības dienesta medicīnas padomnieks.
Igaunijā ir gandrīz uz pusi mazāk medicīnas darbinieku uz vienu iedzīvotāju nekā Vācijā. Lietuvas aptauja rāda, ka vairāk nekā ceturtdaļa medicīnas darbinieku kara gadījumā varētu aizbēgt, mazāk nekā 40 % sola palikt, bet trešdaļa nav pārliecināti. Arī Latvijā ārsts Rūdolfs Vilde norāda: daži ārsti atzinuši, ka, ja sāktos karš, viņi dotos prom, īpaši tie, kuriem ir mazi bērni. Pēdējā laikā mediķiem tiek lūgts parakstīt dokumentu par to, ka kara gadījumā viņi atgriezīsies darbā.
Vilde pats plāno palikt, bet uzsver, ka trūkst skaidras informācijas – vai jāsagatavojas militārajai medicīnai vai vienkārši palielinātai pacientu plūsmai. “Vai man būtu jābūt gatavam sniegt militāro medicīnu, vai arī man vienkārši jābūt gatavam turpināt savu ierasto darbu un vienkārši apstrādāt lielāku pacientu plūsmu?” jautāja Vilde. “Jo tās ir divas ļoti atšķirīgas lietas, un, iespējams, abas tās būs jāveic kara laikā.”
Vilde neiebilst pret papildu stundu pavadīšanu mācībās “jo… es uzskatu, ka tas ir veids, kā saglabāt lietas tādas, kādas tās ir. Ja es vēlos turpināt veikt savu pulmonoloģijas darbu un, iespējams, mēģināt attīstīt lietas Latvijā, tad tam jābūt ar Latvijas pastāvēšanu, vai ne?”
Viņa slimnīca Rīgā arī uzsākusi karadarbības apmācības. Arī citas slimnīcas un valstis sāk pastiprināt gatavošanos karam.
Igaunija pastiprina savu sistēmas apmācību. Slimnīcas, ātrās palīdzības brigādes un veselības darbinieki saņem norādījumus par to, kā pāriet uz “krīzes režīmu”, kurā jārisina liels pacientu plūsmas pieaugums un jāārstē kara laikā iegūtie ievainojumi — tostarp sprādziena brūces, šāvienu ievainojumi, apdegumi, amputācijas un muguras vai galvas traumas, kas ir retas civilo apstākļu laikā.
Savukārt Lietuvas Viļņas Universitātes slimnīcā “evakuācijas mācības un gatavības vingrinājumi lielam cietušo skaitam tiek veikti slimnīcas personālam” kopā ar Lietuvas bruņotajiem spēkiem un Šautēju savienību.
Šogad Lietuva plāno septiņas mācības ar armiju un vairāk nekā 10 civilās drošības vingrinājumus medicīnas profesionāļiem, norādīja veselības ministrijas pārstāvis Julijanas Gališanskis. Lietuva arī veido ārkārtas medicīnas komandu, un jaunie ārsti pagājušajā mēnesī rīkoja forumu, kas bija veltīts gatavībai sniegt veselības aprūpi kara laikā. Daži mediķi ceļo uz Ukrainu, lai uzzinātu no pieredzes, kā slimnīcas tiek galā ar raķešu triecieniem, masu ievainojumiem un elektroapgādes traucējumiem.
Neviens nezina, kad — vai arī vai — karš sāksies. Bet, kā to norakstījis Vaiknemets: “Krīze nekad nekliedz, kad tā nāk.” Tāpēc poļiem un Baltijas valstīm “jābūt gataviem sliktākajam,” sacīja Vaļuliene. “Bet mēs ceram, ka tas nenotiks.”
