“Saskaņas” pussabrukuma produkti. 1. daļa

Pirms jūnijā gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām Jauns.lv iepazīstina ar politiskajiem spēkiem Latvijā. Šoreiz pirmais raksts par “Saskaņu”. Šai sakarā vietā vēsturisks atgādinājums par nelatviešu patieso politisko svaru ir 11. Saeimas vēlēšanas, kad viņu interešu pārstāvniecības toreizējā versija – politisko partiju apvienība “Saskaņas centrs” (SC) – ieguva 31 mandātu.

Tas bija trešais labākais rezultāts visās pēckara Saeimās – pēc “Latvijas ceļa” 36 vietām 1993. gada 5. Saeimas vēlēšanās un “Vienotības” 33 mandātiem 10. Saeimā (savukārt sociāldemokrātiem 2. Saeimā bija 32 deputātu vietas). Tobrīd, 2011. gada rudenī, saskaņieši bija vistuvāk nepiepildītajam sapnim strādāt valdībā.

Politiskā spēka ideoloģijas stūrakmeņi bija prasība veidot harmonisku jeb saskanīgu Latvijas sabiedrību, cittautiešu tiesību aizstāvība un – līdz Kremļa agresijai Ukrainā – draudzīgas attiecības ar Krieviju. Uz šādas politiskās platformas Tautas frontes valdības pirmais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns 1994.gadā izveidoja Tautas saskaņas partiju (TSP), kad sašķēlās 5. Saeimā iekļuvis vēlēšanu projekts “Saskaņa Latvijai — atdzimšana tautsaimniecībai”.

Līdz pat 13. Saeimai saskaņieši – dažādos agregātstāvokļos un aliansēs – bija pārstāvēti likumdevējā. TSP kopā ar radikālāku krievvalodības aizstāvības partiju “Līdztiesība” izveidoja apvienību “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” (PCTVL), veiksmīgi startējot uz 7. un 8. Saeimu. Savukārt 2005. gadā TSP kļuva par iniciatori SC izveidei, gūstot panākumus arī nākamajās trijās parlamenta vēlēšanās. 

Dažos gados no SC izveidojās tagadējā, 2010. gadā dibinātā, sociāldemokrātiskā partija “Saskaņa”. Tās līderi ir kādreizējais Rīgas domes priekšsēdētājs (2009-2019), tagad atkārtoti ievēlētais eirodeputāts Nils Ušakovs un ilggadējais Saeimas deputāts Jānis Urbanovičs (Jānis Jurkāns, neapmierināts ar SC izveidi, pameta politiku 2005. gadā. Turklāt viņš šķita noguris gaidot aicināšanu valdībā, kurai, pēc saskaņieša domām, vajadzēja būt garantētai, Latvijai cenšoties iestāties Eiropas Savienībā). 

“Saskaņas” sairums sākās 2019. gadā, kad toreizējais pašvaldību lietu ministrs Juris Pūce atstādināja Nilu Ušakovu no Rīgas domes priekšsēdētāja amata par “sistemātisku, bezkaunīgu likumu pārkāpšanu”. Politiķis “evakuējās uz Briseli”. Tam sekoja visas domes atlaišana un ārkārtas vēlēšanas 2020. gadā. Tajās ar “Saskaņu” asi konkurēja daži tās nesenie politiķi un biedri.

Pēc vispārējām pašvaldību vēlēšanām 2021. gadā “Saskaņa” sāka zaudēt ierastos “bastionus” – Rēzeknes un Daugavpils valstspilsētu domes. Pēdējais trieciens partijai bija 14. Saeimas vēlēšanas, kad tās izvēle – apliecināt lojalitāti Latvijai un nosodīt Krievijas agresiju – bija pretrunā ar tradicionālā elektorāta vairākuma noskaņojumu. “Saskaņa”, saņemot 4,81 procentu balsu (un valsts finansējumu), no agrāk ietekmīga politiskā spēka bija kļuvusi par tā – kaut arī lielāko – “šķembu”.

Šobrīd partijas lielākais resurss ir desmit cilvēku lielā frakcija Rīgas domē, kas izolēta opozīcijā (tikpat lielā “Progresīvo” frakcija ar to nesadarbojās). Arī citās pašvaldībās saskaņieši galvenokārt ir atstumti no varas. Tāpēc šīgada pašvaldību vēlēšanu rezultāti būs partijai liktenīgi: vai tās sairums turpināsies, vai tas apstāsies, solot cerības arī atjaunot pārstāvniecību likumdevējā.

Prognoze (SKDS/LTV, janvāris) patlaban ir uzmundrinoša – ar astoņu procentu reitingu partija varētu tikt pie vismaz astoņiem Rīgas Rātsnama mandātiem. Saraksta varbūtējā līdere Regīna Ločmele – bijusī TV žurnāliste un Saeimas deputāte – ir kareivīga un elektorātam labi zināma politiķe.

Vietu var būt pat vairāk, ja vēlētājos maksimāli nostrādātu efekts, ko radītu Nila Ušakova masīva iesaiste kampaņā. Lielu atbalstu “Saskaņai” joprojām var sniegt eirodeputāta veiksmīga darbība Sociālistu un demokrātu politiskajā grupā. Taču nacionālajā līmenī “Saskaņai” ir tikai 3,6 procentu reitings (SKDS/LTV, janvāris).