Noklusētā pagātne: vai ģenerālis Jānis Balodis bija Latvijas nodevējs?

Jauns.lv sadarbībā ar žurnālu “Latvijas Noklusētā Pagātne” publicē rakstu sēriju par Latvijai nozīmīgu pagātnes notikumu aizkulisēm.

Jānis Balodis bija un ir ļoti pretrunīgi vērtēta personība. Pelnīti vai nepelnīti, bet viņš ir visslavenākais no Latvijas ģeneralitātes. Ģenerāli Jāni Balodi nevar izraut no mūsu valsts militārās un politiskās vēstures konteksta. Balodis bija daudz lamāts, pat nīsts gan no laikabiedru puses, gan to pēctečiem. Viņš bija arī dievināts, padarīts par savdabīgu kulta tēlu, kura fotogrāfija blakus autoritārā vadoņa Kārļa Ulmaņa bildei bija jāizkarina gandrīz vai visās publiskās vietās.

Bataljona komandieris

Nākamais ģenerālis un Latvijas armijas virspavēlnieks dzimis 1881. gada 20. februārī Ziemeļvidzemē, Trikātas pagasta Vēžnieku mājās lauksaimnieka ģimenē. Beidzis Trikātas draudzes skolu. Starp Baloža skolasbiedriem bija arī vēlākais ģenerālis Roberts Dambītis, arī neviennozīmīgi vērtēta personība, kā arī nākamais iekšlietu ministrs, pulkvedis Eduards Laimiņš. 1898. gadā Balodis iestājās cariskās Krievijas armijā – sākumā kā savvaļnieks 110. kājnieku pulkā Kauņā, pēc tam 1900. gadā Viļņas junkurskolā, kuru pabeidza pēc diviem gadiem ar izcilību. Viļņas junkurskola tā arī palika Baloža vienīgā militārā mācību iestāde. Pienācīgas militārās un vispārējās izglītības, kā arī no tā izrietošs pietiekamas militārās intelektuālās bagāžas trūkums bija tas, ko parasti pārmeta Balodim viņa nelabvēļi. Kaut gan – to visu Balodim pārmeta pēc tam, kad viņš jau bija oficiāli atvaļinājies no armijas, kļuvis par kara ministru, un liels jautājums, vai šādā gadījumā vēl ir nepieciešamas kādas īpašas militāras zināšanas…

Militārās izglītības trūkumu sākumā vēl spēja kompensēt piedalīšanās karadarbībā Tālajos Austrumos Krievijas–Japānas kara laikā 1904. gadā. Būdams kapteiņa dienesta pakāpē, Balodis aizgāja Pirmā pasaules kara gaitās. Lielākā vienība, kādu viņš komandēja frontē, bija bataljons. Jau 1915. gada februārī pie Grodņas viņš krita vācu gūstā, kur sabija līdz 1918. gada novembrim. Līdz ar to Balodim nebija iespēju gūt kaujas slavu krievu armijas rindās, izpalika arī strēlnieku cīņas, kas vienmēr viņam palika svešas. Daži strēlnieku virsnieki vēlāk uzskatīja, ka Balodis viņiem bijis izteikti nedraudzīgs.

“Palieciet manā vietā…”

1918. gada decembrī Balodis iestājās jaunās Latvijas Republikas militārajā dienestā. Tam laikam tas bija drosmīgs solis. Ticības jaunajai valstij tautā nebija, no austrumiem uzbruka lielinieki, Sarkanās armijas rindās mājās atgriezās leģendārie, visu gaidītie latviešu strēlnieku pulki. Tomēr Balodis sāka formēt instruktoru rezervi – pirmo Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdībai pakļauto karaspēka vienību. 3. decembrī viņu iecēla par instruktoru rezerves (vēlākās 1. Neatkarības rotas) komandieri. Perspektīvā viņam paredzēja visu saformēto latviešu vienību vadību, taču Balodis atteicās. Kā savās atmiņās rakstīja toreizējais Latvijas armijas Ģenerālštāba priekšnieka amata izpildītājs Aleksandrs Plensners, 1918. gada 31. decembrī pie viņa ieradies Balodis ar savu adjutantu Vladimiru Austricu un paziņojis, ka nevarot uzņemties atbildību un gādību par karavīriem, turklāt, piebildis Balodis, karavīri ziemas laikā nevarot karot, jo nav pienācīga apģērba, pārtikas un apbruņojuma. Atbildību uzņemties spēja tikai Oskars Kalpaks.

Nākamais Baloža ieraksts Latvijas vēsturē saistās ar 1919. gada 6. martu. Todien nejēdzīgā sadursmē netālu no Airīšu dzelzceļa stacijas krita Atsevišķā latviešu bataljona komandieris pulkvedis Oskars Kalpaks, novēlot savā vietā palikt Balodim. Sadursme, Kalpaka nāve un pēdējie vārdi jau itin drīz apauga ar mītiem. Virsleitnants Ķīselis Baloža ierašanos pie mirstošā Kalpaka apraksta šādi: ““Kā jūtaties?” pieskrējušais Balodis vaicāja ievainotajam. Spēks jau bija sācis pulkvedi atstāt, tomēr ar pēdējo gribas koncentrāciju viņš vēl satvēra Baloža roku: “Balodi, palieciet manā vietā!””

Vēlāk Baloža nedraugi apgalvoja, ka Kalpaks kā bijušais krievu armijas virsnieks, vairs neprazdams labi latviešu valodu, esot teicis: “Nu, golubčiki, ostaņķesj za menja!” (“Nu, balodīši, palieciet manā vietā!”), bet vēlāk Balodis šo teikumu pārtulkojis burtiski. Tā bija, kā tagad teiktu, feikziņa, jo Kalpaks latviski runāja un pat tīri labi. Tāpat baumoja, ka Kalpaks savā vietā labprātāk būtu redzējis Nikolaju Grundmani, Studentu rotas komandieri, kurš tāpat krita pie Airītēm.

Savu politisko stāju Balodis jau kā brigādes komandieris un pulkvedis (visus operatīvos jautājumus brigādē kārtoja pulkvedis Ludvigs Bolšteins) demonstrēja arī 1919. gada aprīlī. Pēc Ulmaņa Pagaidu valdības gāšanas mēģinājuma 16. aprīlī Liepājā vācu okupācijas vara centās izveidot t. s. militāro direktoriju, kurā mēģināja iesaistīt arī Balodi. Veselu nedēļu Latvijas Tautas padome, kura slepeni pulcējās Liepājā, centās noskaidrot Baloža pozīciju attiecībā pret Pagaidu valdību. Kā rakstīja viens no Latvijas sociāldemokrātu līderiem Bruno Kalniņš, Baltijas Landesvēra trieciennodaļas komandieris barons Hanss fon Manteifels bija slepeni vienojies ar Balodi, ka ieroču brālības vārdā viņa lielinieku frontē stāvošā latviešu brigāde neuzsāks aktīvas darbības pret puča veicējiem. Tomēr liekas, ka Baloža darbībā zināmu lomu nospēlēja krievu armijas virsnieka mentalitāte (līdzīgi kā gadījumā ar firstu Aleksandru Līvenu), proti, viņš uzskatīja par negodu sadarboties ar vakarējiem ienaidniekiem. Tomēr Baloža kļūda bija aktīvas rīcības neuzsākšana. Tikai 23. aprīlī viņš beidzot paziņoja par savu atbalstu Ulmaņa valdībai, tiesa, bez jebkādas pretdarbības pret šīs valdības gāzējiem. Jau atkal Balodis negribēja riskēt un uzņemties atbildību.

Vēlreiz savu neizlēmību Balodis (kāds laikabiedrs par viņu teica – “mīksts kā švamme”) nodemonstrēja tūdaļ pēc tam, kad Landesvērs un vācu Dzelzsdivīzija 22. maijā ieņēma Rīgu, sākot aizdomīgo pilsētnieku apšaušanu. 23. maijā Rīgā iesoļoja Baloža vīri un Rīgu sadalīja divās daļās – vācu komandantūras un latviešu komandantūras iecirkņos. Balodis neizdarīja neko, lai samazinātu teroru vācu kontrolētajā pilsētas daļā.

Tūlīt pēc tam visas kaujasspējīgās Baloža brigādes daļas tika aizsūtītas uz Ērgļu rajonu, it kā uz pretlielinieku fronti, taču tā atradās tālāk uz austrumiem Aiviekstes upes līnijā, un to turēja igauņi kopā ar 1. Valmieras kājnieku pulku. Rezultātā, sākoties Cēsu kaujām, Rīgā palika tikai Baloža komandētās Atsevišķās latviešu brigādes štābs un dažas jaunformējamās vienības. Balodis Cēsu kauju laikā ieņēma neitrālu pozīciju. Oficiālā versija – Atsevišķā latviešu brigāde atradās Ērgļos, štābs Rīgā, brigādes apgāde pilnīgi atkarīga no vācu militārajām iestādēm, tātad aktīva rīcība bija neiespējama. Šāda rīcība Balodim nekad netika piedota ziemeļnieku aprindās, to neaizmirsa arī igauņi, kas iznesa galveno cīņas smagumu Cēsu kaujās.

Pēc Cēsu kaujām saasinājās Baloža konflikts ar Ziemeļlatvijas brigādes komandieri Jorģi Zemitānu, kurš vēl maijā bija ultimatīvi pieprasījis Balodim pāriet viņā pakļautībā. Apvienojot abas brigādes vienotā armijā, par pirmo tās virspavēlnieku iecēla pensionēto ģenerāli Dāvidu Sīmansonu – kompromisa personu starp Balodi un Zemitānu, kuri nekādi negribēja viens otram pakļauties. Balodis palika par Kurzemes divīzijas komandieri un Austrumu (pretlielinieciskās) frontes pavēlnieku. Armijas virspavēlnieka postenī Balodi iecēla 1919. gada 16. oktobrī, veicot reorganizāciju armijas vadībā. Kā virspavēlnieks viņš izveda armiju cauri Bermontiādei un Latgales atbrīvošanai. Kā raksta Bruno Kalniņš, Balodis šinīs cīņās izrādīja noteiktību un ieguva armijas uzticību, 1920. gada sākumā kļūdams par pirmo neatkarīgās Latvijas armijā ģenerāļa pakāpi ieguvušo karavīru.

Deputāts un ministrs

1921. gada aprīlī virspavēlnieka amatu likvidēja, un ģenerālis Balodis atvaļinājās no armijas. Viņš jutās atstumts un aizmirsts, neraugoties uz Aizsargu organizācijas goda šefa simbolisko amatu un vēl dažiem sabiedriskiem pienākumiem. 1925. gadā Balodi ievēlēja Saeimā no Zemnieku savienības kandidātu saraksta. Šīs pašas listes deputāts Balodis bija arī 3. un 4. Saeimā. Kā parlamentārietis ģenerālis bija gandrīz ideāls – deviņu gadu laikā nepateica nevienu politisku runu, neiesaistījās parlamentārajās diskusijās un debatēs, neraugoties uz to, ka bija ievēlēts par Saeimas kara lietu komisijas priekšsēdētāju.

Modernā kara vešanas māksla, kas pēckara gados strauji attīstījās, Balodim bija sveša. Robi viņa militārajā izglītībā bija skaidri redzami pēc iecelšanas par kara ministru 1931. gada decembrī, taču atkal jāatceras – ministrs ir politiska figūra un viņam nav jānodarbojas ar armijas operatīvo vadību. Atkal pievēršamies Bruno Kalniņa teiktajam: “Kā kara ministrs Balodis bija tikpat pasīvs kā deputāts. Kara resors strādāja savu rutīnas darbu tālāk, un ministrs tikai parakstīja viņa priekšā noliktos papīrus.”

Kā uzsver vēsturnieks Aivars Stranga, Balodis bija vienkāršs, lēns un neizlēmīgs. Līdz pēdējam brīdim viņš svārstījās par 1934. gada 15. maija apvērsuma nepieciešamību un sagatavošanu. Vēl 15. maija vakarā Vilhelms Munters savā dienasgrāmatā atzīmēja, ka Balodis vēl aizvien nevar izlemt, ko darīt. Lūk, ko 1970. gadā žurnālā Strēlnieks rakstīja toreizējais Kara ministrijas sekretārs pulkvedis Pēteris Kaņeps: “Baloža vājības diemžēl izmantoja daži karjeristi, kas viņam pielabinājās un pieņēma lēmumus viņa vietā un vārdā. Kaut gan ģenerālis nebija slavaskārs, ar laiku glaimotājiem izdevās dabūt viņu savā ietekmē [..]. Viņš nebija dzērājs, bet patiess ir apgalvojums, ka viņš bija pakļāvies kāršu velnam.”

Vai ģenerālis Balodis bija saistīts ar padomju izlūkdienestu? Mazticams, lai gan rusofils viņš bija noteikti, sevišķi savas politiskās karjeras beigās. Uz to norāda arī PSRS Aizsardzības tautas komisariāta vietnieks maršals A. Jegorovs, kas 1937. gadā bija viesojies Latvijā ar oficiālu vizīti. Savā ziņojumā Kremļa saimniekiem viņš vēlāk norādīja, ka kara ministrs Balodis bija izteikti draudzīgs pret Padomju Savienību un atklāti naidīgs pret vāciešiem.

1936. gada 2. maijā Balodis iestūrēja laulības ostā ar Elvīru Blūmu. Kāzas bija pieticīgas un klusas. Viņus laulāja armijas galvenais mācītājs Pēteris Apkalns.

Cietumnieks un pensionārs

Pēc Latvijas okupācijas ģenerālis atšķirībā no daudziem miera laika darboņiem netraucēja jauno varu ar sevis piedāvājumiem (neskatoties uz to, ka Ulmanis viņu bija patriecis no kara ministra vietas 1940. gada aprīlī). Okupantu varai bija nepieciešami daudz paļāvīgāki cilvēki bez jebkādiem principiem. Kā norāda Aivars Stranga, tam, vai Lācis un Kirhenšteins būtu bijuši draudzīgāki pret krieviem, nebija nekādas nozīmes – galvenais, lai viņi būtu marionetes. Balodis centās kandidēt t. s. Tautas Saeimas vēlēšanās Ata Ķeniņa organizētajā Demokrātiskajā blokā, kuru padomju okupācijas varas iestādes vēlēšanās nepielaida. 9. jūlija sākās bloka sagrāve un tā dalībnieku aresti. Apcietināja arī Balodi ar kundzi. Viņu aizveda uz Sizraņu. Sākoties Otrā pasaules kara darbībai PSRS teritorijā, Balodi apcietināja un ievietoja cietumā, sākumā Kuibiševā, vēlāk – Ivanovā, bet no 1952. gada Vladimirā.

Kā raksta Vilis Samsons, 1941. gada novembrī iesniegumā Kuibiševas apgabala čekas priekšniekam Balodis lūdza iespēju piedalīties cīņā pret Vācijas armiju Latvijā partizānu kustības rindās. Šis iesniegums ticis nopietni izskatīts vairākās padomju instancēs, arī Latvijas PSR valdībā, kura atradās Maskavā. Pozitīvu atbildi deva LKP CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš, arī LPSR iekšlietu tautas komisārs Alfons Noviks. Taču beigās punktu tam visam pielika Lavrentijs Berija (PSRS iekšlietu tautas komisārs), nolamājot Baloža iesnieguma atbalstītājus par politiskajiem deģenerātiem. Taču jāatceras, ka tā ir tikai Samsona versija, pastiprināta ar presē nopublicētu kāda dokumenta neskaidru kopiju. Kā rakstīja vēsturnieks Andris Caune, kurš kopā ar savu tēvu bija biežs viesis pie Baložu ģimenes pēc viņu atgriešanās no izsūtījuma, pats ģenerālis šo epizodi atcerējies tā: “Balodis piemetināja, ka arī kara laikā cietumā viņš ticis aicināts sadarboties ar padomju varu un izteikt savas domas, vai Latvijā būtu iespējams izveidot pretvācu partizānu kustību. Par to viņš sniedzis rakstisku atbildi, pat visai sīku, pasakot, ka panākumi partizānu karam varēšot būt tikai tad, ja pareizi tautu pārliecinās par 700 gadu jūgu un tiem pāridarījumiem, ko vācieši latviešiem kādreiz nodarījuši.” Turklāt, domājot loģiski, nav skaidrs, kādā veidā tāds Latvijā pazīstams cilvēks kā Balodis varētu būt nelegāli iesūtīts okupētajā teritorijā.

Jānis Balodis ar kundzi Elvīru Latvijā atgriezās 1956. gadā. Viņa pēdējie dzīves gadi pagāja klusi. Viņš kopā ar kundzi dzīvoja savu radinieku dzīvoklī Tērbatas ielā, vasarās īrēja vasarnīcu Saulkrastos. Kādreiz plašais dzīvoklis bija pārvērsts par komunālo mitekli, kur bez Baložiem un viņu radiniekiem mita vēl viena ģimene. Dzīvokļa lielāko istabu pārdalīja ar mēbelēm. Baloži iztika no minimālās pensijas – 30–35 rubļiem. Bijušā ārlietu ministra Vilhelma Muntera mēģinājumi izmantot Balodi padomju propagandas nolūkos nedeva rezultātus, Balodis pret Munteru, laikrakstu Dzimtenes Balss un sadarbības piedāvājumiem izturējās noraidoši. Viņš mira Saulkrastos 1965. gada 8. augustā, apglabāts Rīgā, Meža kapos. Neraugoties uz padomju varas mēģinājumiem nepieļaut informāciju par Baloža bērēm, pēdējā gaitā ģenerāli pavadīja vairāki tūkstoši cilvēku.

Baloža cepure

Tieši Baloža vārds bija iemūžināts pirmajā latviešu karavīru formastērpā. 1919. gada 28. februārī Apsardzības ministrija izdeva pavēli, kurā pirmo reizi bija reglamentēts Latvijas Pagaidu valdības karaspēka karavīru formastērps. Cita starpā bija noteikts, ka formastērpa mēteļi, frenči, bikses un cepures jāšūdina no auduma, kas atbilst tradicionālajam pelēkajam nekrāsotajam latviešu vadmalas tonim. Šo krāsas izvēli lielā mērā gan noteica tas, ka vācu karaspēkam formastērpi bija tieši tādā krāsā, jo Latvijā tobrīd vadmalu armijas vajadzībām vēl neražoja un jaunās formas apģērbu varēja pārveidot, galvenokārt izmantojot vācu karavīru formastērpus vai tiem paredzēto audumu. Cepures forma pavēlē nebija noteikta, bet Plensners atmiņās raksta, ka karavīri nēsājuši tolaik civiliedzīvotāju vidū, sevišķi Vidzemē, populāru galvassegu – naģeni ar stāvu un cilindrisku aploku, darinātu no pelēkas vadmalas, ar plakanu virsu –, arī cepures nags bija apvilkts ar vadmalu. Tautā to sauca par Veidenbauma cepuri, bet karavīru vidū ieviesās apzīmējums Baloža cepure. Acīmredzot tāpēc, ka tieši Neatkarības rotas komandieris viens no pirmajiem nacionālās armijas karavīriem sāka tādu nēsāt. Kalpaka bataljona štāba sakaru virsnieks Jānis Ķīselis atmiņās raksta kā pēc 18. janvāra Balodis ieradies štābā Lēnes muižā: “Balodis atbrauca jaunajā formastērpā, tā saucamajā Veidenbauma cepurē ar kokardi uzlecošās saules veidā; uz mēteļa atlokiem un svārku apkakles bija uzšūtas sarkanas zīmotnes ar baltu strīpiņu vidū.”