Mamma viņu atstāja gada vecumā. Paraolimpiskais čempions Rihards Snikus atklāj dzīves skarbo pusi

Dokumentālās filmas "Rihards Snikus. Jātnieka balss" pirmizrāde notika septembra nogalē. Uz to no Baldones bija atbraukusi teju visa divkārtējā paraolimpiskā čempiona Riharda Snikus ģimene. Vienīgi vecmāmiņa Rita Jureviča, kas mazdēlu izaudzinājusi par krietnu cilvēku, ar kuru lepojas visa Latvija, palikusi mājās un gaida savējos.

Kā vēsta žurnāls "Kas Jauns", dokumentālās filmas režisore un scenārija autore Iveta Auniņa filmā atklājusi ļoti smeldzīgu faktu biogrāfiskajā stāstā par divkārtējo paraolimpisko čempionu Rihardu Snikus. Kad mazo Rihardu viņa mamma Kristīne atvedusi mājās, vecmāmiņa Rita nojautusi, ka ar puisēna veselību kaut kas nav kārtībā. Mediķi sākotnēji it kā devuši cerību, ka viss būs labi, bet pēc gada tomēr konstatēts, ka Rihardam ir bērnu cerebrālā trieka. Vecmāmiņa strikti noteikusi, ka mazbērns paliks viņas mājās – ja zēna mamma vēlas dzīvot savu dzīvi, lai to dara. Tā arī esot noticis. Filmā izskan versija, ka Riharda mamma pārcēlusies uz dzīvi Gruzijā. Pateicoties vecmāmiņas Ritas un vectēva Andreja neatlaidīgajām rūpēm un mīlestībai, Rihards dzīvojis tādu pašu dzīvi kā viņa vienaudži. Daudziem bijis brīnums, kā vectēvs zēnu iemācījis braukt ar velosipēdu. Lai arī vectēva vairs nav šajā saulē, Rihards turpina joņot ar divriteni un palīdz vecmāmiņai mājas darbos, kā arī turpina centīgi nodarboties ar jāšanas sportu, bet brīvajos brīžos darbojas kā dīdžejs.

Ārpus spozmes

Rihards ar vecmammu dzīvo privātmājā Baldonē – kaimiņmājā mitinās viņa tante Elīna Brigmane, ko Snikus mīļi dēvē par savu māsu, ar ģimeni. Rihards mīlot mājās uzturēt pedantisku kārtību, no veikala ved sev un vecmammai pārtiku. Beidzamā laikā Rihardam par sevi likušas manīt kājas sāpes, bet pirms tam gan pļāvis zāli, gan malku skaldījis, gan apdarījis citus mājas darbus. Vecmāmiņa Rita, kurai ir 80 gadu, bezgala lepojas ar mazdēla panākumiem, bet pati atturas no saviesīgu pasākumu apmeklēšanas, tāpēc arī nebija ieradusies uz filmas par mazdēlu pirmizrādi. Elīna piebilst, ka vecmamma nav arī Rihardam braukusi līdzi uz Triju Zvaigžņu ordeņa saņemšanas ceremoniju: “Viņa ir vairāk lauku cilvēks. Senāk turēja govis un rūpējās par milzīgu dārzu. Viņa mīl strādāt, un tā slavas spozme viņu mazāk interesē.”

Mamma atraksta pēc Parīzes

Par mammas un tēta trūkumu Rihards Snikus nedomājot, jo visu nepieciešamo dzīves mācību un mīlestību ieguvis no vecvecākiem. Viņam nemaz neesot vēlmes satikt savus bioloģiskos vecākus.

Elīna sarunā ar "Kas Jauns" atklāj, ka ar Riharda mammu viņas ģimene nekad nav sazinājusies, taču vienbrīd pēkšņi viņa uzrakstījusi feisbukā: “Mēs pat sākotnēji domājām, ka viņa varbūt mirusi, bet tad, ja tā vispār bija viņa, mums uzrakstīja feisbukā pēc Parīzes paraolimpiādes pērn septembrī. Sociālajos tīklos jau nevar zināt, kas tev raksta, bet pēc tām bērnības atmiņām likās, ka tā varētu būt viņa, jo rakstīja par lietām, ko neviens cits nevarēja zināt. Pāris vārdu pārmijām, bet par Riharda tēmu viņa īsti nerunāja. Vienīgi vairākas reizes teica paldies, ka es rūpējos par viņu. Kristīne Rihardu atstāja, kad viņam bija gadiņš, man tolaik jau bija pieci. Es ļoti labi atceros Kristīni, viņa man bija ļoti mīļa māsa, par mani rūpējās. Mums vēl ģimenē bija brālis, bet viņš nomira tajā gadā, kad es piedzimu. Kristīne ar brāli bija ļoti tuvi, gluži kā dvīņi. Domāju, tas trieciens, zaudējot brāli, viņai radīja nenovēršamu traumu, un viņa sabruka kā cilvēks. Jo tagad, kad sarakstījāmies feisbukā, viņa atceras katru minūti, cikos brālis nomira un kā tas notika. Ir pagājuši nepilni 40 gadi, kopš no Kristīnes nebijām saņēmuši ne vēsti. Domāju, ka mamma vairs par to nepārdzīvo un ir pieņēmusi šo faktu. Mēs jau nezinām, kā būtu, ja Rihards būtu palicis dzīvot ar Kristīni. Varbūt tad Rihards nebūtu tur, kur viņš ir tagad...”