Mācītājs Gundars Bērziņš: "Daudz svētuma tēlošanas notiek arī Baznīcā"

Portāls Jauns.lv uz sarunu Ziemassvētku laikā aicināja mācītāju Gundaru Bērziņu, kurš kādreiz bija labi pazīstams Pierīgā, jo bija Baltezera/Ādažu un Carnikavas luterāņu draudžu mācītājs. Tagad, kad pēc kāda Kanādā pavadīta laika mācītājs ir atgriezies Latvijā, viņu uzmeklē tie, kas vēlas kristīt bērnus vai kristīties paši, laulāties vai novadīt tuvinieku bēres. Mācītāju var atrast "Facebook" vai apmeklējot viņa mājaslapu - www.gundarsberzins.com. Mācītājs neatsakot nevienam, kurš to uzmeklē, jo uzskatot, ka sniedzot savu mācītāja un cilvēcīgo atbalstu, tas pilda savu īsto aicinājumu.

- Ziemassvētku stāsts visiem ir labi zināms, neko jaunu tā īsti šai sakarā nevar pateikt. Vienīgi katru gadu svētku laikā tas tiek aktualizēts. Kā šogad to varētu aktualizēt? Kas būtu īpaši jāuzsver mūsdienu Latvijā? Cik tieši tagad mums ir nozīmīgi apzināties šo Dieva Dēla piedzimšanas laiku, ko tas var mums dot?

- Kā nekad citu gadu, šogad domāju par to, ka tas, kas runā uz mums Ziemassvētku laikā, neatkarīgi no pārliecības - ir kaut kas senāks par to, ko Baznīca it kā uzskata tikai par savu. Šo iekšējo sakustēšanos, lielas ilgas pēc kaut kā pārpasaulīga un neikdienišķa, cilvēki sastapa arī pirms Kristus dzimšanas Saulgriežu laikā. Mēs zinām par karnevāliem, par pārģērbšanos, par ķekatām, par dažādiem rituāliem. Iespējams, specifiski kristīgā dimensijā mūsdienās ir labestīguma un mīlestības akcenti.

Kas garīdzniekiem „aiz ādas”?

- Kristus un Dievs uz mums runā ne tikai caur kristīgo baznīcu. Viņš taču pie mums arī nācis caur citām reliģijām un pasaules uzskatiem. Mūsdienu Eiropa, kad mums „nāk virsū” šie citi uzskati, kā uzsvērt to, ka Kristus atnākšana ir svarīga ne tikai kristiešiem, bet mums visiem?

- Jā, tas ir tas, ko sāku jau teikt. Vai daudzi maz zina, ka pati kristīgā baznīca sākotnēji nemaz Ziemassvētkus nesvinēja? Zvaigznes dienu kristieši atzīmēja iesākumā un Ziemassvētkus tikai daudzus gadsimtus vēlāk. Šī diena ir īpaša ar to, ka tā aktualizē to notikumu, kad gudri vīri no austrumiem, zvaigžņu pētnieki, vai saskaņā ar leģendu - trīs pagānu ķēniņi, atnāca pielūgt pasaules Pestītāju vēl kā mazu zīdainīti. Un svarīgi - pirms to darīja un apjēdza Jēzus paša tauta un pat viņa vecāki.

Baznīca uzsver, ka parādās Jēzus universālā nozīme visām tautām. Viņš ir dzimis visām tautām! Tomēr Bībeles teksti neko nesaka, ka šie vīri pieņēma kristietību vai kļuva par misionāriem kristietības izpratnē. Tie atnāca, pielūdza un apdāvināja mazo Jēzu un devās atpakaļ uz savām zemēm. Bet, kas tā bija par gudrību un garīgumu, kas viņiem deva zināšanas meklēt Jēzu savā ar jūdaismu, tas ir ar Veco Derību nesaistītajā, reliģijā? Taču tā arī bijusi Dieva atklāsme!

Un vēlāk, kad kristietība pieņēmās spēkā, un pat par nožēlu ieguva pasaulīgo varu un armiju, tā ieradās daudzās zemēs ar paziņojumu, ka viss, ko šie cilvēki iepriekš ir ticējuši un zinājuši, ir māņi un elki. Tikai tagad, kad tie sastop ar zobeniem bruņotus kristiešus, tie sastop patiesību un viņu dzīve tikai ar to brīdi sākas… Tu jau pamani ironiju manis teiktajā. Diemžēl tā ir attieksme, ar kuru arī šodienas garīguma meklētāji bieži sastopas, kad saskaras ar kristietību. To vēl pastiprina strīdi pašu kristiešu starpā un arī tiesvedības, kurās šobrīd vieni „luterāņi” otriem ņem nost dievnamus. Ar tādu sašaurinātu redzesloku un agresīvu viedokļa uzspiešanu, domājošus un izglītotus cilvēkus var tikai atbaidīt. Var jau būt, ka tas pat labi. Lai tauta redz, kas garīdzniekiem „aiz ādas”.

„Nestāstiet savas grūtības un noslēpumus nevienam!”

- Ziemassvētki ir atgriešanās un arī apzināšanās par savām saknēm. Arī tev ir bijusi tāda lokāla atgriešanās – no Kanādas uz Latviju. Brauci prom no Latvijas it kā uz visiem laikiem, bet atgriezies. Kāpēc?
 
- Nebija tā, ka es braucu prom uz visiem laikiem, lai gan tajā brīdī man bija tāda iekšēja vēlēšanās… pazust no vides un apstākļiem, pret kuriem biju bezspēcīgs. Puse dzīve pagājusi saistībā ar manu darbu baznīcā un manā draudzē, un man no tās bija jāaiziet. Un ne pēc sava prāta.

- Kas notika?

Man pirms astoņiem gadiem izjuka ģimene un izveidojās cita, kurā šobrīd aug divi bērni un ir vieta arī manam lielajam dēlam, kurš nu ir pāraudzis mani gan garumā, gan specifiskās vēstures un politoloģijas zināšanās. Kad toreiz par šīm briestošajām pārmaiņām naivi pastāstīju baznīcas vadībai, tad reakcija bija manis atstādināšana no draudzes, ar ko bija saistīts mans mūža darbs. Un tas nebija tikai darbs. Kopā ar draudzi bijām atjaunojuši Baltezera dievnamu un arī izveidojuši savu mikrovidi, kas balstījās uz attiecībām un uzticēšanos. To visu paveicām paši, bez kādiem atbalstiem un vadības no ārpuses. Gaumīgi atjaunojām seno dievnamu. Draudze mācījās arī skatīties pāri baznīcas mūriem un žogam - kur varētu būt noderīga dalīšanās ar draudzē saņemto mīlestību. Mēs būtu gribējuši kopā to turpināt.

Zini, viens no tiem, kurš balsoja par manu atstādināšanu, ieradās inkognito vizītē pie draudzes pārvaldes un mēģināja ar savu autoritāti tikt pieņemts darbā manā vietā… Jā, daudz svētuma tēlošanas notiek arī Baznīcā. Sistēma tik ļoti ierauj iekšā, ka paši tēlotāji tic savam tēlam un abižojas, ja kāds uz to norāda. Kristum bija konflikts ar tā laika konservatīvajiem farizejiem, tie bruka viņam virsū šī paša iemesla dēļ - tie bija tik labi iejutušies lomā, ka ticēja savai lomai, bet Jēzus teica: liekuļi. Sanāca, ka katram sava taisnība. Tikai laiks noliek lietas savās vietās. Citā Latvijas malā kāds vecāks amatabrālis, kuram tieši tajā pašā laikā bija tādas pašas pārmaiņas dzīvē, kā man, joprojām ir kopā ar savu draudzi. Ar viņu tā neizrīkojās. Man nebija tādas pazīšanās un es nemācēju būt tik izveicīgs un manevrīgs.

Ziniet, baznīcā tradicionāli māca izsūdzēt visus, visus savus grēkus. Es saku - nestāstiet savas grūtības un noslēpumus nevienam! Tikai Dievam..., jo 80% cilvēku tavas problēmas ir vienaldzīgas un 20% par tām pat priecāsies… Tas bija joks. Kādam ir jāuzticas... bet ne tam, no kā ir atkarīga tava darbavieta un dzīve un līdz ar to arī to dzīve, par kuriem esi uzņēmies atbildību.
 
Un tad gribējās bēgt un pazust kaut kur tur, kur zāle zaļāka un kur varētu “restartēties”. Bet Latvijā man un sievai ir lielas ģimenes un daudz draugu - tāpēc tas nemaz nav iespējams - noslēpties no sevis, pat aizbraucot uz tālāko pasaules malu. Tieši dziļas saknes Latvijā un mīļi cilvēki bija tie, kas diezgan ātri atvilināja mūs atpakaļ uz Latviju. Bet, esmu pateicīgs Dievam par visu to, kam bija jāiziet cauri, jo tas deva jaunu pieredzi, atziņas un apņemšanos. Tieši dziļākajās grūtībās cilvēks  pārdzimst un ieiet jaunā “līmenī”. Es domāju, ka es esmu citā līmenī, bet tas vēl nav pēdējais...

Atgriešanās Latvijā rada psihisku satricinājumu, slimību

- Kultūršoku piedzīvo ierodoties citā valstī, bet ir arī atgriešanās kultūršoks (Reverse Culture Shock). Pastāsti par to. Šajā laikā varbūt vairāk arī par šo kristietības jeb baznīcas šoku. Kāda ir baznīca tur un šeit, ar ko tā atšķiras?

- Kanādā sabijām gandrīz trīs gadus. Mani par savu mācītāju aicināja Otavas un Montreālas latviešu draudzes. Tas bija brīnišķīgs laiks ar daudziem izaicinājumiem, ko atnes pilnīgi jauna vide, jauna sadzīve ar saviem noteikumiem un zināšanām, kas jāapgūst. Tur piedzima mūsu meitiņa, tāpēc iepazinām lielisko Kanādas medicīnas sistēmu. Iepazināmies arī ar latviešu trimdas dzīvi, kas ir gan līdzīga, gan arī ļoti atšķirīga katrā pilsētā, kur pulcējas un organizējas latvieši.

Bet tu vaicāji par kultūršoku. Daudzi ļoti viegli lieto šo vārdu, bet tas patiesībā ir psihisks satricinājums, slimība. Ierodoties Kanādā, mēs neko tādu neizjutām, savukārt atgriežoties Latvijā, lai gan paši izlēmām to darīt, es to piedzīvoju. Es to sākumā nesapratu un pat negribu vairs atcerēties to bezizejas, tumsas un nomāktības laiku. Es arī šeit negribu vairāk par to runāt, tikai to, ka tam ir jāpievērš nopietnāka uzmanība arī tajos gadījumos, kad Latvijas valsts aicina atpakaļ izbraukušos - vai šī programma ņem to vērā, ka atgriešanās šoks var būt saistīts ar īstu “nojūgšanos” un vai tādiem klīniskiem gadījumiem ir gatavi tie, kas aicina atpakaļ - valsts, draugi un ģimenes?

Par baznīcu. Jā... tā ir ļoti plaša tēma. Man bija brīnišķīga pieredze iepazīt arī Kanādas luterāņu kopienu, ne tikai latviešu draudzes. Tieši šī pieredze ļāva paplašināties prātam un robežām, kuras tāda konservatīva vide un baznīca, ar kādu biju “audzis” Latvijā, iepotē. Kanādas baznīca ir tā, ar kuras piemēru Latvijā konservatīvi luterāņi biedē sevi - lūk, kas notiks, ja ļausim mācītājas amatā kalpot sievietēm... viss nonāks pie netradicionālu pāru laulībām un tas novedīs galu galā pie pedofilijas. Smieklīgi, bet to šeit daudz esmu dzirdējis no cilvēkiem, kuriem ir augstākā izglītība. Jā, Kanādas baznīca dod svētību arī atšķirīgiem pāriem. Un tikai tāpēc, ka tā ir izaugusi līdz tādai apziņai, ka atšķirīgi cilvēki arī ir cilvēki, kuri drīkst būt kristieši un drīkst būt laimīgi savā dzīvē un ikdienā. Un vēl viena ne mazāk svarīga atziņa - šos atšķirīgos cilvēkus ir gribējis Dievs, citādi viņi nebūtu piedzimuši. Kādā intervijā ar Latvijas luterāņu baznīcas līderi varēja sadzirdēt, ka viņa draudzē drīkst nākt netradicionālas seksuālas orientācijas cilvēki, bet tikai tad, ja viņi to slēpj. Tiklīdz viņi to kaut kā paudīs atklāti, sāksies ierobežojumi un aizliegumi. Tātad tēlot un izlikties ir labi. Jocīgs padoms no garīdznieka. To, ka mēs visi esam nepilnīgi un sarežģīti, un visi drīkstam tomēr būt baznīcā un kopā iet šai ceļā - to vēl daudziem Latvijā būs jāiemācās.

Ja prasi par tādu lielāko atšķirību, tad tā ir interesanta. Rietumu baznīcās daudzi mācītāji un draudzes savu misiju saprot, kā atbalstu cilvēku dzīvēm - būt blakus sarežģītajā laikmetā ar to pieredzi un zināšanām, ko ir uzkrājusi kristietība un ar mīlestību un iejūtību, ko apgūstam katrs savas dzīves laikā. Latvijā vairāk sastapsim mācītājus, kuri sevi piedāvā kā pasaules un patiesības pīlārus... tikai viņu patiesību sastopot, var sākties pilnvērtīga dzīve. Bieži tā ir ļoti nepatīkama pieredze... sastapt šādus, tomēr aklus ceļa rādītājus.

Bravurīgie Latvijas kritizētāji no Īrijas grib atkal mājās

- Kā piederību baznīcai apzinās „vecā trimda” Kanādā un kā jauniebraucēji Īrijā? Kas Latvijā būtu jāsaprot no viņiem, un otrādi – viņiem no mums?

- Šis ir man sarežģīts jautājums. Es pārāk īsu laiku biju Kanādā un arī ar Īrijā dzīvojošajiem latviešiem esmu bijis saistīts ļoti īsu laiku. Visur esmu iepazinies ar brīnišķīgiem cilvēkiem un dzirdējis viņu likteņstāstus. Esot Kanādā, man lielākais izaicinājums bija īsā laikā apjēgt visu ar sadzīvi saistīto un mēģināt saprast tos ļaudis, kuri jau trešajā un pat ceturtā paaudzē sevi apzinās kā latviešus, lai gan ir ļoti atšķirīgi no Latvijā dzimušajiem. Es varu teikt, ka tas, kas atšķir abas - jauno un veco trimdu, ir tā stīga, kas saistās ar dzimtenes atstāšanu.
 
2. pasaules kara laikā Latviju pametušie glāba savas dzīvības un ģimenes. Viss pavadītais laiks ārpus Latvijas tika piepildīts ar sapņiem par atgriešanos tajā. Arī visas organizācijas, kas darbojās, tostarp luterāņu un citu konfesiju draudzes, trimdā definēja savu pastāvēšanas iemeslu - Latvijai. Visu Latvijai. To pierāda ļoti aktīvais darbs, kurā bija cieši iesaistīta arī baznīca, ar to valstu valdībām, kurās latvieši dzīvoja - tie atgādināja par sevi, par okupāciju un par tautas brīvības alkām. Tie teju katrā sanākšanā zvērēja - tiklīdz varēsim, atgriezīsimies un  visu sevi dosim Latvijai! Tas ļoti iezīmē veco trimdu - mēs dzīvojam Latvijai.

Lielais pārmaiņas iezīmē 90-tie gadi, kad Latvija ieguva brīvību un bija šī iespēja sevi dot Latvijai. Mēs zinām, cik daudz trimdas latvieši ziedoja un deva Latvijai. Daudzi pārcēlās uz dzīvi Latvijā, lai gan lielākā daļa dzīves bija pagājusi citās zemēs. Daudziem tas izdevās, bet citi aizbrauca atpakaļ. Un te arī radās problēma vecajai trimdai - kā lai pārdefinē savu pastāvēšanu, ja Latvija tagad ir brīva un visi ceļi uz to ir vaļā, bet visa dzīve ir pagājusi zemē, kura arī kļuvusi mīļa, kuru tu saproti, kurā tev ir ērti, kur ir draugi un ļoti spēcīgas saknes? Tas viņiem joprojām nav vienkārši.

Ja vaicā man, kas iezīmē tos no Latvijas izbraukušos, kas to izdarīja pēdējos gados, tad tā stīga nav - visu sevi Latvijai, tādai abstraktai un “labo Ulmaņlaiku”. Viņiem šī stīga bija daudz konkrētāka, viņu Latvija bija viņu ģimenes, kurām iztiku pelnīt tie devās uz Angliju, Īriju, Vāciju un citām zemēm.
 
Bet te ir arī kāda melnā “stīga”. Tā saistās ar lielu visu mūsu pēdējā laika lielo nelaimi - mēs visu gribam uzreiz un daudz, un vēl vairāk. Ja pirms 100-200 gadiem cilvēkam bija jumts virs galvas, ja viņš zināja, ka šodien un rīt būs paēdis - viņš jau bija pārticis, jo ļoti daudziem tā nebija un nav arī joprojām daudzviet uz zemeslodes. Bet mēs to saucam par nabadzību un katru dienu sevi ar to graužam, ka vienā brīdī ir jāķer soma un jāskrien uz citu zemi, kur ir šķietama iespēja to visu dabūt ātrāk un vienkāršāk. Bet es zinu, ka tas nemaz nav viegls vai vienkāršs ceļš. Esmu dzirdējis Īrijā no ārēji bravurīgiem Latvijas valsts kritizētājiem to dziļo sāpi - gribu mājās, gribu uz savu mīļo pilsētu vai ciemu, bet nemāku to izdarīt, es nemāku tukšā vietā radīt sev darbavietu. Daudzi to nemāk un cieš.
 
Savukārt, man, esot svešumā, vienmēr bija jāpiedomā - tas labais, ko šīs valstis ir sasniegušas, ir viņu tautu sasniegums. Tas nepieder man, bet pieder viņiem. Man uz to nav tiesību, lai cik kārdinošs un iegūstams tas izskatās. Bet tās ir manas domas, un tā ir mana galva un sirds, kas man to saka, es nevaru spriest par citiem vai diktēt, kā viņiem ir jādzīvo. Dzīve ir viena. Un man Latvija ir visskaistākā un vismīļākā vieta uz zemeslodes. Un es zinu, ka tā ir arī daudziem pēdējā laikā aizbraukušajiem. Viņi gribētu dzīvot Latvijā, bet, lai to darītu, viņiem vajag prasmes un iespējas, kādas daudziem nav. Laiks, iet un tā ir vēl viena “stīga” - kad tu kaut kur aizbrauc prom uz ilgāku laiku - nekas jau Latvijā neapstājas. Tā pierod dzīvot bez Tevis…

Īstā baznīca atrodas ārpus baznīcas

- Esi ar jaunām idejām un sparu ieradies Latvijā? Kādu kalpošanas modeli baznīcā tu te gribi īstenot, kas būtu jāmaina?

- Tu mani uzrunā kā kādu revolucionāru! Man nav nodoma nevienu reformēt. Es piederu tai saucamai trimdas baznīcai, kuru sauc arī par ārpus Latvijas luterāņu baznīcu. Tomēr pēdējā laikā ļoti izjūtu to, ka baznīca savā tradicionālajā modelī arvien mazāk atbild šodienas cilvēka jautājumus. Tā it kā apsola daudz, bet tad noved pie tāda kā ceļa gala: nāc uz dievkalpojumiem, piederi draudzei... šeit tu sastapsi Dievu un tamlīdzīgi, it kā Dievs būtu iespundēts dievnamos un tikai tur to varētu satikt. Kaut kas no tā iet garām tautas dvēselei, arī manai. Protams, viena maza daļa, kuri ir saauguši ar šo tradīciju, tajā visā kaut ko sev atrod un pie tā pierod. Bet, manuprāt, Kristu var sastapt citur - tur, kur norit dzīve. Tur kur cilvēki priecājas, cieš un cits citam izrāda cilvēcību, tur kur arī citai radībai tiek izrādīta žēlsirdība vai tiek aplaistīta puķe uz loga. Bet baznīcā piedāvātais ir tikai kā viens no „pitstop” sacīkšu dalībniekiem. Saproti, īstā baznīca atrodas ārpus baznīcas vairāk, nekā to pieļauj teologi. Kaut kā tā. Arī mežā sēņojot vai priedi apskaujot. Vai ar draugiem makšķerējot.

Ir zināms, ka, piemēram, luterāņu konfesijai Latvijā pieder apmēram 1-2% no iedzīvotāju skaita. Baznīcas pašas jau šo ciparu cenšas izpūst lielāku, lai, kad ir jāiet pie likumdevēja, varētu stāstīt - mēs pārstāvam ievērojamu tautas daļu, tāpēc pieņemiet mūsu konservatīvās idejas, jo gandrīz visi Latvijā ir tādi. Šī mazā iesaistīšanās baznīcas dzīvē ir vērojama visā pasaulē. Iemesli varētu būt visdažādākie. Bet tie noteikti nav garīguma mazināšanās! Cilvēki meklē tādu garīgumu, kas ir vairāk pielietojams ikdienā, tāds, kas maina dzīvi un palīdz. Es no kāda gudra cilvēka dzirdēju, ka Latvijas luterāņu galvenā iezīme ir liela mīlestība uz vecajiem dievnamiem. Ļoti ironiski teikts, bet šis teiciens izsaka sāpes, ka cilvēki sajūtas tā, ka tie īsti baznīcu vadītājiem nemaz neinteresētu. Nu interesē jau, bet lai būtu tie, kas uztur šos dievnamus. Kādreiz dzirdēju no kāda amerikāņu mācītāja salīdzinājumu, ka dievnamus un dievkalpojumus var salīdzināt ar muzeju... nu cik reizes tu iesi skatīties uz vienu un to pašu veco ekspozīciju. Nekas vairs nepārsteidz un neaizrauj. Ja nu vienīgi, kāds tev ir iestāstījis, ka tas apmeklējums un skatīšanās ir absolūta nepieciešamība un pienākums. Un bieži pati baznīca veic šo poti ne visai godīgā veidā, biedējot cilvēkus ar šausmām un briesmām, kas tos sagaida, ja tie nebūs uzticīgi baznīcā gājēji. Tas, iespējams, ļoti raksturo konservatīvo baznīcas vidi Latvijā.

Bet baznīcai ir kolosāli resursi! Tai ir telpas, īpašumi, vesela armija algotu darbinieku un vēl daudzi tūkstoši cilvēku, kuriem ir brīvais laiks, vismaz pāris stundas nedēļā. Ja šie cilvēki dotos ielās pabarot nabadzīgos vai nokrāsot kādas apdrupušas fasādes Latvija kļūtu skaistāka un mīlestības piepildītāka. Bet nav tā ticība tik dzīva. Lielāku dzīvību var novērot, kad ir lielā talkas diena vai arī šogad kopjot dzīvnieku patversmi vai jūras krastu. Dievu nepiesaucot, cilvēki darīja dievišķus darbus. Manuprāt, šeit ir liela problēma - baznīca visu laiku piesaka lielas pārmaiņas un lielus mīlestības darbus, bet pati īsti tajā neiesaistās, jo ir aizņemta ar rituāliem un dievnamu remontiem.

Tāpēc esmu mācījies Dieva klātbūtni ieraudzīt un satikt arī ārpus dievnamiem un draudzēm. Un es redzu, kā Dievs darbojas pie cilvēkiem, kuri, nesasaistot to ar reliģiju, nes pasaulē mīlestību, nesavtību un prieku. Ar šiem cilvēkiem kopā ir pat interesantāk, kā ar tiem, kas visam grib piešķirt reliģisku garšu un krāsu.
 
Tāpēc ir iecere Ādažos pulcināt kopā cilvēkus, kuros ir ilgas pēc piepildīta garīguma un tai pašā laikā nesaistīta ar tradicionāliem baznīcā piekoptiem tikšanās veidiem. Viena šāda sanākšana mums jau bija 1. Adventā, turpmāk reizi mēnesī paeksperimentēsim, vai mēs gribam tam turpinājumu.