“Man bija svarīgi parādīt raksturu” talantīgais vijolnieks Daniils Bulajevs par savu debijas albumu

Daniila Buajeva debija ir drosmīga. Tajā iekļauti Ežēna Izaī, Ernesta Bloha un Džordže Enesku skaņdarbi, kas, teiksim tā, ir liels vezums pirmajam albumam. Albuma izdošana seko Bulajeva spožajiem panākumiem, tostarp uzvarai 2021. gada Vindzoras festivāla Starptautiskajā stīgu instrumentu konkursā, kur viņš sacentās ar simt izciliem māksliniekiem. “Debijas albuma ieraksts ir milzīgs pagodinājums – būt daļai no pasaulslavenā izdevēja. Ceru, ka tas būs solis pretī jauniem izaicinājumiem un augstiem sasniegumiem,” albuma prezentācijā pauda mūziķis. Jauns.lv satikās ar Daniilu, lai tuvāk iepazītos ar viņa redzējumu par mūziku.

Bērnība un Gideona Krēmera iespaidi

Daniils vijoli sāka mācīties aptuveni četru gadu vecumā, vijolnieku pulciņā “Riekstkodis”, kuram cauri gājuši ne viens vien veiksmīgu, talantīgu Latvijas mūziķu. Drīz vien puisis izcēlies kā labākais savā pirmajā konkursā, uzvarot kā jaunākais mūziķis. Mājās jaunais vijolnieks drīz vien iestājies Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā – bija pilnīgi skaidrs, ka, domājot par izaugsmi un karjeru, laiks un enerģija jāiegulda mūzikā.

Sevis pilnveidošana turklāt ne uz brīdi nav apstājusies. “Vairākus gadus esmu mācījies ārzemēs pie vairākiem fenomenāliem meistariem, pašlaik esmu iestājies Jāzepa Vītola mūzikas akadēmijā un paralēli meklēju iespējas izbraukt ārpus valsts, pamācīties kaut kur citur. Dzīve ir pierādījusi, ka man tas ir labākais variants,” sarunā atklāj Daniils.

Sākt spēlēt vijoli akadēmisko mūziku četru gadu vecumā ir iespaidīgi, taču sākt to saprast – vēl pavisam kaut kas cits. Vaicājām jaunajam talantam – kā viņš nonāca līdz vijolei, un, kurā dzīves posmā Daniilam ir izdevies pilnvērtīgi, apziņā savienoties ar mūziku.

“Atceros, ka bērnībā apmeklēju Gideona Krēmera koncertu Rīgā, viņiem bija superīga programma ar “Kremerata Baltica” un aktieri-klaunu Slavu Poluņinu. Uz mani tas toreiz atstāja ļoti lielu iespaidu, pieļauju, ka šī pieredze lielā mērā izskaidro manu interesi pret klasisko mūziku, vijoli,” saka Daniils, “Kas attiecas uz akadēmiskas mūzikas izprašanu – tas nozīmē mūzikas instrumenta spēles brīdī darīt ko vairāk, kā tikai nospiest stīgu pareizajās vietās. Es, godīgi sakot, neatceros, nevaru pateikt, kurā brīdī sajutu, ka izprotu šo mūziku. Tas ir ilgstošs process. Viss sākas ar skolotāju, kurš iepazīstina tevi ar komponistiem, viņu vēsturi, laika periodu un kontekstu. Laikam jāsaka, ka pusaudžu vecumā es sāku izprast mūziku kā kaut ko daudz, daudz dziļāku kā tikai nošu spēlēšanu.”

Jāpiebilst, ka vēl 2014. gadā Daniilam bija iespēja spēlēt ar “Kremerata Baltica” – svētību un impulsu šim deva neviens cits kā pats Gideons Krēmers. Pirms aptuveni trīs gadiem Daniils nodibināja savu orķestri “Davinspiro Camerata”, ar kuru turpina plūkt laurus akadēmiskās mūzikas areālā.

Debijas albums ar raksturu

Vijole ir neatņemama Daniila ikdienas sastāvdaļa – dienā viņš viens pats ar instrumentu pavada divarpus stundas, savukārt lielākā daļa atlikušā laika paiet, pievēršoties muzicēšanai mēģinājumos, darbā ar orķestri. “24 stundas manā dzīvē aizrit ļoti, ļoti ātri!” smej mūziķis.

“Šogad aprīlī mums [orķestrim] apritēs trīs gadi. Orķestrim tas nav daudz, un lai tas viss uzņemtu apgriezienus, ir nepieciešams ieguldīt daudz darba. Būtiskākās īpašības šajā visā ir neatlaidība un naivums, kas man ir palicis kopš bērnības. Tas, manuprāt, ir uzskats, ka centieni var novest pie iecerētā rezultāta situācijās, kurās citiem patraucētu pesimisms,” izsakās Daniils.

Šādā ziņā veiksmes stāsts ir vijolnieka debijas albums. Viss sācies ar uzvaru minētajā Vindzoras festivāla Starptautiskajā stīgu instrumentu konkursā, kā rezultātā Daniils guvis iespēju ierakstīties prestižajā “Champs Hill Records” studijā.

“Kad sākām runāt par to, kas būtu jāieraksta, es darīju zināmu, ka nevēlos, lai šis albums ir kaut kāds grozs, kurā es sametu visu un kaut ko – lai tas neizskatās pēc kāda konkursa programmas, tipiska debijas albuma, kurā pieņemts parādīt visus “trikus”, kurus mūziķis māk. Man bija svarīgi parādīt mūsu raksturu un koncentrētu domu,” pauž Daniils.

Covid-19 pandēmijas rezultātā ierakstīšanās bija pārcelta un faktiski notika vien 2023. gada novembrī. “Noklausījos rumāņu komponista Džordže Enesku oktektu – tas bija smags, sarežģīts virtuozs darbs. Sapratu, ka šis ir tas, ko vēlos nospēlēt un ierakstīt. Tās ir 40 minūtes ar ļoti interesantu mūziku. Enesku bija 19 gadi, kad viņš to radīja un man bija 19, kad ierakstījām albumu,” skaidro Daniils. Orķestris sākumā bijis skeptisks, taču ticība Daniila vīzijai novedusi pie lieliska rezultāta. Enesku sarežģītais darbs ir viens no vairākiem, kurus iespējams dzirdēt “Davinspiro Camerata” izpildījumā šajā albumā.

Šogad par gada uzvedumu Lielajā mūzikas balvā tika atzīta Astora Pjacollas operita “Marija no Buenosairesas”. Instrumentālajā ansamblī spēlēja “Davinspiro Camerata” biedri un arī pats Daniils, kurš vienlaikus bija arī diriģents.

Akadēmiskās mūzikas vieta plašākā sabiedrībā

Sabiedrība, kurā mūslaikos viennozīmīgi dominē ātri uzražota un drīz aizmirsta popkultūra, tomēr lielākoties klusē un bauda tos brīžus, kuros cauri populārajai kultūrai – teiksim, kādam talantu šovam – pie tās ielaužas akadēmiskā mūzika.

Vai tā ir satriecoša ārija kāda pirmsskolas vecuma bērna izpildījumā TV ekrānos vai virtuoza klavierspēle – skatītāji klausās, raud, aplaudē. Taču akadēmiskās mūzikas popularitāte ārpus šiem momentiem nepieaug, klausītāju skaits samazinās. Vaicājām jaunajam vijolniekam – kā un vai vispār ir vajadzīgs šo tendenci mainīt. Ko klasiskā mūzika mūslaikos var dot klausītājam?

“Mēs ar savu orķestri mēģinām rast veidus, kā tradicionālo, milzīgo, seno akadēmiskās mūzikas dvēseli savienot ar to, kas šobrīd ir aktuāls un jauniešus uzrunājošs. Jā, nav viegli pārliecināt jauniešus, ka akadēmiskās mūzikas koncerta apmeklējums būs saistošāks par kāda popmūziķa priekšnesuma baudīšanu, taču klasiskā mūzika patiesi var izvērsties dziļā, interesantā piedzīvojumā. Ir tikai jārod veids, kā to nokomunicēt. Mēs vēl meklējam šo pieeju – ir jālauž mīts, ka akadēmiskā mūzika ir garlaicīga,” pārliecināts ir Daniils. Viņa orķestrī muzicē jaunieši, kuri ir pārliecināti, ka šāda veida mūzika ir svarīga iekšējai pilnveidei un katram cilvēkam var dot ko savu.