Deportāciju atblāzma okupētās Latvijas presē 1949. gada martā

Pāršķirstot 1949. gada marta nogalē totālas staļinistiskās cenzūras apstākļos iznākošās Latvijas laikrakstus rodas maldīgs priekšstats, ka visa padomju Latvijas tauta tolaik līksmojās un pat nepamanīja 2,2% savas tautas brāļu un māsu pazušanu no tēvzemes. Vēlākos gados gan nācās atzīt, ka 1949. gada marta beigās tomēr “kaut kas ir noticis”.

Tā, piemēram, 1986. gadā izdotajā Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta direktora (pirms tam – žurnāla „Padomju Latvijas Komunists” galvenais redaktors) Vincenta Karaļuna rediģētajā divsējumu “Latvijas PSR vēsturē” rakstīts: “Darbaļaudis prasīja tautas ienaidniekus bargi sodīt, bet viņu atbalstītājus budžus pārvietot ārpus kolhozu teritorijas. Ņemot vērā darbaļaužu neatlaidīgās prasības, daļu no budžiem un citiem pretpadomju elementiem uz laiku pārvietoja ārpus republikas teritorijas”. Un viss…!!!

Bet vēl lielāks cinisms atklājas 1949. gada marta nogales Latvijas PSR laikrakstos. Jauns.lv ielūkojās tā laika izdevumu virsrakstos, kas, protams, ir gluži pretēji tam, kas patiesībā notika. Izlasot tikai pāris ievadrindkopas, tu saproti, kādā sistēmā un valstī nevēlies dzīvot, cik prātam neaptverams režīms tolaik valdīja. Tātad, dienās, kad desmitiem tūkstošiem latviešu sākās nāves ceļš uz Sibīriju, okupanti Latvijas tautai vēstīja:

1949. gada 25. marts: kolhozu sētu spodrums un komjaunatne

* Deportācijas sākuma dienā Valmierā iznākošā “Liesma” publicē ievadrakstu “Kolchozu sētām jābūt spodrām”: “Tīrām un spodrām jābūt kolchozu sētām - lūk, lozungs mūsu apriņķa kolchoziem. Jāpanāk, lai jau ar pavasara pirmajām dienām pašos pamatos pārveidotos kolchozu sētu izskats. Pagalmos jānovāc netīrumi un jānovada liekais ūdens, lai nerastos neizbrienami dubļi. Arī ceļiem jābūt taisniem un gludiem. Tieši šeit mūsu apriņķa kolchozos jādara daudz. Pagājušā gadā, ja iebraucām kādā no mūsu kolchoziem, iebraucēju pārsteidza nekārtība un nemājīgums.

Līdz šim kolchoznieki aizmirsuši rūpēties par savas apkārtnes uzpošanu - puķu dārzi aizauguši ar nezālēm, bet augļu dārzos kritušo lapu ir tik daudz, ka pavasarī zāle pat nevar ieraudzīt saules gaismu. Kolchozu centri atrodas lielākajās lauku mājās. To apkārtne jāizveido patīkama un glīta, jāierīko augļu dārzi ar ābelēm, ķiršiem, ogulājiem un košuma krūmiem”.

* Tāpat kā visi 25. marta Latvijas laikraksti - arī “Madonas Arājs” lasītājiem atgādina: “Latvijas PSR Ministru Padome un Latvijas K(b)P CK uzskata par nepieciešamu līdz 1949. gada 10. aprīlim visos kolchozos, MTS, MZIP, padomju saimniecībās, sabiedriskajās saimniecībās un lauksaimniecības sabiedrībās izdarīt sējas darbu mēģinājumus, lai pārbaudītu pilnīgu gatavību sējai, šo izmēģinājumu rezultātus plaši apspriest MTS, padomju saimniecību ražošanas apspriedēs un kolchozu kopsapulcēs, kā arī spert konkrētus soļus, lai nekavējoties novērstu atrastos trūkumus”.

* Savukārt komjauniešu orgāns “Padomju Jaunatne” raksta, ka “kolchozi mūsu laukos ir jauna saimniecības forma. Ik dienas tur rodas simtiem visdažādāko jautājumu un problēmu. Dabiski, ka spēcīgas, ierosmes bagātas komjaunatnes pirmorganizācijas ievērojami palīdzēs šos kolchozus nostiprināt un veidot. Bet saprotams arī, ka to komjaunatnes pirmorganizācijām ir īpatnējs darba profils, tās prasa sevišķu apriņķu komiteju uzmanību”.

1949. gada 26. marts: atvaļinājums un Staļina raksti

* Aizputes “Jaunais Ceļš” 26. martā – dienā, kad tūkstošiem latviešu piespiedu kārtā devās uz Sibīriju, raksta: “Atvaļinājums darbaļaudīm nepieciešams, lai atpūstos, uzkrātu spēkus un atgriežoties darbā strādātu vēl veiksmīgāk kā iepriekš. Padomju valsts rūpīgi gādā, lai strādājošie savā atvaļinājuma laikā varētu labi atpūsties un uzlabot veselību. Šim nolūkam Padomju Latvijas un brālīgo republiku pašās skaistākās, veselības uzlabošanai vēlamākās vietās ierīkotas sanatorijas un atpūtas nami”.

* 1949. gada 26. marta “Cēsu Stars” ironiski ciniski atgādina: “Visus spēkus pavasara sējas priekšzīmīgai sagatavošanai un veikšanai!”, uzsverot, ka “Jelgavas cukurfabrikas Cēsu apriņķa noliktavā Cēsīs jau ienākušas 7,5 t cukurbiešu sēklas pavasara sējai. Sēklas uzrāda labu dīgtspēju un tīrības %. Cukurbiešu sējas platība, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, apriņķī paplašinās. Apriņķa kolchozi un padomju saimniecības gatavojas veikt agru cukurbiešu sēju labi sagatavotās augsnēs, lai iegūtu augstas cukurbiešu ražas”.

* “Tukuma Ziņotājs” 26. martā ziņo, ka nule sākušamies skolas brīvlaiks nav nekāds bezrūpīgs vaļas brīdis – skolasbērniem tajā jāgatavojas eksāmeniem, bet pedagogiem jālasa Staļina un Ļeņina darbi:

“Latvijas PSR skolās laikā no 27. marta līdz 3. aprīlim būs pavasara mācību pārtraukums. Šajā laikā kā skolotājiem, tā skolēniem jāsagatavojas pēdējam izšķirošajam mācību gada ceturksnim. Tas iezīmēsies ar apgūtās mācību vielas atkārtošanu. Par cik labi būs noorganizēta mācību programmas atkārtošana, par tik nodrošinātas sekmes mācību laikā.

Skolotājiem brīvdienas izmantojamas, sagatavojoties atkārtošanas darbam un padziļinot savas zināšanas gan patstāvīgi studējot Marksa, Engelsa, Ļeņina un Staļina darbus, gan turpinot mācības neklātienes mācību iestādēs. Jaunajiem skolotājiem jākonsultējas darba pieredzē ar saviem vecākajiem darbabiedriem”.

1949. gada 27. marts: pašdarbības skates un sociālisma beigas

* 1949. gada 27. marta “Literatūra un Māksla” vēsta, ka deportāciju dienās Latvijas laukos notika teju vai īstas dzīres mēra laikā: “Šodien republikas apriņķos notiek kolchozu mākslinieciskās pašdarbības skates otrā kārta. Apriņķu centros savus sasniegumus demonstrē kolchozu klubos un pagastu tautas namos notikušajos priekšnesumos labākās sekmes guvušie kolektīvi. Skates noslēgumā piedalās kori, dramatiskie un deju pulciņi, kā arī individuālie izpildītāji”.

* “Bauskas Darbs” 27. martā norāda, ka Latvijas PSR skolu jaunatne vēl nav pietiekami ideoloģiski nobriedusi: “Vairumā skolu mācīšanas un audzināšanas darbs tālu atpaliek vajadzīgajam līmenim.

Jāpanāk, lai ikvienā skolā regulāri pārspriestu mācības un audzināšanas darba jautājumus, lai tur notiktu skolotāju pieredzes apmaiņa. Nekādā gadījumā no redzes loka nedrīkst izlaist arī skolu ārpusklases pulciņus, kuri varētu būt ievērojams palīgs stundu sagatavošanā. Līdz šim apriņķa tautas izglītības nodaļa pulciņu darbu pametusi novārtā. Novēršot šos trūkumus, mūsu apriņķa skolu skolotāji var panākt darba ievērojamu uzlabojumu, godam izpildīt valdības un partijas augstās, bet pamatotas prasības”.

* 1949. gada 27. marta Liepājas “Komunists” saviem lasītājiem ziņo, ka “padomju tautas daudzmiljonu masas boļševiku partijas vadībā beidz sociālisma celtniecību un milzu soļiem neatturami iet pretim komunismam. Visā mūsu valstī varens jauncelsmes laiks, un katra jauna diena nes arī jaunus panākumus cīņā par piecgadi, par komunismu – darbaļaužu gaišāku nākotni”.

1949. gada 28. marts: visus kolhozā, tikai ne kulakus

* 1949. gada 28. marta Ventspils “Brīvā Venta” vārdos nosauc padomju iekārtas un tās lauksaimniecības grāvējus – tātad, tos “budžus”, kas pelnījuši visbargāko sodu, jo ignorē iestāšanos kolhozos:

“Ja kolchoznieka Kārļa Ziediņa pieaugušā meita Milda nav iesniegusi līdz ar tēvu uzņemšanas lūgumu un saka: “Vēl jau laika iestāties kolchozā”, tad tas liecina, ka izskaidrošanas darbs starp iedzīvotājiem ir zem katras kritikas. Tādās pašās noskaņās, ka “vēl laika diezgan” atrodas arī daudzi citi kolchoznieku ģimenes locekļi.

Kādu piemēru var dot deputāts, partijas kandidāts Eduards Vītolbergs citiem kolchozniekiem, ja viņa meita Ilma atrodas ārpus kolchoza, jeb kolchoza valdes loceklis b. Nierliņš, kura dēli tāpat atrodas ārpus kolchoza. Bet Kaļķu ciema padomes priekšsēdētāja vietniece Veronika Zuberga arī nav aprunājusies ar savu meitu Ilgu par iestāšanos kolchozā un arī pati kā kolchozniece nav atbērusi pienācīgo sēklu vairumu kopējo lauku apsēšanai”.

* Arī Viļakā iznākošais “Latgales Zemnieks” 28. martā lasītājus mudina iesaistīties “asākā politiskajā modrībā”: “Sargāt kolchozus no kulakiem!”:

“Kulaku nevar pieskaitīt darba tautai. Kulaks ir ekspluatators, asinssūcējs, darba zemniecības apspiedējs, spekulants, kas iedzīvojas uz cita darba rēķina. Izmantojot nabadzīgo zemnieku, kulaks pilda savas kabatas un klētis.

Padomju varas gados, kad kulakus ierobežoja, viņu saimniecības kļuvušas ekonomiski vājākas. Tagad pie mums vairs nav tādu kulaku, kuram būtu ap 15 govis, 4-5 zirgi utt. Daži kulaki daudz neatšķiras no nabadzīgajiem zemniekiem. Bet tas nenozīmē, ka tāds kulaks savā politiskā pārliecībā nebūtu darba tautas ienaidnieks. Kulaks - tas ir darba tautas ienaidnieks. Viņš nekad nesamierināsies ar to, ka viņam atņemta iespēja iedzīvoties uz cita rēķina, iespēja dzīvot bagāti. Viņam ir sīvs naids pret padomju varu un, sevišķi, pret kolchoziem. Un ja arī kulaks mēģina ielavīties kolchozā, tad tikai, lai tanī kaitētu, dezorganizētu kolchozu darbu. Kulaks cenšas savu kaitīgo darbu vest klusībā, iebaida ar melīgām baumām nabadzīgos un vidējos zemniekus”.

1949. gada 29. marts: Sunītis noskauž mēslus un naidīgais veismanisms

* 29. martā Valkā iznākošā “Mūsu Zeme” skaidri un gaiši nosauc tautas ienaidniekus: “Lai galīgi uzvarētu šo veco, savu mūžu nodzīvojušo, atmirstošo, lai likvidētu kapitālisma paliekas cilvēku apziņā, partijas organizācijām jāizmanto galvenais partijās ierocis: kritika un paškritika. Jāvērš tā plašumā, jāatmasko šo veco ideju nesēji, jāparāda to kaitīgums, jāaudzina cilvēki padomju patriotisma garā.

Krasi jāuzlabo darbs visā partijas izglītības tīklā, jāceļ mācību idejiskais līmenis, jālikvidē atpalicība mācību vielas izņemšanā. It sevišķi tas sakāms par partijas organizācijām Trikātas un Zvārtavas, kā arī dažos citos pagastos. Nopietni jāuzlabo ideoloģiskā audzināšana inteliģences vidū un pirmām kārtām skolotāju, ārstu un lauksaimniecības speciālistu vidū. Aktīvāk jāiesaista inteliģence sabiedriski politiskajā dzīvē. Tas vispirms jāsaprot partijas organizatoriem b.b. Eglītim, Jēkabsonei, Lapiņam un arī dažiem citiem.

Jāsaka, ka daži komunisti izrāda bezzobainu veģetārismu pret vecajām reakcionārām teorijām un uzskatiem, kā arī to paudējiem. Te jājautā apriņķa lauksaimniecības nodaļas vadītājam b. Vītolam, ko viņš darījis un domā darīt, lai atmaskotu un izskaustu veismanisma - mendelisma - morganisma piekritējus un ieviestu īsto padomju bioloģijas zinātni: Mičurina - Viljamsa - Lisenko mācību. Tāpat jājautā partijas organizatoriem pagastos b.b. Domaldei un Truchanovam, kad viņi pacels savas balsis pret buržuāzisko nacionālistu un dažādo pretkolchozu aģitāciju, atmaskos to un pierādīs darba zemniekiem, ka vienīgi pareizais ceļš uz pārtikušu dzīvi ir kolektīvās saimniekošanas veids”.

* Jelgavā iznākošais “Zemgales Komunists” 29. martā spiests atzīt, ka ne visi kolhoznieki apmierināti ar kolektīvās saimniekošanas politiku:

“Vircavas pag. kolchozā “Zvaigzne” apvienojušās 36 darba zemnieku ģimenes. Visi iestājās kolchozā ar lielu ticību, ka ar organizētu kolektīvu darbu pārvarēs grūtības, izkļūs no nabadzības, pārvērtīs par auglīgām druvām vairākus gadus atmatā stāvējušus laukus, drīz nostiprinās kolchozā sabiedrisko saimniecību un līdztekus materiālai labklājībai cels strauji savu sabiedriski kulturālo dzīvi. Bet pēc vairāk kā pusgada kopēja darba kolchoznieki “Zvaigznē” runā par neveiksmēm, neslēpj savu sarūgtinājumu par to, ka nav pratuši izvēlēties kolchozam labu vadītāju”.

* Par nebūšanām kolektīvi komunistiskajā saimniekošanas modelī 1949. gada 29. martā gaužas arī Ventspils “Brīvā Venta” rakstā “Kolchozu sabiedriskā īpašuma nostiprināšana un attīstīšana – kolchozu celtniecības pamatuzdevums”:

“Dažos mūsu kolchozos atsevišķi kolchoznieki pielaiduši nedisciplinētību, ieraušanu un slaistīšanās gadījumus. Tā kolchoza “Progress” posminieks Sunītis parādīja nenovīdību, nedodot kopējam, tīrumam mēslus.

Tas izskaidrojams ar vāju kolchoznieku politiskās audzināšanas darbu. Ja visi kolchoznieki labi pārzinātu lauksaimniecības arteļa statūtus un attiecīgos padomju varas likumus, līdzīgu gadījumu būtu daudz mazāk. Bez tam, tur, kur neizdevīgi izvēlēti kolchozu vadītāji - priekšsēdētājs, brigadieri un posminieki, kuri nolaidīgi pilda savus pienākumus, maz rūpējas par kopējās saimniecības nākotni, laba kārtība nevar būt, tādēļ kolhozniekiem savu vadītāju ievēlēšanā jāievēro vislielākā nopietnība”.

1949. gada 30. marts: kolhozu demokrātija un vairošanās

* 1949. gada 30. martā “Padomju Kuldīga” atgādina, ka kolhoznieku labklājība atkarīga no demokrātijas līmeņa, tāpēc tā jāveicina, cik vien tas iespējams (lai arī cik tas dīvaini neliktos staļinistiskās tirānijas režīmā):

“Tur, kur kolchozu vadītāji aizmirst kolchoza demokrātiju, grūti sagaidīt, ka darbs būs sekmīgs. Ilūkstes apriņķa lauksaimniecības artelī „Ļeņina ceļš" svarīgākos kolchoza darba jautājumus priekšsēdētājs izlēma viens pats. Un, lūk, pie kā tas noveda: avansus šeit izsniedza nevis par darba dienām, bet nivelēšanas kārtībā - vienādi daudz visām zemnieku saimniecībām. Notika arī citi Lauksaimniecības arteļa statūtu smagi pārkāpumi. Reizē ar to mazinājās kolchoznieku ieinteresētība sabiedriskajā darbā, slaistiem bija laba dzīve, un iznākums bija tas, ka kolchozs cieta lielus zaudējumus”.

* Savukārt “Bauskas Darbs” vēsta, ka apriņķī milzīgos apmēros audzis kolhoznieku skaits. Acīmredzot, represijas un deportācijas tā iebiedējušas latviešu zemnieku, ka viņš pakļāvies okupācijas varas spiedienam piekāpties par labu komunistiskajam kopdarbam:
 
“Plaši mūsu apriņķī izvēršas kolchozu kustība. Ja pirms gada kolektīvās saimniecības gaitas bija sākuši tikai 9 kolchozi, tad šai pavasari noorganizējušos kolchozu skaits pārsniedz 80. Tā nav nejaušība, bet darba zemniecības brīvas gribas varena izpausme, kas savu sākumu guvusi vecāko kolchozu darba sasniegumu vērojamos. Kopējā kolektīvā darba augļi rada pārliecību, ka visīstākais un pareizākais ceļš turīgas dzīves sasniegšanai un nodrošināšanai ir kolchozu ceļš. Bet jaunajiem kolchoziem nav jāievēro tikai sasniegtais. Dziļi un vispusīgi tiem jāpētī tas darbs un šā darba metodes, ar kādām vecākie kolchozi sasniedz un nodrošina sev bagātu dzīvi”.

* Valmieras “Liesma” par laucinieku dzīvi 30. martā rakstā “Par bagātu ražu kolchozu druvās, fermās un dārzos” vēsta tā it kā nekāda traģēdija Latvijas laukos pirms pāris dienām nebūtu notikusi:

“Daļā apriņķa kolchozos noslēgusies ražošanas plānu sastādīšana 1949. gadam. Kolchoznieki šogad apņemas izaudzēt bagātu ražu laukos un kāpināt mājlopu produktivitāti. Daudzos apriņķa kolchozos ierīkos jaunas un paplašinās esošās mājlopu fermas. Redzamu vietu 1949. gada kolchozu ražošanas plānos ieņem sēto zālāju paplašināšana un jaunu zāļlauku ierīkošana. Daudzi kolchozi šogad dēstīs augļu un ogu dārzus”.