Jaunie vīrieši noticēja musinātājiem, ka Eiropā nebūs jāstrādā. Laima Kota par migrantiem pie Bosfora un citviet
Lielā tautu staigāšana - tā savas pārdomas par migrantiem dažādos laikos nosaukusi rakstniece Laima Kota (reiz Muktupāvela), kura jau vairākus gadus dzīvo Turcijā. "Tautu staigāšana notiek arī mūsdienās. Turklāt šajā procesā esmu iesaistīta arī pati – liktenim labpaticis, ka, sēžot Āzijas krastā pie Bosfora, nolūkojos tajā kā vērotāja," viņa raksta.
Pēdējās desmitgadēs migrantu jautājums aktualizējas arvien biežāk un skaļāk. Simti un tūkstoši afrikāņu, aziātu un arābu gan pa jūru, gan sauszemi dažnedažādos veidos cenšas iekļūt Eiropā, nu jau arī Latvijā.
Daļa bēg no kara, daļa – it kā no kara, it kā no vajāšanas. Vismaz tā viņi stāsta. Tomēr, šķiet, vairākuma virzītājspēks ir teiksmainie Eiropas pabalsti un dīkā dzīve. 18. decembri Apvienoto Nāciju Organizācija atzīmē kā Migrantu dienu.
Reiz nelielā kompānijā sarunas aizvijās līdz fantāzijām par tēmu – ja Visaugstais ļautu izvēlēties, kāda būtu mana pēdējā vēlēšanās?
Mūziķa vēlme bija noklausīties Paganīni vijoļspēlē, lai saprastu, vai tiešām viņš bijis tik ellīgi labs virtuozs.
Agronoms, kurš kopj lielu ābeļdārzu, labprāt noskaidrotu, kā izaudzēts laba un ļauna atzīšanas koks – ābele, kuras augļus Visaugstais aizliedzis ēst.
Biologs teica: “Es pajautātu, kā Viņš iepūta dzīvību no zemes un pīšļiem darinātajam Ādamam.”
Savukārt jūsu padevīgā kalpone labprāt pavērotu, kā notika tautu staigāšana, kādi tautu katlā bija illīrieši, etruski, heti, ķelti, ārieši, šumeri...
Paši par savām vēlmēm bijām izbrīnīti, pat nosmējāmies, ka viduslaikos mūs par tādu izrunāšanos gan jau sadedzinātu kā ķecerus.
Atšķirībā no pārējo sapņiem mana vēlēšanās jau tiek īstenota – atbilde ir acu priekšā, jo tautu staigāšana notiek arī mūsdienās. Turklāt šajā procesā esmu iesaistīta arī pati – liktenim labpaticis, ka, sēžot Āzijas krastā pie Bosfora, nolūkojos tajā kā vērotāja.
Nomadu mantojums
Par migrāciju ir ļoti daudz pētījumu – no vēsturiskā aspekta līdz pat mūsdienu procesu analīzei. Klimata pārmaiņas, karš un ekonomiskie apstākļi, kas dzīvi konkrētā reģionā padara neiespējamu, – lūk, trīs galvenie iemesli, kāpēc cilvēki atstāj savas mājas un dodas turp, kur ir drošāk un labāk. Tikai tagad šis process vietā pie Bosfora, kur dzīvoju, pieņēmis citu raksturu.
Savulaik tos, kurus šajos laikos ierasti vēroju ikdienā, Latvijas laukos saukāja par staigātājiem-laimes meklētājiem. Ja cilvēks pārcēlās vairākkārt, tas ne par ko labu neliecināja.
Attieksme pret dzīvesvietas maiņu atkarīga arī no mentalitātes. Tagad pat – dažādu apstākļu dēļ mums jāizvācas no mājas, kurā esam nodzīvojuši divpadsmit gadu, par ko skumji pasūdzējos kaimiņienei. Viņa – turciete – manu satraukumu nesaprata. Tas taču esot normāli, tur būšot pat labāk. Jāpiekrīt, ka turki joprojām glabā sirdī nomadu klejotāju garu. Acīmredzot mūsu smadzenes joprojām domā kā vācēju-mednieku laikmetā, industriālajā ērā taču cilvēks dzīvo tikai pāris pēdējos gadsimtus.
Kopš robežas vaļā, mūri nojaukti un katram dota iespēja strādāt tur, kur viņš vēlas, dziņa doties prom no dzimtās vietas jāuztver ar sapratni. Kā cilvēktiesības.
Jāpieņem, ka cilvēks tomēr meklē, kur biezāks rieciens, drošāka debess, labāki ceļi un humānāki likumi.
Tomēr ir gan izņēmumi, gan pretrunas. Tolerance un līdzjūtība, kas cilvēces apziņas dobē plaukusi labi ja simt–divsimt gadu, liek palīdzēt visiem: bēgļiem, migrantiem, kara upuriem un citiem grūtdieņiem. Humānisma vārdā jāņem pretim ikviens, pat ar sakostiem zobiem, un no savas puses vēl piemaksājot. Latviešiem vispār liek stāvēt klusu – uzreiz tiek aizrādīts par bēgļiem, kuri pēc Otrā pasaules kara Vācijā nodzīvoja gandrīz piecus gadus, kamēr tika pieņemts lēmums par iespēju veselajiem un izglītotajiem doties pasaulē. Lasot materiālus par trimdas latviešiem, ar skumjām jāsecina, ka lielākā daļa veco un slimo tautiešu atlikušo mūžu nodzīvoja Eiropā un no dzīves šķīrās nabagmājās.
Migrācijas paisuma viļņi
Ar Lielo tautu staigāšanu vēsturnieku vidū saprot cilvēku masveida migrāciju Eiropā, daļēji arī Āzijā un Ziemeļāfrikā starp mūsu ēras 300. un 700. gadu. Tas ir laika nogrieznis no Romas impērijas sabrukuma līdz agrīnajiem viduslaikiem. Kopumā esot bijuši seši lielākie migrācijas viļņi. Trīs no tiem veidoja klejotāju tautas: huņņi, ungāri jeb maģāri un mongoļi. Jūras braucēju, tostarp arī tirgotāju un laupītāju jeb vikingu sirotāju migrācija romantiski nosaukta par ziemeļu vilni, divus nākamos viļņus piedēvē mauriem un turkiem. Pēdējie bija islāma reliģijas un tradīciju izplatītāji. Septītajā gadsimtā visu Vidusjūras austrumu un dienvidu piekrasti ieņēma arābi. Līdz 720. gadam berberi iekaroja Pireneju pussalu, savukārt 965. gadā arābi izveidoja Sicīlijas emirātu, kas pastāvēja līdz 1072. gadam.
Bez šiem migrācijas viļņiem, kas būtiski ietekmēja vēlāko Eiropas etnisko struktūru, bija arī mazākas migrācijas kustības – avāri, protobulgāri un hazāri. Šķiet, par pēdējiem mūsdienu Eiropā vairs nekas nav dzirdēts. Tāpat nozīmīga loma Eiropas politikas un etniskās struktūras noteikšanā tiek piešķirta slāvu cilšu migrācijai.
Etniski visai raibu tautu staigāšanu piedzīvoja Balkānu pussala. No 3. gadsimta tur pakāpeniski sāka ieplūst slāvi, lai 6. gadsimtā sasniegtu jau ievērojamu skaitu. Savukārt 7. gadsimtā Balkānos saradās protobulgāri, bet tos tāpat kā illlīriešus, dalmāciešus, maķedoniešus un trāķiešus samērā īsā laikā pārtautoja slāvi un avāri (vēlāk arī horvāti), kuri jau bija tur priekšā.
Trāķijā ietilpa Balkānu pussalas austrumu daļa (ieskaitot mūsdienu Bulgāriju) un tā tāpat kā Illīrija bija viena no Maķedonijas, tad – Romas impērijas un vēlāk arī Bizantijas impērijas provincēm. Balstoties valodu pētījumos, lingvisti norāda, ka etniski tika pārslāvota arī lielākā daļa Grieķijas, ieskaitot Peloponēsas pussalu. Līdztekus tam slāvu imigranti sajaucās ar vietējiem grieķu iedzīvotājiem un helenizējās. Tāpēc pastāv arī viedoklis, ka liela daļa mūsdienu grieķu ir helenizējušies albāņi un slāvi.
Rietumroma beidza pastāvēt 476. gadā līdz ar tās pēdējā imperatora Romula Augusta gāšanu un ģermāņu ģenerāļa Odoakra pasludināšanu par Itālijas karali.
Un viss – tālāk jau risinās barbaru stāsts.
Skan jau skaisti – staigāšana, bet… Tolaik neviens nebija atcēlis teritoriju iekarošanu, laupīšanu, cilšu cīņas, sieviešu zagšanu, gūstekņu nogalināšanu un paverdzināšanu, pretinieka izkaušanu un savas cilts nostiprināšanos svešā teritorijā. Traki laiki, un laimīgi tie, kas to pārdzīvoja.
Tikmēr vēstures pētnieki vēsā mierā secina – lai gan tautu un cilšu migrācija pēc Romas impērijas sabrukuma dažu gadsimtu laikā pilnībā izmainīja Eiropas etnisko ainu, tautu staigāšanai kā procesam, izrādās, uz cilvēces attīstību esot bijis pozitīvs iespaids.
Katram laikmetam savi vandaļi
Tas, cik aktīvi šodien cilvēki masveidā dodas labākas dzīves meklējumos, liecina, ka Lielā tautu staigāšana ir atsākusies. Vērojot, kādā ātrumā pieņemas šīs parādības mērogi, to pat bail skaļi nosaukt vārdā. Savulaik romieši mēģināja cilšu karošanu un staigāšanu apturēt, pat maksāja, lai tautas paliktu impērijas robežās, bet uz ilgu laiku ar to nebija līdzēts.
Rāmā un mierīgā dzīve strauji mainījās ne jau pērn līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā. Jau agrāk, kad Stambulā parādījās citādi ģērbti un citādi runājoši cilvēki, paši turki sāka sačukstēties –
redz, tur ir karš, sīriešu bēgļi, kādi trīs miljoni... “Tagad mums uz kakla” skaļi teikt izvairījās, taču domāja gan. Toreiz mierīgi un visai izšķērdīgi dzīvojošie turki brīnījās, kāpēc sīrieši, kuriem Turcija ceļ bēgļu nometnes, veseliem bariem izmisīgi, mazās laiviņās sasēduši, cenšas tikt uz Lesbas salu, kas no Turcijas atrodas pārdesmit kilometru attālumā.
Pasauli toreiz satrieca foto ar Turcijas krastos izskalotiem noslīkušu bērnu un sieviešu līķiem,
Egejas jūrā dežurēja turku karakuģi, kas laivām ar sīriešiem neļāva šķērsot Turcijas robežu.
Turku puse noklusēja, ka paši turki par lielu naudu pārved sīriešus uz tuvākajām grieķu salām. Bijuši arī gadījumi, kad turku kapteiņi, robežu vēl nesasnieguši, pasažierus pārsvieduši pār bortu – nauda taču jau iekasēta. Runas klīda, žurnālisti mēģināja celt trauksmi, taču aprakstīt to, kas notiek patiesībā, neuzdrīkstējās; tā būtu nacionālā naida kurināšana. Dažam žurnālistam paši kapteiņi ātri vien apcirta vēlmi par to runāt, jo cilvēku kontrabandistiem gar degunu varētu aiziet pārāk liela nauda.
Tad sīrieši Turcijas piekrastes veikalos sāka paši pirkt laivas un celties pāri Egejas jūrai. Taču atkal tika izskaloti slīkoņi, un grieķu prese rakstīja, ka Lesbas salā izceļas laivas, kurās ir tikai jauni vīrieši, bet viņu mantībā – arī sieviešu un bērnu lietas. Kur viņi palikuši? Izskaloti.
Paši jaunie vīrieši, noticot musinātājiem, ka Eiropā nebūs jāstrādā, jo visu iedos tāpat un vēl piemaksās, savu veco dzīvi – sievas un bērnus – pārmeta pār bortu. Burtiski.
Kā sīriešiem beidzās staigāšana? Daļēji tā vēl karājas gaisā. Turcijas pilsonības un migrācijas dienests dubultoja darbinieku skaitu, jo pastāvīgās uzturēšanās dokumentus pieprasīja gandrīz divi miljoni. Toties visi sīrieši, kuri izteica gatavību vēlēšanās balsot par pozīciju, ieguva Turcijas pilsoņa statusu ar atvieglotiem noteikumiem. Domājiet, ko gribat.
Migranti ierodas Grieķijai piederošajā Lesbas salā
Krievu invāzija. Bēgam no mobilizācijas!
Nākamo vilni piedzīvojām pērn februārī, kad Stambulā dzīvokļu īres maksa sāka kāpt ne pa dienām, bet stundām.
Pa Stambulu masveidā sāka klīst krievu vīrieši, kuri bija aizmukuši no Krievijas, lai izvairītos no mobilizācijas.
Pārsteidzoši, bet uzreiz tika atrasti caurumi, lai dabūtu Krievijas banku kontos noglabāto naudu, aktivizējās krievu kopiena, kas aicināja savējos uz Turcijas dienvidiem – Antāliju, Alāniju –, lai “beidzot dzīvotu pie jūras un siltumā”. Sociālajos tīklos krievi atbalstīja cits citu dzīvokļu meklējumos, norādot, ka “jūs varēsiet dzīvot starp savējiem, sūtīt bērnus skolā, kur tos mācīs jūsu valodā, un vispār varēsiet te dzīvot gadiem ilgi, iztiekot tikai ar krievu valodu”. Pārsteidzoši, ka krievu sievietes, kuras apprecējušās ar turkiem, īsā laikā apgūst turku valodu, turklāt turku valodas zināšana nav pat apspriežama.
Pie Turcijas robežas sapulcējušies aptuveni 30 000 sīriešu bēgļu
Nav zināms, vai sīriešu mediji aicināja savus tautiešus atgriezties, bet turku prese rakstīja, ka no diviem miljoniem pāris tūkstoši sīriešu tomēr atgriezušies Sīrijā. No krievu runām var saprast, ka laimīgi tie, kuriem izdevies iekļūt eiropās. Nu, kaut vai Turcijā, kur silta jūra, daudz augļu un par 300 000 dolāru var iegādāties 50 m2 dzīvokli pie Vidusjūras.
Jāpiebilst, ka Stambulā dzīvo vairāk nekā 1 294 000 ārvalstu pilsoņu, un nupat turku varas iestādes, nonākušas aci pret aci ar neparedzētajiem apstākļiem, ko sagādā īpašumus sapirkušies cittautieši, ar uzturēšanās atļauju izsniegšanu vairs nesteidzas. Neizsniedz, un viss – bez paskaidrojumiem! Izņēmums ir dzīvības apdraudējums, veselības aprūpe, izglītība un starptautiskā tirdzniecība. Turcijas Iekšlietu ministrija un Migrācijas departaments oficiālus paziņojumus par to neizplata, taču žurnālisti raksta, ka esot padziļināta pieteikumu pārbaude un neskaitāmi krievi saņēmuši atteikumu. Vienlaikus arī pastiprinātas pārbaudes viesnīcās, kuras uzņem nelegālos imigrantus.
Atvērto durvju politikas iemesli
Viena no Eiropas Savienības un vienotā tirgus četrām brīvībām ir darba ņēmēju pārvietošanās brīvība un bezvīzu ceļošana. Eksperti identificē trīs galvenos emigrēšanas iemeslus: pieaugošo plaisu starp attīstīto un atpalikušo valstu dzīves līmeni, nestabilitāti un cilšu konfliktus vairākos Āzijas un Āfrikas reģionos, kā arī transporta attīstību, kas atvieglo pārvietošanos starp valstīm un kontinentiem. Izvēlies vietu, sameklē darbu un laidies tik prom!
Tagad redzams, ka migrācijas process, gribi vai negribi, savā veidā ietekmē mūs visus.
Protams, vietsēžiem gribētos, lai turpinātos antropologu sen konstatētā kārtība – lūk, šajā areālā dzīvo tie, kuri svin Ziemsvētkus, tur ievēro šabatu, bet vēl citur uzturā tradicionāli lieto rīsus, nevis kartupeļus. Un te nav jābūt konspiroloģijas adeptam – ja mediji man stāsta, ka imigranti kompensēšot darbaspēka deficītu, tad šķiet, ka man to cenšas ieborēt. Es gadiem runāju pretī, sak, emigrācijas procesā valsts zaudē kvalificētu darbaspēku, jo prom dodas jauni, darbaspējīgi cilvēki. Savukārt, ja valstī nav jauno ģimeņu, tas negatīvi ietekmē valsts demogrāfisko struktūru.
Uz to man visai augstprātīgi atbild, ka imigranti – un runa ir konkrēti par manas zemes cilvēkiem – tā uzlabojot savu materiālo stāvokli, ka pieņēmējvalstis rūpējoties par imigrantu sociālo nodrošinājumu, turklāt imigranti iegūstot jaunu pieredzi un ar naudas sūtījumiem uzlabojot mājās palicēju materiālo stāvokli.
Par to, ka tā ir smadzeņu aizplūšana – jo pieņēmējvalstis burtiski zog jau izglītotus darbiniekus, kuru skološanā vairs nav jāiegulda resursi, – visi pieklājīgi un toleranti klusē.
Jāatzīmē, ka vismazāk citās valstīs gaida māksliniekus un tā sauktos brīvo profesiju cilvēkus – gaisa pārdevējus, bet IT speciālistus un mediķus tikai padod!
Šajā vispārējās grūtdieņu izpratnes laikā neviens gan nerunā par to, ka ir arī zemes, kurās ikvienu, kurš grasās pārkāpt tās robežu, vispirms brīdina, sak – nelien! Ja neklausa, uz līdzenas vietas šauj virsū un bez ceremonijām aprok tuksnesī. Šajās zemēs joprojām valda zobs pret zobu likums un pārliecība – ja tu dalies, tu zaudē. Šādi uzskati var nepatikt, taču tie pastāv – neatkarīgi no līdzcietīgo sašutuma.
Vai drīkstētu teikt, ka nav labi bēgt no kara vai traukties uz bagātāku dzīvi, kuras infrastruktūru uzcēluši citi? Tad jau to pašu var teikt arī latviešiem.
Ap 2006. gadu šķita, ka dzīve iet uz augšu, un cilvēki droši ņēma kredītus, iegādājās dzīvokļus un mājas, jo tu jau sen esi to pelnījis. Kad plīsa nekustamo īpašumu burbulis un iestājās ekonomiskā krīze, daudzi zaudēja darbu, meta kaunu pie malas un devās pasaulē, lai spētu atdotu gan kredītus, gan parādus, gan tikt galā ar visu pārējo. Cilvēki no Latvijas tika burtiski izdzīti, un tam nebija nekāda sakara ar cilvēka tiesībām izvēlēties darba vietu.
Uz jautājumu, kāpēc ASV, Eiropa un arī Krievija (Vidusāzijai) plaši atvēra savas durvis miljoniem migrantu, nav skaidras atbildes. Varbūt tautu staigāšana saistīta ar ekonomiku? Noklusēts palicis aspekts, ka mūsdienu ekonomikai maksātspējīgi patērētāji vajadzīgi tikpat lielā mērā kā strādnieki. Kā arī tas, ka atvērto durvju politika, ko attīstītās valstis īsteno pret migrantiem no dienvidiem, ir arī ideoloģiski motivēta. Neminams iemesls, kāpēc Rietumu elite auklējas ar migrantiem no Āzijas un Āfrikas, varētu būt arī vainas komplekss pret bijušajām kolonijām. Eiropā galvenās migrācijas pozīcijas ir ģimeņu atkalapvienošanās un bēgļi. Nav noslēpums, ka daudzi iegūst bēgļa statusu bez reāla politiska pamata.
Reizēm vietnēs, kur atļauti komentāri, atliek kādu nosaukt par ekonomisko migrantu, lai sāktos tādas vārdu batālijas, ka rakstniekiem atliek tikai noelsties. Nelasāt komentārus? Arī tas ir saprotams, ja zināms, ka lielu daļu no tiem raksta algoti un labi apmācīti gaisa jaucēji.
Kasandras čuksti
Sākotnēji valdīja uzskats, ka dominējošās kultūras noraidīšana palīdzēs jaunpienācējiem integrēties, taču efekts izrādījās tieši pretējs. 20./21. gadsimta mijā tautu staigāšanas dēļ radās problēmas, kādu iepriekš nebija.
Ja savulaik latvietis, kurš ieradies Amerikā, ātri asimilējās un pēc pāris paaudzēm varēja pārtapt par amerikāni, tad cilvēki no Āfrikas un arābu valstīm asimilēties nesteidzas,
bet gan saglabā to sociālo struktūru, pret kuru paši savulaik balsojuši ar kājām. Proti, dodamies prom no savas zemes, viņi balsoja pret klanu sistēmas uzturēto arhaisko sabiedrības modeli un nabadzību. Taču viss beidzas ar to, ka viņi šo dzīves modeli kā vienīgo atpazīstamo pārnes uz jauno vietu. Speciālistiem, kuri profesionāli strādā ar migrantiem, nākas atzīt, ka daudzām ar migrāciju saistītām problēmām vēl nav risinājumu, tāpēc tautu pārvietošana, pat anklāvu ierīkošana, visticamāk, kļūs par vienu no 21. gadsimta galvenajiem pārbaudījumiem.
Par sekām, kādas migrantu pieplūdums atstāj uz uzņēmējvalstīm, publiski runāt nav pieņemts. Pat aizliegts! Tie, lūk, esot personu aizvainojoši izteikumi.
Tādus runātājus varot saukt pie tiesas par rasistiskiem un fašistiskiem izteicieniem. Vecās dāmas Eiropas tolerance pret jaunpienācēju bezkaunību, svešu likumu uzspiešanu, uzņēmēja zemes nerakstīto kultūras un tradīciju neievērošanu ir ārkārtīgi augsta. Vecā dāma tikai kā mantru atkārto “visi man labi bija, ja es pati labiņā”, piemirstot, ka ir kultūras, kur dinastijas saglabāšanas dēļ kā pašsaprotamu uztver pat radinieku nogalināšanu un kurās atļauts nogalināt arī augstākas idejas vārdā. Ne jau es viena uztraucos par pasauli. Par notiekošo, saskaroties ar tautu staigāšanas sekām, sāk satraukties arī citi. Tas ir neliels mierinājums. Bet ko līdz runāt, ja uzrodas arvien jaunas institūcijas, kas modri sargā nevis vietsēžus, bet staigātājus…
Kādā turku medijā izlasīju, ka Šveice plāno maksāt ukraiņu bēgļiem par atgriešanos mājās: “Šveices Migrācijas valsts sekretariāts apsver iespēju maksāt bēgļiem no Ukrainas no 1000 līdz 4000 Šveices franku (1090–4355 dolāru) vienam cilvēkam par brīvprātīgu atgriešanos dzimtenē.” Nudien kā savulaik romieši, kuri maksāja ģermāņiem, lai šie paliek, kur bijuši. Šveices varas iestādes bažījas, ka atlikušie 14 tūkstoši Ukrainas pilsoņu negribēs braukt prom. Šveice atpērkas? Gribētos jautāt – kādēļ tikai no ukraiņiem, nevis visiem, visiem, visiem, kuri pāri Vidusjūrai, pāri kalniem legāli nelegāli iekļuvuši Šveicē un jau sākuši lejupielādēt savu cilšu noteikumus? Jautāt gribētos, tomēr publiski to darīt es neuzdrīkstētos. Jo, kā vēsta sena Austrumu gudrība: “Kas mēli netur aiz zobiem, tas zaudē galvu.”
Mēs, kam pasaule tika atvērta pēc dzelzs priekškara krišanas 1990. gadā, zinām, ka ceļošana pa Eiropu bez robežkontroles pēdējo divdesmit gadu laikā ir kļuvusi par normu.
Tajā pašā laikā jākonstatē, ka šodien, braucot ar vilcienu no Austrijas uz Vāciju, šķiet, ka Šengena sāk aizvērties. Pirms robežas šķērsošanas vilciens apstājas, visas durvis, izņemot vienas, ir ciet, vilcienā iekāpj nopietni ekipēti policisti un pārbauda dokumentus. Līdzīgi, atsaucoties uz bažām par migrāciju vai terorismu, sāk rīkoties arvien vairāk valstu.
Bijušais ASV valsts sekretārs, diplomāts Henrijs Alfrēds Kisindžers tikai tagad, kad sasniedzis 100 gadu vecumu un vairs nebaidās ne no nāves, ne publiskas izbanošanas, atzinis, ka
“ielaist valstī tik daudz cilvēku ar pilnīgi atšķirīgu kultūru, reliģiju un uzskatiem bija nopietna kļūda”.
Pēc Henrija Kisindžera teiktā,
absolūtais vairākums migrantu atsakās integrēties jaunajā sabiedrībā; tā vietā viņi izvēlas dzīvi savu etnisko un reliģisko grupu ietvaros, demonstrējot noteiktu uzvedību un prasības.
Turklāt staigātājiem ir visai augsts pašsaglabāšanās instinkts, taču apziņas, ka cilvēka dzīvība ir augstākā vērtība, visbiežāk viņiem nav.
Eiropas humānos likumus staigātāji izmanto savā labā – imigrācijas dienestiem viņi nodeklamē jau gadiem atstrādātu, no mutes mutē noslīpētu pantiņu, ka viņiem draud vajāšana politisku, reliģisku, rases vai etniskās piederības dēļ, tāpēc atgriezties savā valstī ir bīstami.
Interesanti – liela daļa Polijas un Baltkrievijas robežu pārgājušo stāsta, ka meklējot starptautisku aizsardzību, tomēr Polijā patvērumu nelūdz. Pat nemēģina!
Jo labi zina, ka, ja būs sākuši patvēruma iegūšanas procedūru Polijā, tad vairs nevarēs doties uz Vāciju – sapņu zemi, kur maksās lielus pabalstus un varēs nestrādāt.
Ja nu kāds par augšminētā procesa sekām tomēr riskē izteikties publiski, to vai nu apsauc, vai viņa teiktajam netic un vēl nozākā par atpakaļrāpuli un progresa bremzi. Nudien, gluži kā grieķu mītā par Trojas karaļa Priama meitu Kasandru. Viņa pilsētniekus brīdināja par briesmām, ar kādām draud pie pilsētas cietokšņa sienas novietotais lielais koka zirgs. Kasandra bija no dieva Apollona ieguvusi spēju pareģot nākotni, bet ne pārliecināšanas spējas. Viņa paredzēja, ka Trojā sāksies karš, un noredzēja arī kara iznākumu, diemžēl Kasandras brīdinājumu neviens neņēma vērā.
Mūsdienās Kasandra nepagurdama sauc, ka civilizācija pašiznīcinās – praktizē patēriņa kultu, noēd nākamajām paaudzēm paredzētos resursus, ar skubu izsmeļ zemes dzīles, noplicina dabu, apdzīvotos reģionus pārvērš tuksnesī; viņa sauc, ka dzīvošanai derīgā vieta uz Zemes samazinās, bet iedzīvotāju skaits pieaug…
Negribētos kasandriski biedēt, ka dzīvojam pēdējos miera gadus, bet vajadzētu. Senā Troja atradās tagadējā Turcijā, tepat netālu no Bosfora. Vai lielā tautu staigāšana patiesībā neizrādīsies sava veida Trojas zirgs, var tikai zīlēt.
Vai Bābeles torņa lāsts?
Ja mēs laika mašīnā pabrauktu atpakaļ, tad redzētu, ka migrācija, kas patlaban notiek Eiropā ar noteicošo virzienu no dienvidiem un austrumiem uz ziemeļiem un rietumiem, ir ierasts process; faktiski tas norisinās nepārtraukti. Daži migrāciju sauc par attīstības virzītājspēku, citi – par izaicinājumu attīstītajām valstīm. Taču šaubu nav – pašreizējās migrācijas sekas var kļūt tikpat liktenīgas kā pirms piecpadsmit gadsimtiem, kad Romai tas nozīmēja kolapsu.
Nav zināms, kā eiropieši uz šodienas notikumiem skatīsies pēc vairākiem gadsimtiem, – gan jau ar citām acīm.
Savulaik lielā migrācija mainīja gan Eiropas etnisko karti, gan, savstarpēji mijiedarbojoties sarežģītiem politiskiem un reliģiskiem procesiem, izveidoja mūsdienu Eiropas valstu robežas. Latvija ir laba vieta dzīvošanai, un Dievs vien zina, kā rietumu puslode izskatīsies pēc gadu desmitiem un simtiem, ja Eirāzijā ieplūdīs desmitiem miljonu klimatisko bēgļu. Vai notiks rasu un tautu sajaukums, vai būs jauna Bābele?
Globālās norises nav novēršamas, taču, sēžot Lielās vēstures ratos, ir klusa vēlme no tiem vismaz neizkrist. Apzinos, ka Latvija planētas mērogos tāds mazs punktiņš vien ir, un tiem, kuri bīda pasauli globālā mērogā, par migrācijas sekām sirds īsti nesāp. Toties nojaušu – viņi tic, ka Bābeles torni varēs uzcelt no jauna, viņi grib, lai izzūd robežas, un viņi cer, ka visi atkal dzīvos saticībā un runās vienā valodā.
Vērojot pasaulē notiekošo no Bosfora krastiem, redzu, ka tomēr neesmu viena, kas dalās pārdomās par sekām, kādas varētu izraisīt lielās tautu staigāšana.
Civilizācija darbojas nevis tā, kā pati grib, bet gan tā, kā to spiež rīkoties. Tāpēc jau kā Homo sapiens esam izdzīvojuši.
Pirmais gulošais policists uz Lielā tautu staigāšanas ceļa būs piespiedu līdzāspastāvēšana. Multikulturālisms. Nākamie policisti saguls atkarībā no veiksmes un uzņemošo valstu politiskā mugurkaula.
Ja esi namatēvs, kura namā viesi ievākušies uz pastāvīgu dzīvi, diemžēl pastāv draudi zaudēt dominanci vērtību sistēmā un paradumos.
Tad ir jautājums, vai pietiks ziemeļnieciska spēka pateikt – manā kārtībā nelien! “Rupji sakot, savā telpā, ja gribat, ieviesiet šariatu, bet mēs savējā to ieviest neatļausim.” Jābūt gataviem, ka vērtības, ar kurām esam uzauguši, vairs nebūs saistošas visiem mūsu teritorijas iedzīvotājiem. Galvenais, lai mēs paši tās saglabātu. Kopienu norobežošanos cilvēce ir piedzīvojusi daudzkārt, un ir zināmi gadījumi, ka līdzāspastāvēšana bijusi iespējama bez asinsizliešanas. Citādi – lai Visaugstais mums žēlīgs!
Parādās arī padomi, kā rīkoties gadījumā, ja nāktos doties pasaules ceļos, lai glābtu savu ādu. Tiek piedāvāti scenāriji A un B. Lai izvairītos no pārceļotāju plūdiem, tām jābūt nosacīti izolētām pašpietiekamām valstīm ar plašu teritoriju, attīstītu enerģētikas un ražošanas infrastruktūru. Un, protams, ar proporcionāli iedzīvotāju daudzumam attīstītu lauksaimniecību, lai spētu visus pabarot. Šādam paradīzes stūrītim, iespējams, tiktu noteikts iedzīvotāju daudzuma ierobežojums.
Kur atrodas tās pēdējās vietas, kurp latvietim aizstaigāt? Līderos ir Jaunzēlande, kur vēl nav pārlieku daudz iedzīvotāju, bet ir lielas teritorijas lauksaimniecībai. Ieteikumu sarakstā ir arī Ziemeļkanāda, Krievijas plašumi, konkrētas vietas Skandināvijā, kā arī atsevišķi kalnu apgabali ekvatora tuvumā. Vēl atliek Tasmānija, Islande un Īrija, kuras atbilst tikai dažiem nosacījumiem, bet... uz divām pēdējām latvieši jau ir aizstaigājuši.
