Mākslīgā intelekta sprediķi, bargā miliciene un Ziemassvētku traģēdija: saruna ar mācītāju Edgaru Maži

Ziemassvētki, kuros mēs sanākam kopā pie viena svētku galda, kuri savā ziņā ir dzimtas saiets, iezīmē arī mūsdienu Latvijas traģiku. Daudzi svešatnē strādājošie un dzīvojušie, iespējams, 24. decembra vakarā nevarēs būt kopā ar ģimeni un saviem mīļajiem, jo tieši gadu mijas laikā aviobiļetes ir visdārgākās un daudziem tās tādēļ  nav pa kabatai. Tāpat šogad jau trešo gadu pēc kārtas šos svētkus aptumšo karš Ukrainā. Un daudzi neizprot debesu pulku lielo vēstījumu: „miers virs zemes”. Kur ir šis miers un kāpēc Dievs pieļauj karu? Par to lielajā Ziemassvētku sarunā ar Jauns.lv savās pārdomās dalās Āgenskalna baptistu draudzes mācītājs Edgars Mažis, kurš jau deviņu mēnešu vecumā esot sācis rāpot uz mācītāja kanceles pusi.

Tagad viņš jau 32 gadu kalpo Āgenskalna baptistu draudzē un šo gadu laikā ne tikai draudze mainījusies, bet arī kristiešiem globālā mērogā jāsastopas ar jauniem izaicinājumiem – gan ar mākslīgo intelektu, gan ar uzbrūkošo politkorektumu, tāpat no dienas kārtības nav pazudusi Ziemassvētku komercializācija un pagānu tradīcijas. Par visu šo saruna ar vienu no redzamākajiem latviešu baptistu mācītājiem, četru dēlu tēvu Edgaru Maži.

„Dievam ar mieru viss ir kārtībā”

- Ziemassvētku stāsts visiem jau ir labi zināms, neko jaunu tā īsti šai sakarā nevar pateikt. Vienīgi katru gadu svētku laikā tas tiek aktualizēts. Kā šogad to varētu aktualizēt? Šie jau ir trešie Ziemassvētki, kas mums paiet vārda tiešā nozīmē kara ēnā. Kā šogad aktualizēt un saprast Kristus piedzimšanas laikā debesu karapulku (eņģeļu) novēlējumu: „Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts”? It sevišķi par to „miers virs zemes”...

- Pirmā pasaules kara laikā Ziemassvētkos pārtrauca karot abas puses – vismaz uz vienu nakti, bet pēdējos trijos gados Krievijas-Ukrainas karā tas tā nav. Jāuzsver, ka pirms savas zemes dzīves atstāšanas Jēzus Kristus teica, ka laiku beigās tā miera būs daudz mazāk, ka cilvēki būs naidīgi viens pret otru, pat ģimenes locekļi viens otru ienīdīs, ka mīlestība pazudīs. Bet katros Ziemassvētkos varam redzēt cilvēku ilgas saņemt mieru. Ziemassvētkos baznīcā sanāk, ja tā varētu teikt, vairākas auditorijas.

Dievbijīgam cilvēkam Ziemassvētki ir tāds ļoti īpašs piedzīvojums – Kristus dzimšana, reliģisks notikums, kas atgādina par Kristus dzimšanu un glābšanas vēsti. Citiem tā ir tradīcija – vienīgā reize gadā, kad tiek apmeklēta baznīca. Un ir arī tādi, kas nāk ziņkārības pēc vai lai „ieelpotu” svētku noskaņu. Taču visiem kopīgs ir tas, ka viņi meklē mieru – gan sevī, gan pasaulē. Ja sākumā uz cilvēkiem, kuri svētkos uz baznīcu atnāk tikai reizi gadā, biju diezgan skarbs, tad šobrīd pēc 31 gada mācītāja amatā es varbūt vairāk domāju tieši par viņiem.

Visus šos gadus Ziemassvētkos esmu sludinājis par vienu un to pašu tekstu, bet katru gadu jau ir kāda jauna nianse, jo mēs maināmies. Miers Ziemassvētkos ir vairāk par personisku pieredzi, nevis sabiedrības kopīgu sasniegumu.

- Uzsverot šo tekstu „miers virs zemes”, gaidām plašāku skaidrojumu, kāpēc šī miera nav, kāpēc Dievs pieļauj karu?

- Tā cilvēkam ir tā grūtākā lieta. No vienas puses mēs gribētu, lai Dievs iejaucas. Arī mēs esam lūguši un lūdzam, lai Dievs aptur karu, lai ukraiņi uzvar un tā tālāk. Bet no otras puses mēs negribam, lai Dievs iejaucas pilnīgi visās mūsu dzīves jomās, visā tajā, ko esam izdomājuši darīt. Un tādēļ Viņš „uzspiež uz bremzēm”. Teiktu, ka Dievam ar mieru viss ir kārtībā. Mums ir problēma, jo mēs nezinām, kā šo mieru atrast un saglabāt. Dievs cilvēkam teica: „Kaut tu zinātu, kas tev pie miera ir vajadzīgs?”. Tas, manuprāt, ir ļoti labs jautājums katram cilvēkam – kaut tu zinātu, kas tev ir vajadzīgs pie miera! Tāpēc Ziemassvētku vēsts ir vairāk vērsta nevis uz to, kā sabiedrībā dabūt mieru, bet gan drīzāk uz to, kā es personīgi varu atrast šo mieru, tajā dzīvot.

„Pagāniskais iekārtojums” un Kristus dzimšana

- Kristus dzimšanas diena kā svinama diena pirmo reizi kalendārā parādījās 336. gadā pēc Kristus, Romas imperatora Konstantīna Lielā laikā. Bībeles tekstos Jēzus dzimšanas datums nav norādīts. Vai 25. decembris ir tieši tā gada diena, kad jāsvin Dieva Dēla dzimšanas diena? Piemēram, Jehovas liecinieki domā, ka Jēzus Kristus dzima rudens sākumā.

- Viena versija par 25. decembri ir tāda: ja jau Jēzus Kristus krustā tika sists 25. martā, tad Viņš varēja būt dzimis 25. decembrī. Bet katrā ziņā šim decembra datumam ir politiski iemesli, jo pagāniskajiem svētkiem (Saturnālijām, seno romiešu svētkiem par godu Saturnam – red.) tika uzlikti virsū kristīgo svētku svinēšana. Tas ir tāds „pagānu iekārtojums”, bet kristīgajā tradīcijā Jēzus dzimšana ir tik ļoti svarīga, ka to nevarēja nesvinēt. Domāju, ka kristieši Kristus dzimšanas dienu svinēja arī pirms 336. gada, kad tā tika akceptēta gan no baznīcas, gan no valsts. Romas imperatoram Konstantīnam Lielajam var daudz ko pārmest, bet laikā, kad viņš nāca pie varas 75% impērijas iedzīvotāju bija kristieši, un to viņš nevarēja neņemt vērā.

Daļa kristiešu gan apstrīd šī datuma nozīmi, bet tradīcija ir kļuvusi par būtisku kultūras un ticības sastāvdaļu. Ziemassvētki ir tik svarīgs notikums, ka tie tiek svinēti neatkarīgi no precīza datuma, jo galvenais ir vēstījums par Kristus piedzimšanu un pasaules glābšanu.

- Luterāņu arhibīskaps Jānis Vanags Valsts svētku dievkalpojumā teica: „Drīz būs Ziemsvētki un plašsaziņas līdzekļos skanēs ierastās frāzes: “Kristīgie ziemsvētki un latviskie ziemsvētki. Kristīgās ieražas un latviskās ieražas.” Ar vienu teikumu tautu sadala latviešos un kristiešos. Apzināti vai bezdomīgi kristiešus atsvešina no latvietības.” Zinām, ka tautas tradīcijas savijušās luterāņu Baznīcā (piemēram, Dziesmu svētku koncerti) un katoļu Baznīcā (piemēram, suitu tradīcijas). Bet mazāk zinām, kā tautas tradīcijas un vai vispār iegājušas baptistu Baznīcā? Kādas ir baptistu Baznīcā latviskās tautas tradīcijas, vai vispār tādas ir?

- Baptisti Latvijā parasti ir bijuši atturīgi pret plašām tautas tradīcijām, arī Ziemassvētkos. Eglīte un sveces baznīcā ir ierasta lieta, taču citas izteiktas tradīcijas nav attīstītas. Vēsturiski baptisti Latvijā parādījās 19. gadsimta vidū kā reakcija pret noteiktiem luterāņu baznīcas aspektiem. Ja paskatāmies vēsturiski, tad baptisti kaut kādā ziņā ir bijuši protestētāji pret kaut kādām lietām, kas notiek luterāņu baznīcā, ko viņi nevar pieņemt, piemēram, krogs blakus baznīcai, dažāda attieksme pret nabagiem un pret kungiem un tā tālāk. Rezultātā baptistu kopiena attīstījusies, veidojot tādu savu ceļu, kurš nereti varbūt ir bijis izolācijā no sabiedrības. Mēs kaut kādā ziņā cenšamies to svēto dzīvi dzīvot neaptraipīt ar to, kas ir tur - ārpusē. Tāpēc ir viena daļa baptistu, kura varbūt ir ļoti atturīga pat pret latviešu Dziesmu svētkiem, nemaz jau nerunājot par kaut kādām citām tradīcijām.

- Baptistiem ir savi Dziesmu svētki, kuri nākamgad svinēs savu simtgadi, bet vai baptistu kori piedalās arī lielajos latviešu Vispārējos Dziesmu svētkos?

- Ar Āgenskalna draudzi ir saistīta ļoti interesanta lieta, jo 1910. gadā Āgenskalna baptistu draudzes koris Kārļa Līdakas vadībā piedalījās piektajos Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos. Padomju gados baptistu kori kā tādi jau nekur nevarēja piedalīties, jo mēs bijām ārpus likuma. Bet mūsdienās baptistu draudzēs ir mazāk koru, nekā tas bija padomju okupācijas laikā, bet individuālie dziedātāji piedalās lielajos Dziesmu svētkos, esot citos (laicīgajos – red.) koros.

Padomju gados bija ļoti stipri baptistu draudžu kori, bet tad, atgūstot valsts neatkarību, ienāca jaunas grupas un mūzikas virzieni, arī modernā kristīgā mūzika un koris vairs nebija vienīgā lieta, ar kuru saistījās draudzes dzīve. Līdz ar to tagad no 90 Latvijas baptistu draudzēm tādi lieli kori ir tikai piecās-sešās draudzēs. Mūsu draudzē arī ir koris, bet skaitliski ļoti mazs, tas dzied tikai reizi mēnesī. Es to sauktu par tādu projektu kori.

Ziemassvētku politkorektums un komercializācija

- Lielbritānijas Hempšīras grāfistes Vervelas ciema sākumskolas direktore izraisījusi skolēnu vecāku sašutumu ar paziņojumu, ka svētku priekšnesumā “Džeks un pupas kāts” Ziemassvētki nekur netiks pieminēti. Iemesls mūsdienām raksturīgs - lai kādu neaizvainotu. Arī Rīgas ielās pēdējos pāris gadus uzkrītoši daudz redzam citas kultūras pārstāvju. Kādas ir jūsu prognozes par „Ziemassvētku politkorektumu”? Varbūt šodien krišnaīti un musulmaņi pie mums var brīvāk justies un ir aizsargātāki nekā kristieši. 

- Pie mums salīdzinoši krišnaītu un musulmaņu kopienas ir mazas. Līdz ar to pie mums, Latvijā, tas kristīgais tomēr dominē. Lai arī kāda ir skolas direktoru attieksme, skolās Ziemassvētkos joprojām notiek svētbrīži, uz kuriem tiek aicināti mācītāji un kristīgie mūziķi. Es teiktu, ka šobrīd no tā politkorektuma tā kā nebūtu jābaidās, izņemot, ja nu mūsu politiķi nesadomās sekot kaut kādai Briseles direktīvai. Pie mums nav tāda politkorektuma, kāds Amerikā jau ir gadiem, kur skolās nedrīkst noturēt lūgšanas vai aicināt mācītājus. Domāju, ka mēs vēl esam tāda maza saliņa kopā ar dažām citām Eiropas valstīm, kur politkorektums nav uzvarējis Kristus dzimšanas svētkus. Un ceru, ka tā nebūs.
    
- Tradicionāli Ziemassvētkos ir dāvināt dāvanas, piedalīties labdarības pasākumos, iet uz visādiem šoviem un tā tālāk. Kas varētu būt tas „netradicionālais”?

- Daudzi uzskata, ka Ziemassvētki ir kļuvuši pārāk komerciāli. Tajā pašā laikā ir svarīgi saglabāt labdarības garu, kas ir raksturīgs Ziemassvētkiem. Ir ģimenes, kas atsakās no dāvanām, izvēloties ziedot labdarībai. Bērniem gan dāvanas ir nozīmīga Ziemassvētku sastāvdaļa, jo tās saglabā svētku īpašo noskaņu.

Var jau teikt, ka Ziemassvētki ir tādi akciju palīdzības brīži, kad mēs daudz biežāk ziedojam naudu konkrētiem mērķiem. Bet slimiem bērniem vai cilvēkiem, kuriem nav naudas, lai aizietu pie ārsta, tas ir labi, tas tikai parāda to, ka cilvēkos kaut kas ir. To sauc par labvēlības un labdarības garu, kad tu gribi ziedot, kad tev neviens nespiež to darīt. Var jau teikt, ka šādi cilvēks grib „atpirkties”, bet tas tad lai nu paliek starp viņu un Dievu. Nav mūsu varā to analizēt un tiesāt, bet es teiktu, ka ir labi saglabāt to, kas jau ir. Ir, protams, labi būt baznīcā, dzirdēt Ziemassvētku vēsti. Un ir labi būt kopā ar ģimeni. Man šķiet, ka latviešiem Ziemassvētki varētu būt laiks, kad visa ģimene sabrauc kopā, kā amerikāņiem tā ir Pateicības diena.

Pārlauztais dzimtas zars

- Katrs garīdznieks, gatavojot Ziemassvētku sprediķi, izceļ kādu īpašu motīvu, domu, stāstu, Bībeles citātu... Kāds tas ir jums? Vai katru gadu kas no jauna, vai arī iznāk atkārtoties?

- Ziemassvētku laika teksts patiesībā ir tikai divos evaņģēlijos – Mateja un Lūkas, kur katrs no sava leņķa runā par Jēzus piedzimšanu; viens akcentē Jāzepu, otrs – Mariju un Jāzepu. Man datorā ir sprediķi jau no kāda 1996. gada, un dažreiz rodas kārdinājums paskatīties, ko tad toreiz esmu runājis. Tos lasot, saprotu, ka tie jau nebija slikti sprediķi, bet laiks ir gājis uz priekšu un tagad uz dzīvi skatos citādāk. Senajos tekstos ieraugu kādas lietas, kuras pirms tam neredzēju.
 
- Un kādi ir šie jaunie aspekti, lietas, par kurām šodien jārunā vairāk?

- Šobrīd studēju sistēmisko ģimeņu psihoterapiju, un arvien vairāk un vairāk redzu, cik ļoti liela ir dzimtas nozīme mūsu dzīvē, ka mēs nevaram vienkārši sevi nocirst no dzimtas, no kurienes mēs nākam. Man liekas, ka Ziemassvētku stāsts šajā ziņā ir tāds ļoti traģisks. Ebreju tradīcijā, kad dzimst bērns, sanāk kopā viss ciems, visi tuvinieki sabraukuši, bet Marijai un Jāzepam bija jābūt vietā, kas viņiem ir absolūti sveša.

Tas ir viens jauns akcents - domāt par to, ka ļoti bieži ir apstākļi, kas izšķir dzimtas locekļus. Tā šobrīd ir Latvijā, kad daudzi latvieši tagad ir ārpus Latvijas un, iespējams, Ziemassvētkos neatlidos uz Latviju, jo tieši Ziemassvētkos aviobiļetes ir visdārgākās. Un tad ir tā izjūta, ka mēs esam tāds pārlauzts maizes klaips – viena daļa šeit, bet otra - tur. Ir labi apzināties savas saknes, un, jo stiprāk mēs redzēsim arī savu senču ietekmi uz savu dzīvi, mēs arī varēsim būt stiprāki gan šodien, gan arī domāt par nākotni.

Bargā miliciene un Ziemassvētki

- Kad un kur bija jūsu pirmais Ziemassvētku sprediķis?

- Tas bija 1992. gada Ziemassvētkos Āgenskalna baptistu baznīcā. Biju atbraucis uz Latviju, jo pusgadu vēl bija jāmācās Amerikā – Bostonā (Gordona Konvela Teoloģiskajā seminārā). Mācītājs Almers Ludviks sludināja vienā dievkalpojumā, bet es otrā. Cik atceros, tas sprediķis bija pārāk nopietns. Bet tas bija laiks, kad man likās - jo nopietnāk, jo labāk. Tagad, skatoties atpakaļ, liekas esmu kļuvis daudz brīvāks, runāju daudz tuvāk cilvēkiem tur, kur viņi ir, nevis no „augstākā plaukta”.

- Atceros pašu pagājušā deviņdesmito gadu sākumu, kad šī baznīcas ēka, kurā padomju laikā bija iekārota „Telefilma Rīga” studija, atkal nonāca baznīcas pārvaldībā. Kā vērtējat šos pēdējos vairāk nekā 30 gadus?

- 1993. gada sākumā baznīca atkal tika iesvētīta no jauna. Pašu ēku Baznīcai atdeva jau 1990. gadā, bet vairākus gadus notika remontdarbi. Tas bija ļoti īpašs laiks, jo 1993. gada februārī tiku ievēlēts par Āgenskalna draudzes mācītāju. Kopš tā laika draudze ir ļoti mainījusies, ienākuši jauni cilvēki. Draudze šajā namā ienāca tā lēnām. Pirmo reizi televīzija mums to atļāva 1988. gada Ziemassvētkos. Toreiz pie ieejas sēdēja tāda barga miliciene un viņa teica, ka mums šo baznīcu neredzēt kā savas ausis. Bet atdeva ļoti ātri, jo televīzijai ēku nevajadzēja – bija taču uzcelta Zaķusalas TV ēka. Nospēlēja arī tas, ka mācītājs Almers Ludviks par šo dievnamu bija uzrakstījis vēstuli gan ASV prezidentam Ronaldam Reiganam, gan PSRS prezidentam Mihailam Gorbačovam. Tā kā tas bija tāds brīnums, ka tika parakstīti papīri, ka televīzija ēku nodeva Baznīcai. Pagājušajā gadā pabeidzām torņa celtniecību, tas bija četru gadu ilgs process.

Deviņu mēnešu vecumā rāpus uz kanceli

- Kā atceraties savu pirmo esību baznīcā?

- To es neapzinos. Bet tā, kā esmu dzimis Priekulē, tad tā bija Priekules baptistu baznīca. Trīs gadu vecumā ģimene pārcēlās uz Liepāju, un tāpēc pirmās šādas atmiņas ir par Liepājas Pāvila baptistu baznīcu. Tā ir ļoti liela baznīca. Vecāki, kuri dziedāja korī mani ņēma līdzi uz baznīcu, vēlāk pats dziedāju korī. Tā ir mana draudze, kurā 14 gadu vecumā tiku kristīts, līdz 18 gadiem, kad aizbraucu mācīties uz Rīgu (Edgars Mažis savu pirmo augstāko izglītību ieguvis Latvijas Universitātes Fizikas un Matemātikas fakultātē – red.).

Bet ir viena leģenda no Priekules baznīcas, kurā deviņu mēnešu vecumā esmu rāpojis uz kanceles pusi. Un tad cilvēki domāja, ka laikam no manis iznāks mācītājs. Bet to gan neatceros.

- Pie iepriekšējiem mēriem Liepāju varēju uzskatīt par tādu kā „luterisku pilsētu”, jo visi ekumeniskie dievkalpojumi notika luterāņu baznīcās. Šogad pirmo reizi Valsts svētku lielais dievkalpojums notika Liepājas Pāvila baptistu baznīcā. Un šis dievnams, protams, saistās arī ar bijušo pirmskara Liepājas mēru, arī baptistu mācītāju Ēvaldu Rimbenieku.

- Ēvalds Rimbenieks gan kā politiķis, gan kā mācītājs atstājis ļoti gaišas pēdas. Liepājā ir ļoti gaišs ekumenisms, bet pārsvarā ekumeniskie dievkalpojumi Latvijā (izņemot Latgali, kur dominē katolicisms – red.) notiek luterāņu baznīcās. Man liekas tas vairāk ir tāds politisks lēmums, kurš šobrīd ir neapstrīdams.

- Lielie Valsts svētku ekumeniskie dievkalpojumi līdz šim notikuši, cik atceros, tikai vēl vienā baptistu baznīcā – Ventspilī.

- Ventspilī tas bijis noteikti tāpēc, ka tur baptistu baznīca ir lielāka par luterāņu dievnamu. Bez Liepājas Pāvila baznīcas, cik zinu, šādi dievkalpojumi tik tiešām bijuši tikai vēl vienā baptistu baznīcā – Ventspilī. Bet nu cerēsim, ka Rīgā ar laiku kaut kas mainīsies. 

Mākslīgā intelekta sprediķis

- Baznīcai, tāpat kā visai sabiedrībai, jāsastopas ar jauniem izaicinājumiem, kuri līdz tam pat prātā nebija ienākuši. Viens no tiem šobrīd ir mākslīgais intelekts, pret kuru ir ļoti dažāda attieksme, arī Baznīcā. Kāds ir jūs viedoklis?

- Ja mākslīgais intelekts kalpo informācijas vākšanas nolūkiem, un šī ir vajadzīga un pārbaudāma informācija, tad viss ir kārtībā. Bet es nekad mūžā sprediķi neliktu rakstīt mākslīgajam intelektam. Teorija varētu būt laba, bet dievišķīguma tajā gan nav. Es vienkārši nevarētu lasīt mākslīgā intelekta uzrakstītu sprediķi, tas būtu tā, ka es lasītu kāda sveša cilvēka sprediķi. Sprediķim ir jāiziet caur mani, lai tas būtu dzīvs, lai cilvēki sadzird, ka tas man pašam kaut ko nozīmē, nevis, ka es nolasu smukus teikumus. Nezinu kā mākslīgo intelektu izmanto mani kolēģi, bet es esmu veco cilvēku mācītājs.

- Vai kāds, varbūt pats esat eksperimentējis, ir mēģinājis uzdot mākslīgajam intelektam uzrakstīt sprediķi?

- Pieņemu, ka varbūt kādi ir mēģinājuši. Es vienreiz mēģināju mākslīgajam intelektam uzdot uzrakstīt tekstu (sprediķi) par vienu Svēto Rakstu vietu. Viss bija ļoti pareizi, smuki strukturētas atsauces uz Bībeli, bet nu tik sausi pareizi...! Es tādu pat nenovēlētu drukāt kādai komunistu avīzei. Uz mākslīgo intelektu skatos veselīgi piesardzīgi, ļoti maz to izmantoju. Man šobrīd pietiek ar to, ko varu atrast „Google” meklētājā.

Mākslīgais intelekts spēj sniegt informāciju un strukturēt tekstus, taču dievišķīgums un emocionālā saikne ir neatņemama sprediķa sastāvdaļa. Sprediķim ir jāiziet caur paša mācītāja pieredzi un izpratni, lai tas būtu dzīvs un aizkustinātu draudzi. Tāpēc mākslīgais intelekts var būt tikai palīglīdzeklis, bet ne aizstājējs garīdznieka darbam.

- Atceroties savu žurnālista darbu, kas iesākās pirms gadiem 35, šo gadu laikā esmu piedzīvojis milzīgas pārmaiņas – iesāku rakstīt ar roku, ar pildspalvu uz papīra; tad iedeva mehānisko rakstāmmašīnu, kuru nomainīja mazais „makintošs”; un tad jau internets un visas datorprogrammas. Bet kādu iedomājaties savu profesiju pēc 30 plus gadiem?

- Es, iespējams, to nepiedzīvošu, bet vienā biznesa konferencē pirms pāris gadiem par šo bija runa - par to, kuras profesijas nākotnē nebūs robotizētas. Un tika minētas divas profesijas, kuras saglabāsies - psihoterapeits jeb mācītājs un zobārsts. Tās ir divas tik svarīgas profesijas, kuras nevar uzticēt mākslīgajam intelektam. „Mākslīgais zobārsts” var sačakarēt zobus uz mūžu. Un pēc 30 gadiem arī cilvēciskām attiecībām būs ļoti svarīga loma, tam , ka mēs šeit varam satikties un runāties nevis kā divi roboti, bet kā divas personības. Mēs varam izlasīt simts rakstus internetā, kas tev iedod kaut kādu barību smadzenēm, bet ir taču emocijas un mijiedarbība tajā, ka mēs varam sarunāties.