"Savai vīramātei vienmēr esmu jutusies kā drauds un konkurente...” Vai vecākiem vajag jaukties bērnu ģimenes dzīvē?
Sarežģītas attiecības starp pāriem un partneru vecākiem ir aktuālas joprojām, un biežāk sarežģījumi rodas, ja pāris dzīvo kopā ar vecākiem.
Speciālisti Latvijas Radio raidījumā "Ģimenes studija" pāriem iesaka dzīvot atsevišķi no vecākiem, pašiem neatrisināmu nesaskaņu gadījumos meklēt speciālistu palīdzību, kas palīdzētu izprast konfliktu cēloņus un uzlabot attiecības, raksta portāls Lsm.lv.
Raidījumā šoreiz sieviešu atklāsmes: "Savai vīramātei vienmēr esmu jutusies kā drauds un konkurente", "Lai kā censtos, nekas, ko es daru, nav gana labi", "Attiecību mums vairs nav, esmu šajā ziņā padevusies". Šādas frāzes laiku pa laikam sanāk dzirdēt, tāpēc arī ''Ģimenes studijā'' tiek runāts par to, kāpēc mūsdienās, kad tīri sadzīviski vedeklai ar vīramāti ir arvien mazāk, ko dalīt, tomēr pastāv grūtības sadzīvot.
Psihoterapeite Inese Putniece vērtē, ka slikto attiecību stāsts ir mazliet mīts. "Stāsts kopumā ir par to, vai un cik lielā mērā pieaugušie vecāki spēj pieņemt savu pieaugušo bērnu otru pusi, partneri. Gan sākotnējā posmā, kad divi cilvēki veido attiecības, gan arī tad, kad ģimene ir nodibināta un, iespējams, bērni nākuši pasaulē. Es noteikti nevarētu teikt, ka viennozīmīgi būtu tikai stāsts par to, ka vīrieša pusē mamma ir tā, kura būtu ļoti kareivīga un agresīva vai kontra pozīcijā nostājusies pret savu vedeklu. Tas varbūt ir kaut kādā ziņā vieglāk saprotams, bieži stereotipiski domā, ka mammīte mīl savu 30 gadus veco dēlu," norāda Inese Putniece.
Inese Putniece min, ka viņas pieredzē ir arī pacientes, kuru mammas nespēj pieņemt meitas izvēli, ir arī vīrieši, kas saka, ka ar otras puses vecāku nevar īpaši tuvu kontaktu nodibināt.
"Es vienmēr saviem pacientiem saku – tas, ka mēs ģenētiski esam radinieki, negarantē labas un tuvas attiecībās. Labas un tuvas attiecības ģimenē iedibināt starp brāļiem un māsām ir viens no vecāku audzināšanas uzdevumiem, kas tālāk aiziet, pieaugot bērni iemācās veidot attiecības ar citiem cilvēkiem daudz veiksmīgāk,"
atzīst Inese Putniece.
Mācītājs, laulāto kursa vadītājs Edgars Mažis norāda, ka ir notikusi evolūcija. Pirms gadiem 30 cilvēki devās laulībā agrāk – "no mājas uz māju".
"Līdz ar to gadījumi, kur vienam vai otram vecākam bija grūti atlaist, bija biežāki. Tagad absolūtais vairums no tiem, kurus gatavoju laulībām, jau ir atdalījušies, dzīvojuši ilgstoši prom no vecākiem. To tā vairs nejūt," uzskata Edgars Mažis.
Viņš arī atzīst, ka ir hrestomātiski sāpīgi stāsti, ka mamma dzīvo pirmajā stāvā, dēls ar ģimeni – otrā stāvā, viņš nāk mājās, vispirms aiziet pie mammas, tad pie sievas. Un mamma dzird, kad viņi mīlējās, nav skaņas izolācijas. Vai tādi, ka vīrietis ir trīsstūrī, kur vienā pusē ir viņa mamma, otra – sieva. Tad sieva nevar ciest, ka vīrs trīs reizes dienā zvana mammai. Tas ir briedums, kas veidojas cilvēka apziņā vai attiecības nav ļoti ciešas.
Trijstūrī divas sievietes cīnās par vīrieša uzmanību. Veselīgā forma ir, ka divi vīrieši cīnās par sievieti. Mammai nebūtu jācīnās ar otru sievieti, ja stāsts ir par viņas dēlu. Nav atrisinātas dēla un mātes attiecības, dēls nav atdalījies. "Es domāju, ka pieaugušiem bērniem nav jādzīvo kopā ar vecākiem," uzsver Putniece.
Situācija, kad vīrs un tēvs cīnās savstarpēji par mātes uzmanību ir retākas. Tās notiek, ja ir nepilna ģimene vai ja tēvs ir ģimenē, bet ilgstoši nespēj apmierināt savas partneres emocionālās garīgās vajadzības, tad dēls ienāk ģimenē kā surogātvīrs, pauda Mažis.
"Tās ir simboliskā ziņā emocionāli incestuālas attiecības, nav izveidota robežšķirtne starp māti un dēlu," skaidroja Putniece.
Kā folklorā ir iemūžinātas liecības par konfliktiem starp jauno sievu un vīramāti, skaidro folkloriste Janīna Kursīte.
Visu raidījumu "Ģimenes studija" skaties šeit:
