Rīgas Centrāltirgus būtiski mainīsies: pagaidām gan nav skaidrs, kad un kā. FOTO

No pieciem RCT paviljoniem tikai trijos tirgo pārtiku. Un arī šie trīs nav pilnībā nodoti tikai ēdmaņas tirdziniekiem, pa vidu - ēstuves un zeķu pārdevēji, aptiekas un suvenīru letes. Sakņu paviljons vispār slēgts pēc 2022. gadā piedzīvotās vētras, kad tam norāva jumtu. Pagājušajā mēnesī par 710 tūkstošiem eiro (bez PVN) to gan atjaunoja, bet, kad paviljonā atkal varētu sākties rosība, pagaidām nav zināms.

Savukārt vēsturiskais Piena paviljons nodots rūpniecības preču tirdzniecībai. Tajā var nopirkt visu, kas nepieciešams mājai un skaistumam - sākot no kleitām un čemodāniem un beidzot ar kastroļiem un brošām, bet neko vēderpriekam. Uz Piena paviljonu, kura nosaukums tikai atgādina par tā sākotnēju sūtību, pārvācās daudzi tirgotāji no “Rail Baltica” celtniecības gaitā nojauktā tirdzniecības centra “Titāniks”, kas atradās pavisam netālu - iepretim Rīgas autoostai.

Rosība apsīkst

It kā jau RCT par pircējiem nevarētu sūkstīties, vismaz pēc statistikas datiem: darbdienās to apmeklē ap 30 000, bet brīvdienās - ap 50 000 cilvēku. Te gan jāteic, ka ne visi uz turieni dodas pēc lieliem pirkumiem. Ārzemju tūristi dodas aplūkot vienu no mūsu galvaspilsētas tūrisma lepnumiem - tieši pirms simts gadiem sākt būvēto tirgu no Pirmajā pasaules karā vācu okupācijas laikā Vaiņodē atstātajiem cepelīnu milzīgajiem angāriem, un varbūt nopērk tikai kādu suvenīrnieku. Cits atkal tirgū ieklīst, gaidot autobusu pretī esošajā autoostā, un iemalko vien kafiju kādā kafejnīcā, kuru te ir pietiekami - sākot no prastām ieskrietuvēm un beidzot ar izsmalcinātiem bāriem.

Protams, ir arī pircēji, kas uz Centrāltirgu dodas pēc kaut kā konkrētā. Piemēram, slavenajā Zivju paviljonā ir visplašākais jūras velšu klāsts, varētu teikt, visā Latvijā, bet “puķu tantiņu alejā” var nopirkt ziedus jebkuram maciņam un gaumei, pie tam par ievērojami zemāku cenu nekā pāris kvartālus tālāk esošajos Vecrīgas ziedu salonos.

Toties tāda rosība, kāda Centrāltirgū valdīja pirms gadiem trīsdesmit vai vēl agrāk, kad bija gan preču deficīts, gan nebija piedzīvots lielveikalu “uzbrukums”, sen kā nevalda. Tirgu kā galveno pārtikas tirdzniecības vietu izkonkurējuši lielveikali, kas piedāvā daudz lētāku iepirkšanos, kā arī lokālie zemnieku tirdziņi, kas piedāvā arī smalkus pašmāju produktus teju katrās brīvdienās visā Latvijā un arī Rīgas apkaimēs. Slinkākie pircēji izlīdzas ar interneta veikaliem un preču piegādi mājās, lai tikai nebūtu jātrencas cauri pusei Rīgas uz tirgu, bet arī jāiet uz piemājas bodi.

Cenu kaujas

Cenas tirgū dažādas - var gan “iegrābties”, gan izdevīgi iepirkties. Dienas vidū cūkgaļas kilograms maksāja vidēji no sešiem līdz desmit eiro kilogramā, tai laikā, kad pāris tramvajpieturu tālāk kādā lielveikalā par akcijas cenu un ar atlaižu karti cūkgaļu varēja nopirkt par 2,99 eiro kilogramā. Savukārt zaļo lociņu kilo maksāja pieci eiro, tai pat laikā lielveikalā - divreiz dārgāk.

Būtiska atšķirība tā, ka RCT pircējs daudz ko var nogaršot un arī ar tirgotāju pakaulēties par cenu. Tiesa gan, arī tagad daudzos pārtikas veikaliņos, kas ierīkoti lielajos tirdzniecības centros, ir iespēja nodegustēt produkciju. Tikai veikalā diez vai izdosies pakaulēties par cenu.

Bet daļa pircēju jau izkalkulējusi, kur un kā lētāk iepirkties. Gudri izplānojot iepirkšanās maršrutu, var būtiski ietaupīt. Ja daudzos pārtikas lielveikalos lētāk var iepirkties no rītiem, kad plauktos izliek preci, kurai drīz beigsies derīguma termiņš, tad tirgū tieši otrādi – vakarpusē, kad zemnieki cenšas atbrīvoties no uz tirgus galdiem sakrāmētā, lai kartupeļu maisi nebūtu jāved atpakaļ uz mājām vai gaļas liemeņi jāstiepj uz ledusskapi.

Tirgojas tikai trešdaļā tirgus teritorijas

RCT savu sākotnējo šarmu kā tikai iepirkšanās vieta pamazām zaudē, un pašlaik notiek "prāta vētras” par tā nākotni, kas vairs neparedz, ka RCT būs tikai un vienīgi pārdošanas un iepirkšanās vieta. Tirgus vadība un Rīgas domes kungi un dāmas, kā arī pilsētplānotāji stāsta, ka RCT transformācija ir mūsdienu nepieciešamība – to prasa šodienas ekonomika un cilvēku paradumi. Kaut gan īsti tas nav tiesa, jo pievilināšanas problēma lielajiem tirgiem jau pastāvējusi kopš Senās Romas impērijas laikiem, vēl pirms mūsu ēras. Tad tirgos ierīkoja svētnīcas romiešu dieviem, kuras jau vēlāk - jaunajos laikos nomainīja umurkumuri un cirka teltis.

Apmēram trešdaļa RCT tirdzniecības vietu ir brīvas, Jauns.lv atklāja Centrāltirgus pārvaldītājs - pašvaldības uzņēmums “Rīgas nami”. Gaļas paviljonā aizņemtas tikai mazliet vairāk nekā puse no tirdzniecības vietām, Gastronomijas paviljonā - 71%, Zivju paviljonā – 60%, atklātajā tirgus teritorijā – 59%.

Lai arī statistika it kā rāda, ka tirgum vajadzētu būt pilnam. Piemēram, pērn RCT tika iznomātas 2402 tirdzniecības vietas (bez slēgtā Sakņu paviljona matemātiski būtu aizpildītas teju visas vietas, jo bez tā RCT ir 2437 vietas, bet tā nebūt nav jo daudzi tirgotāji visas tirdzniecības vietas neaizpilda vai nomā tikai uz noteiktu laiku).

No muzeja un futbollaukuma līdz autostāvvietām

Jau pērnā gada nogalē SIA “Rīgas nami” valdes priekšsēdētāja Baiba Beatrise Sleže teica, ka Rīgas Centrāltirgus sakārtošanai būs nepieciešami vairāki desmiti miljoni eiro, bet konkrētāka summa būs zināma pēc attīstības koncepcijas izstrādes un projektēšanas darbiem, kuri tagad top.

Pagājušajā mēnesī “Rīgas nami” kopā ar RCT telpiskās attīstības koncepcijas izstrādātāju SIA “Wealth.Investments” rīkoja diskusiju, kurā apsprieda visdažādākās Centrāltirgus attīstības vīzijas - sākot no laikmetīgās mākslas muzeja ierīkošanas līdz “Ghetto games” pasākumu rīkošanai.

Diskusijā tika piedāvāti trīs dažādi scenāriji, kas paredz koncentrēt pārtikas tirdzniecību mazākā Centrāltirgus paviljonu skaitā, atsevišķus paviljonus atvēlot citām funkcijām. Tika uzsvērts, ka pašlaik nav izraudzīts neviens noteikts attīstības scenārijs, joprojām par tiem notiek diskusija.

Divos variantos tiek piedāvāts pašreizējo Gaļas paviljonu atvēlēt citām funkcijām, bet pārtikas tirdzniecību koncentrēt atlikušajos paviljonos. Otrajā scenārijā pārtikas tirdzniecība koncentrēta vēl mazākā skaitā paviljonu, citām funkcijām atvēlot gan Gaļas, gan Zivju paviljonu. Savukārt visradikālākais piedāvājums bija pārtikas tirdzniecību koncentrēt vienīgi Gaļas un Piena paviljonā, bet pārējos atvēlēt citām funkcijām. Diskusijas rīkotāji aicināja klātesošos nobalsot par kādu no šiem trim variantiem. Balsojumā vismazāko atbalstu guva radikālākais scenārijs, kas paredz koncentrēt pārtikas tirdzniecību vien divos paviljonos.

Ļoti plašas diskusijas izvērtās par to, kādas citas funkcijas varētu īstenot Centrāltirgū un tā paviljonos. “Getho Games” līderis Raimonds Elbakjans atzina, ka ir bijušas sarunas par iespēju Centrāltirgū izveidot kaut ko līdzīgu “Ghetto games” laukumam Grīziņkalnā. Tādā gadījumā būtu jāizplāno kas pamatīgāks, ierīkojot, piemēram, parkūru platformu, basketbola laukumu, skeitparku, paredzot iespēju futbolam un citām aktivitātēm.

Diskusijā izskanēja idejas par teritorijas labiekārtošanu, lai RCT kļūtu par vietu, kur pavadīt laiku. Izskanēja idejas par koncertu rīkošanu tirgus teritorijā, moderna laikmetīgās mākslas muzeja izveidi un citi, tostarp arī autostāvvietu ierīkošanu.

“Īpašumu struktūra Centrāltirgū ir sarežģīta”

SIA “Rīgas nami” sabiedrisko attiecību vadītāja Dace Preisa Jauns.lv teica: “Rīgas Centrāltirgus ir milzīgs organisms, turklāt īpašumu struktūra Centrāltirgū ir sarežģīta. Ne visi zina, ka Centrāltirgus paviljoni un zeme ap tiem nepieder “Rīgas namiem”, tā pieder Rīgas domei.

“Rīgas namiem” pieder piecas ēkas, tostarp spīķeru ēkas. Savukārt pieci lielie tirdzniecības paviljoni pieder Rīgas domei. Mums ir pārvaldības līgums, un ir arī uzdevums nodrošināt un veicināt tirdzniecību, lēmums par tālāko RCT attīstību jāpieņem kopā ar tirgus īpašnieku – Rīgas pašvaldību. Koncepcija, kas tiek izstrādāta nākamajiem desmit gadiem un tiks pabeigta vasaras vidū, ir priekšizpēte, kas iezīmē attīstības scenārijus un pilsētas vajadzības, taču gala vārds un lēmums par investīciju piešķīrumu ir pašvaldībai.

Šobrīd, Rīgas Centrāltirgus stratēģijas izstrādes gaitā, ir skaidrs, ka tirdzniecība piecos paviljonos pārtikai visticamāk nav nākotnes perspektīva. Mēs esam Eiropas čempioni ar segto tirgu platībām uz vienu iedzīvotāju. Tik lielu segtu platību nav nekur. Tirgi mainās, pārtikas tirdzniecībā ir liela konkurence, un šo apjomu ar šādu tradīciju saglabāt nebūs iespējams. Taču tirdzniecība nekur nepazudīs, tā noteikti būs, bet tā būs kompaktāka. Par to, ko nākotnē vajadzētu izvietot brīvajās Centrāltirgus telpās būs jālemj pašvaldībai, iespējas ir ļoti dažādas: tā var būt gan jaunuzņēmumu māja, gan muzejs, sports vai citas funkcijas.

No 2024. līdz 2027. gadam tirgus ēku uzturēšanai vien ir nepieciešami vismaz 17 miljoni eiro, savukārt, lai runātu par attīstību, tās ir daudz lielākas summas, kuru apjoms būs skaidrāks koncepcijas izstrādes gaitā.” 

Centrāltirgus bilance

“Covid pandēmijas gadi, protams, atstāja zināmu ietekmi gan uz nomnieku skaitu un līgumiem, gan uz tirgus finanšu rezultātiem, taču tagad redzam būtiskus uzlabojumus. Tā, piemēram, 2023. gadā mums bija 828 nomnieki, kas kopumā nomāja 2402 tirdzniecības vietas. 2022. gadā RCT bija 732 nomnieku. Tādējādi redzam, ka atjaunojoties ekonomiskajai aktivitātei valstī, uzlabojas arī RCT rādītāji,” saka Dace Preisa. 

RCT piedāvā visdažādākās iespējas, sākot ar iespēju iznomāt tirdzniecības vietu uz vienu dienu - paviljonos tas maksā, piemēram, 25 eiro, kamēr sēņotāji un ogotāji atvērtajā teritorijā to var darīt par nepilniem četriem eiro dienā (pensionāriem - divi eiro).

“Ir izstrādāta īpaša metodoloģija atbilstoši pircēju plūsmai, kas ļoti detalizēti nosaka individuālās nomas maksas visā RCT teritorijā. Īpaši atbalstām vietējos audzētājus ar zemākām nomas maksām un labākām tirdzniecības vietām - tā atklātajā tirgus teritorijas centrālajā daļā starp Gaļas un Piena paviljoniem ražotājiem ar Latvijā audzētu produkciju nomas maksa ir trīs eiro kvadrātmetrā”, atklāj “Rīgas namu” pārstāve.

Rīgas Centrāltirgus pašreizējā noslodze (tirdzniecības vietas un to aizpildījums):
Gaļas paviljons – 401; 52 %.
Piena paviljons – 136;    71 %.
Gastronomijas paviljons – 241; 70 %.
Sakņu paviljons (slēgts) – 253; 16 %.
Zivju paviljons – 226;    60 %.
Atklātā teritorija – 658; 59 %.
Slēgtā teritorija – 811;    31 %.

2022. gadā tika veikta četru Rīgas pilsētas pašvaldībai piederošu kapitālsabiedrību reorganizācija, “Rīgas namiem” pievienojot SIA “Rīgas pilsētbūvnieks”, “Rīgas Centrāltirgus” un “Rīgas serviss”. Togad, pēc uzņēmumu apvienošanās, “Rīgas namu” apgrozījums bija 17,66 miljoni eiro, bet peļņa 190 000 eiro. Pērnā gada pirmajā pusgadā “Rīgas nami” strādāja ar 150 000 eiro peļņu, bet uzņēmuma apgrozījums sasniedza 10,4 miljonus eiro.

Lielo tirgu pievilkšanas spēks

Lieli tirgi kā tikai un vienīgi tirgošanās vieta visā pasaulē nav varējuši pastāvēt jau kopš seniem laikiem, tiem ir nepieciešams arī kāds cits „pievilkšanas spēks”. Tas ticis meklēts visos laikos

Piemēram, pavisam nesen uz Taivānas ceturtajā lielākajā pilsētā Tainaņā atklātā tirgus  jumta izbūvēts parks ar terasēm, kur cilvēki iepirkšanos var apvienot ar pastaigu, sauļošanos vai pikniku pie dabas. Bet jau pirms mūsu ēras Senās Romas impērijas laikā tirgos izbūvēja aedikulas jeb mazas svētnīcas, lai cilvēki tirgū varētu apmierināt ne tikai savas bioloģiskās vajadzības pēc ēdiena, bet arī garīgās nepieciešamības.

Jau pagājušā gadsimta otrajā pusē, kad uzvaras gājienu uzsāka lielveikalu tīkli, radās dažādas inovācijas, lai tirgiem piesaistītu cilvēkus, kuriem iepirkšanās tirgū vairs nebija ikdienas nepieciešamība. Rietumu pasaulē vēsturiskie tirgi nu kļūst par vietu, kur ne tikai iepirkties, bet arī, piemēram, iedzīvina „lifestyle” (dzīvesstila) koncepciju, kas paralēli iepirkšanās gaitām ļauj izbaudīt dažādu pasaules virtuvju maltītēm, to saistot ar kultūras aktivitātēm, kuras turpinās arī vakaros, kad tradicionālie veikali tiek slēgti. Piemēram, Itālijā radies “Eataly” koncepts, kas piedāvā pirms pirms vietējo produktu iegādes nogaršot no tiem pagatavotos ēdienus līdzās tirgus tirdzniecības vietām esošajā restorānā.

Jau 2017. gada oktobrī starptautiskais biznesa žurnāls “Forbes” rakstīja: “Pārtikas tirgi zaudē cenu karā, bet var sākt cīnīties ar restorāniem un kafejnīcām”.

Tā nav tikai Eiropas jeb Rietumu pasaules problēma, ko darīt ar vēsturiskajiem tirgiem. Par to spriež arī citās “tirgus kultūras” valstīs. Tā, piemēram, nesen Kirgiztānas galvaspilsētas Biškekas pašvaldībā diskutēja par to, ko darīt ar slaveno Biškekas Ošas tirgu, uz kuru daudzi tūristi dodas izbaudīt slaveno austrumnieku tirgus atmosfēru. To pamazām “izēd” kā sēnes pēc lietus izaugušie lielveikali, kuri Ošas tirgum atņēmuši 40% tirgotāju.