Skolotāju trūkums kļūst katastrofāls
Finansējuma trūkums un nelielais bērnu skaits nav vienīgās problēmas, kas apdraud mazo skolu pastāvēšanu. Pat, ja valsts pēkšņi atrastu vairākus miljonus eiro mazo skolu pabalstīšanai, tas labākajā gadījumā tikai paildzinātu to agoniju, jo jau pēc pāris gadiem, visticamākais, daudzviet tajās vienkārši nebūtu skolotāju. Vēl sliktāk ir tas, ka skolotāju deficīts apdraud ne tikai mazās skolas vien, bet ātra risinājuma tam nav.
Skatoties masu medijos atspoguļotās protesta akcijas pret mazo skolu slēgšanu vai reorganizēšanu acīs krīt tas, ka vairumā gadījumu šo skolu pedagogi ir jau gados. Tas nozīmē, ka problēma ir daudz dziļāka par vienkāršu bērnu skaita samazināšanos, kaut gan trauksmes zvanu skandināšanai pilnīgi pietiktu ar to vien, jo demogrāfijas rādītāji ir nepielūdzami - dzimstība Latvijā krītas un aprēķināts, ka pēc septiņiem gadiem skolas uzsāks par 35 procentiem mazāk pirmklasnieku nekā šogad. Šie skaitļi vien liecina, ka mūsu izglītības sistēma ir nopietnas krīzes priekšā un bez pamatīgas reorganizācijas vairs neiztikt. Un viens no pirmajiem glābšanas darbiem ir jaunu pedagogu nodrošināšana, jo jau tagad visā valstī trūkst apmēram 1000 skolotāju.
Jauno skolotāju medības
Pastāvot līdzšinējai pedagogu atalgojuma sistēmai, gados jaunu skolotāju piesaistīt nelielai lauku skolai ir praktiski neiespējami - tādam piedāvājumam piekrist varētu tikai ļoti liels ideālists. Ja pa kādam tādam atradās, tad visu cieņu viņiem, taču tie bija reti gadījumi. Parasti tomēr jaunais skolotājs pat, ja viņam ienāca prātā doties meklēt darbu nelielā lauku skolā, atdūrās pret diviem nopietniem šķēršļiem. Pirmais no tiem - dzīvokļa problēmu (ja vien jaunais skolotājs neatgriezās dzimtajā pilsētā vai ciemā), jo daudzviet pašvaldībām gluži vienkārši nav brīvu dzīvojamo telpu. Otrais šķērslis - alga. Līdz šim pastāvējušais skolotāju atalgojuma princips "nauda seko skolēnam" varbūt gan izklausās labi, taču tam ir viens nopietns trūkums - tas rada būtiskas atalgojuma atšķirības.
Proti, lielā skolā, kur skolēnu ir daudz, skolotājs var nopelnīt pieklājīgi un daļa jau šobrīd saņem 1500 - 2000 eiro. Bet mazā skolā, kur bērnu ir maz, arī skolotāja atalgojums ir attiecīgi mazāks un nesasniedz pat tūkstoti.
Tādēļ, ja vien jaunais skolotājs prot skaitīt vai arī nav neglābjams ideālists, tad viņš labprātāk izvēlas iet strādāt uz skolu, kurā ir lielāks skolēnu skaits.
To, ka šī problēma kļūst arvien lielāka, apzinās arī Izglītības un zinātnes ministrija. "Pedagogu vecuma struktūra ir kritiska, tādēļ ir nepieciešams strauji piesaistīt jaunus skolotājus, taču tam ir nepieciešams konkurētspējīgs atalgojums. Ir novadi, kuros, līdz 25 procentiem pedagogu ir vecuma grupā virs 55 gadiem, bet ap desmit procenti ir ap pensijas vecumu vai pāri tam," saka ministrijas Izglītības departamenta direktore Edīte Kanaviņa. Turklāt šī problēma nav raksturīga tikai lauku skolām vien, bet arī daļai Rīgas apkaimes skolu.
Tīri cilvēcīgi var saprast mazo skolu pirmspensijas vecuma pedagogus, kuri nav sajūsmā par pārmaiņām, kas draud viņus atstāt bez darba vai spiest mērot tālāku ceļu uz jaunu darbavietu - skaidrs, ka viņi labprātāk atlikušos dažus gadus nostrādātu ierastajā vidē. Dažas pašvaldības jau tagad uztraucas, ka, reorganizējot skolas ar mazu skolēnu skaitu, to pedagogi var nevēlēties pāriet strādāt uz citām un tas skolotāju deficītu vēl vairāk palielinātu. Reti ir tie gadījumi, kad reorganizācija ļauj veikt pedagogu atlasi - pērn to panākt izdevies Alūksnes novadam, kas veica pamatīgu pārkārtošanu savā skolu saimniecībā, šo to arī aizverot, bet toties pēc tam varēja atļauties pat sarīkot nelielu konkursu uz skolotāju vietām. Tomēr biežāka ir situācija, kad skolas direktors ir spiests ņemt darbā katru, kas nāk.
2500 eiro vilinājums
Izglītības ministrija stāvokli cer glābt ar skolu reorganizāciju, kas ļautu nākamo triju gadu laikā skolotājiem nodrošināt 2500 eiro algu. Salīdzinājumam - patlaban skolotāja vidējā alga ir apmēram 1400 eiro, taču jāņem vērā, ka tas tiešām ir vidējais radītājs, jo mazajās skolās par tādu algu var tikai sapņot, kamēr lielajās tā var sasniegt 2000 eiro. Pagājušajā mācību gadā gandrīz 65 procenti izglītības iestāžu darbinieku strādāja nepilnu slodzi (pērn tās bija 30 stundas nedēļā, šogad slodze palielināta līdz 36 stundām), tātad par pieklājīgu algu varēja vien sapņot. Skaidrs, ka tas nav īsti normāli, tādēļ atliek cerēt, ka reformu plāna īstenošana tiešām nodrošinās vienādas algas gan Rīgas, gan lauku skolās.
Taču nav pārliecības, vai tikai ar algas pielikumu vien izdosies būtiski mainīt situāciju un pievilināt vismaz tūkstoti nepieciešamo jauno speciālistu.
Nelaime tā, ka skolotāja profesijas prestižs sabiedrībā ir diezgan zems un tas jauniešus nemotivē izvēlēties šo profesiju. Sabiedrības lielas daļas acīs skolotājs ir dzīves pabērns, kurš pelna maz un kuru var atļauties par pilnu neņemt gan skolēni, gan viņu vecāki.
Šo problēmu atzīst arī Edīte Kanaviņa: "Visu laiku runājot par to, cik gan zemu atalgots ir pedagoga darbs, mēs sabiedrībā radām iespaidu, ka skolotājs ir neaizsargāts un trūcīgs. Tas savukārt vecāku un arī bērnu domāšanā nevairo cieņpilnu attieksmi pret skolotāju, kā iznākumā vairojas neiecietība pret pedagogu un vardarbība skolās. Te ir zināma likumsakarība. Ir jāveido sabiedriskā doma par to, ka skolotājs nav nevarīgs un neaizsargāts." Lai mainītu šo attieksmi, tiek strādāts pie likumiem, kas reglamentētu arī skolēnu atbildību, jo patlaban pedagogam vienkārši nav līdzekļu, kā tikt galā ar audzēkņiem, kuri ignorē elementārākos kārtības un pieklājības noteikumus.
Vēl viens smags uzdevums ir vīriešu piesaistīšana pedagoga profesijai, jo patlaban skolotāju saimē ir nospiedošs sieviešu pārsvars. Pamazām parādās arī jauni skolotāji - vīrieši, taču viņus lielākoties interesē darbs jaunajās, modernajās un lielajās skolās, kur gan vide ir komfortablāka, gan darba apjoms un attiecīgi arī samaksa lielāka.
Kā audzināt līderus?
Izglītības sistēmas reformai ir vēl kāds mērķis, kas kaut daļēji var attaisnot mazo skolu slēgšanu un skolēnu bīdīšanu uz lielākām. Proti, mazā skoliņā, kur klasē ir kādi četri skolēni, bērns varbūt jūtas ērti un skolotāji viņam var pievērst lielāku uzmanību, taču nākotnē viņu gaida šoka terapija, jo agri vai vēlu viņš nonāks lielākā kolektīvā. Kā tur iejutīsies pie kontaktēšanās ar ļoti ierobežotu cilvēku skaitu pieradis skolēns, var tikai minēt. Skaidrs, ka uz vienas rokas pirkstiem skaitāms klasesbiedru skaits bērnam īsti nesagādā pietiekamu socializēšanas pieredzi, nerunājot nemaz par iemaņām darboties lielā kolektīvā.
"Darba devēji šobrīd ļoti augstu vērtē līderības prasmes, taču mazā skolā tās īsti neiemāca. Ja klasē ir tikai trīs bērni, tad grupu darbu pie labākās gribas tur nav iespējams organizēt un iemācīt. Vienkārši nav dabiskas vides domu apmaiņai," skaidro Edīte Kanaviņa. Citiem vārdiem sakot - mazas skolas vide, lai arī liekas komfortabla, bērnam radīt problēmas nākotnē.
Novitāte reformu plānā ir atbalsta personāla nodrošināšana. Proti, padarīt katrai skolai pieejamus sociālā pedagoga, logopēda, pedagoga palīga un psihologa pakalpojumus. Protams, tik skaisti, visticamākais, gluži nebūs, ka katrā lauku skolā darbosies savs logopēds vai psihologs, taču novada ietvaros šie pakalpojumi būs pieejami un pašvaldība izvērtēs katras skolas nepieciešamību pēc šiem speciālistiem, - teiksim, vienu dienu psihologs būs vienā skolā, bet nākamo jau citā. Reformu plānā ir arī paredzēts finansējums atbalstam bērniem ar īpašām vajadzībām.
Tēmas turpinājumā - kā skolu skaitu regulēja starpkaru Latvijā un padomju laikos.
