Vilnis no baļķu krāvēja kļuva par īstu Ziemassvētku vecīti
Viņam ir īsti mati, uzacis, arī bārda, vaigi un pat apaļais puncis. Viņš patiešām ir īsts Ziemassvētku vecītis un mīt tepat Latvijā, Purvciemā. Sarunu ar Vilni Gricaičuku-Puriņu lasi žurnāla "Patiesā Dzīve" jaunākajā numurā.
Iepazīstieties – latvietis Vilnis Gricaičuks-Puriņš, sociālais rehabilitētājs Rīgas sociālās aprūpes centrā Mežciems. Decembrī viņš pārtop par Ziemassvētku vecīti un dodas iepriecināt lielus un mazus, jaunus un vecus. Visbiežāk – kā brīvprātīgais.
Domājot par Ziemassvētku vecīti, iztēlē redzam labsirdīgu vīru klasiskā sarkanā kostīmā, apaļīgu punci un garu, baltu bārdu, izteiktām baltām uzacīm un brillītēm, kas vēl vairāk akcentē no smaida izveidojušās vaigu bumbiņas. Tieši šāds tēls parasti redzams reklāmās, un pirms kādiem gadiem vienā no tādām filmējies arī Vilnis.
Lūdzu, ataudzē bārdu!
Šis ir jau divpadsmitais gads, kopš Vilnis pirmo reizi pārtapa par Ziemassvētku vecīti. Pavisam nejauši. “Sievai sagribējās redzēt, kā es izskatos ar bārdu. Uzaudzēju – vai tad man grūti! Kad taisījos dzīt nost, viņa teica: “Klausies, tu izskaties pēc salavecīša! Tāda, kādu atceros no bērnības, ar apaļajiem vaidziņiem un bārdu. Negribi pamēģināt padarboties kā salavecis?” Piekritu. Tolaik sieva Aneta strādāja sociālās aprūpes centrā Ezerkrasti Berģos, bet es tur darbojos kā brīvprātīgais,” stāsta Vilnis.
Aprūpes centra iemītniekiem – senioriem un cilvēkiem ar invaliditāti – vecītis ļoti patika, un viņa slava izplatījās tālu aiz nama sienām. Jau nākamajā gadā īsto, labsirdīgo un visādi citādi feino Ziemassvētku vecīti ar balto bārdu aicināja arī uz citām iestādēm. Trešajā gadā viņu sauca arī vairāki bērnudārzi, līdz tā kļuva par pilnas slodzes darbošanos decembrī.
“Man jau viss grafiks piepildīts,” atklāj Vilnis, kad novembra beigās sarunājamies. Šo gadu laikā izveidojušās arī ilgstošas sadarbības, piemēram, ar radošo apvienību jauniešiem Trepes. Šogad paredzēts kopā doties uz Carnikavu iepriecināt audžuģimenes un citus. Savukārt Ezerkrastos plānots pavadīt visu dienu – būs gan koncerts, gan dāvanu dalīšana. Tāpat, kā jau pēdējos gados ierasts, tiks apciemoti mazie onkoloģijas pacienti Bērnu slimnīcā un sveikti gan darbinieki, gan pacienti Rīgas 1. slimnīcā.
Vilnis saka: “Konkurences man dižas nav, un tiem dažiem salavecīšiem, kuri mani pazīst, nepatīk, ka tik lēti vai pat bez maksas darbojos. Citiem tas ir bizness, laiks, kad var nopelnīt vairākiem mēnešiem uz priekšu. Man, kā smejos, maksā bārdas naudu. Es to daru savam priekam, lai gan, protams, ir labi, ja kāds cents arī tiek.”
Balinātājs Nr. 9
Lai uz Ziemassvētku laiku bārda būtu pienācīgā garumā, Vilnis to sāk audzēt jau vasaras sākumā – maijā beigās, jūnijā. Jautāts, kā tiek pie tik sniegbalta toņa rugājiem, viņš izstāsta paša radītu leģendu – kad ziemā no rīta iet mazgāt zobus, spogulī redz, ka bārda pēkšņi kļuvusi balta. Paskatās pa logu ārā – arī viss balts. Tātad ziema klāt, jāvelk mugurā sarkanais ancuks. Bet tad, kad eglītes sāk birt, arī vecīša bārda nobirst.
Taču nopietnais jeb patiesais stāsts ir tāds, ka talkā tiek ņemts matu balinātājs Nr. 9. “Tā ilgi notur, un paliek balts. Balinu gan matus, gan uzacis, gan bārdu. Dažreiz sanāk, ka jābalina otrreiz, ja pasākumi ir jau novembra sākumā,” viņš atklāj un piebilst – Zvaigznes dienā 6. janvārī, kas ir arī Viļņa dzimšanas diena, uzacis, bārda un mati tiek nodzīti.
Pilnu sarunu ar Vilni Gricaičuku-Puriņu vari izlasīt žurnāla Patiesā Dzīve jaunajā numurā, kas no 20. decembra pieejams labākajās preses tirdzniecības vietās visā Latvijā. Žurnāla digitālo versiju meklē vai abonē Zurnali.lv.
