Karā pirmais upuris ir patiesība. Kā propagandisti sacer melu ziņas, lai tauta noticētu

Pamatīgu rezonanasi Krievijā izraisīja ziņa, ka Slavjanskā ukraiņu militāristi pie ziņojuma dēļa pienaglojuši trīsgadīgu zēnu. Jau drīz vien noskaidrojās, ka tas neatbilst patiesībai, taču tas netraucēja Krievijas medijiem turpināt izvērsto propagandu, uzkurinot savus tautiešus naidā pret ukraiņiem. Tika vēstīts, ka Hlinkas ciemā ukraiņu kareivji līdz nāvei nospārdījuši sievieti, jo viņa atteikusies kliegt “Slava Ukrainai!”, savukārt Volodarskas ciemā netālu no Mariopoles izveidota koncentrācijas nometne iedzīvotājiem, kas simpatizē prokrieviskajiem kaujiniekiem, turklāt ieslodzītos regulāri dzen paskraidīt pa mīnu laukiem. Un vēl – Donbasa apgabalā ukraiņu militāristi izvarojuši 47 gadus vecu sievieti, kurai no pārdzīvojuma sākusies epilepsijas lēkme.

Ar šādiem un līdzīgiem vēstījumiem Krievijas propaganda pacietīgi skaloja smadzenes saviem iedzīvotājiem un gatavoja viņus karam ar Ukrainu. Tiesa, sākotnēji bija ieplānots zibenskarš ar triumfālu krievu karavīru parādi Kijivā, taču karš ieilga, bet propagandisti rullē tālāk. Reizēm gadās sacerēt arī pavisam nejēdzīgus apgalvojumus. Pavisam nopietni tiek stāstīts, ka Ukrainas specdienesti sagatavojuši ar malāriju inficētus odus, kuriem dots uzdevums uzbrukt krievu karavīriem. Kamēr pasaulē par šādām pasakām smejas, Krievijas iedzīvotāji to ņem par pilnu. 

Melu taktiskā efektivitāte

Kara propaganda izmantota jau cilvēces rītausmā, lai pretiniekiem iedvestu bailes un nedrošību, bet savējiem – drosmi un vīrišķību. Par vissenāko un primitīvāko kara propagandas līdzekli tiek uzskatīts mežonīgs brēciens, kas pretiniekam liek izbīlī teju vai sastingt. Jāatzīst gan, ka Pirmajā pasaules karā brēcieniem vairs nebija izšķirīgas nozīmes, jo tad sāka praktizēt daudz viltīgākas metodes.

Pirmais pasaules karš bija ne tikai militārs, bet arī informatīvs karš. Tieši tad arī tika izdomāta un pielietota falsifikācija, manipulēšana ar informāciju, tās cenzēšana un izplatīšana noteiktās devās, kā arī provokatīvas un demoralizējošas baumas. Daudzi tā laika politiķi bija pārliecināti, ka meli ir ļoti noderīgs un efektīvs kara ierocis, ko var izmantot iecerēto mērķu sasniegšanai, piemēram, lai maldinātu savu tautu, iegūtu neitrālo valstu atbalstu un piemānītu pretinieku. Un tiešām – meistarīgi izmantoti meli spēj pretiniekam radīt ievērojamus zaudējumus un būtiski ietekmēt kara gaitu. Te gan būtiska ir piebilde – meli ir efektīvi taktiskiem nolūkiem, bet ne stratēģiskiem, jo ilgtermiņā tie var nodarīt kaitējumu pašiem melu izplatītājiem. Agri vai vēlu stājas spēkā aksioma, ka daudzkārt melos pieķertiem cilvēkiem neviens vairs netic – arī tad, ja viņi stāsta patiesību. 

20. gadsimta sākums iezīmējās ar globalizācijas procesiem, kad daudzās valstīs strauji attīstījās rūpniecība un veidojās pilsoniskā sabiedrība. Eiropā un visā pasaulē brieda cīņa par ekonomisko un politisko varu. Lielvalstīm bija savas intereses, kas bieži vien bija savstarpējā pretrunā. Kad nobrieda globāls konflikts, sākās Pirmais pasaules karš starp Antantes un Centrālajām lielvalstīm. Vienā pusē bija Lielbritānija, Francija un Krievija, otrā – Vācija, Austroungārija, Turcija un Bulgārija. Vēlāk karā iesaistījās arī ASV – kā Francijas un Lielbritānijas sabiedrotās. Kaujās piedalījās arī austrāliešu un kanādiešu karavīri – viņi tika formēti atsevišķās divīzijās, kas pakļāvās britu vai franču ģenerāļiem. Karš ilga no 1914. gada 28. jūlija līdz 1918. gada 11. novembrim. Tiek lēsts, ka bojā gāja aptuveni desmit miljoni karavīru un tikpat daudz civiliedzīvotāju – nepietiekama uztura, genocīda un dažādu slimību dēļ. Tieši Pirmajā pasaules karā notika pirmās masīvās bombardēšanas, kas nereti izvērtās par civiliedzīvotāju masveida slepkavošanu. Tas bija karš, kad sāka izmantot jaunus un iznīcinošus ieročus – tankus, lidmašīnas, ložmetējus, indīgas gāzes. Turklāt aktīvi tika izmantotas dažādas propagandas metodes. 

Briesmoņu un barbaru izdomāšana

Pirmā pasaules kara propaganda tiek dēvēta par šausmu propagandu, jo tā saražoja tik daudz šausmu stāstu, ka ikvienam normālam cilvēkam mati vai cēlās stāvus, uzzinot par ienaidnieku pastrādātajām zvērībām. Bet ne viss atbilda patiesībai. Dažādu izdomājumu sacerēšanā sevišķi izcēlās Lielbritānijas un Francijas propagandas dienesti, un jāatzīst, ka šiem izdomājumiem bija lieli panākumi, jo tie teju visas pasaules sabiedrību noskaņoja pret Vāciju. Piemēram, kad izplatījās informācija par vācu kareivju zvērībām, bērniem nocērtot rokas, izraisījās pamatīgs sašutums. Tūkstošiem cilvēku no dažādām valstīm izteica gatavību adoptēt šos sakropļotos bērnus, pat Romas pāvests pauda nosodījumu. Vēlāk gan izrādījās, ka šī informācija neatbilst patiesībai. 1917. gada 17. aprīlī beļģu avīze L`Independance Belge, kas iznāca Londonā, ziņoja, ka Koblencas pilsētā vācieši izveidojuši fabriku, kur tiek pārstrādāti gan vāciešu, gan sabiedroto kareivju līķi.

Taupīgie, pedantiskie vācieši līķus pārstrādājot par tehnisku smērvielu un cūku barību. Šo informāciju ātri pārtvēra citi sabiedroto laikraksti, un ziņa izskanēja pa visu pasauli. Daudzos tas izraisīja neizpratni un riebumu pret vāciešiem. Vēlāk gan atklājās, ka tā ir falsifikācija.

Izdomātas tika arī citas epizodes, piemēram, šaušana pa medmāsām, mūķeņu izvarošana un katoļu garīdznieku pakāršana pie baznīcu zvaniem. Propagandas plakāti attēloja, kā vācu kareivji izmanto bērnus, sievietes un garīdzniekus par dzīvo vairogu, kā vācu militāristi šauj no ložmetējiem, kas noslēpti Sarkanā Krusta mašīnās, kā vācieši piesien gūstekni pie lielgabala stobra, lai sarautu viņu gabalos. Vēl presē tika tiražēti arī traģiski un sentimentāli stāsti, piemēram, kā britu zaldāts pēc kaujas atrod ievainotu vācieti un, vēloties viņam palīdzēt, dodas pēc ūdens, bet vācu kareivis viņu nogalina, iešaujot mugurā.

Notika apzināta ienaidnieka dēmonizācija. Sabiedroto prese attēloja vāciešus kā briesmoņus un barbarus. Tā bija viena no propagandas metodēm – ienaidnieka atcilvēciskošana. Doma aptuveni šāda – ienaidnieks nav cilvēks, viņš ir dēmons. Un dēmons ir jānogalina. Angļu rakstnieks Radjerds Kiplings avīzē The Morning Post rakstīja, ka pasaule dalās cilvēkos un vāciešos. Vāciešus nereti dēvēja par huņņiem. Populāri bija plakāti ar uzrakstu Halt the hun! (Apturi hunni!)

Viens no spēcīgākajiem Antantes propagandas mītiem bija krustā piesistais kanādiešu virsnieks. (Kā lai te neatceras Krievijas propagandas izdomāto zēnu, kuru pienagloja pie ziņojumu dēļa?) Tolaik sabiedroto prese rakstīja, ka 1915. gada 24. aprīlī pie Beļģijas pilsētas Ipras vācieši saņēmuši gūstā kādu kanādiešu virsnieku un piesituši viņu krustā. Pirmo reizi šāda publikācija parādījās britu laikrakstā Times 1915. gada 10. maijā ar virsrakstu Kanādiešu virsnieka spīdzināšana (Torture of a Canadian Officer). Tad šo ziņu pārpublicēja arī citi pasaules mediji. Krustā piesistā virsnieka tēls iedvesmoja britu skulptoru Frēnsisu Derventu Vudu, un viņš 1918. gadā izveidoja bronzas skulptūru Kanādas Golgāta. Sākotnēji skulptūra tika izstādīta Londonā, taču vācu puse pieprasīja pierādījumus šai epizodei. Tā kā pierādījumu nebija, pieminekli demontēja. 1992. gadā to kā vēstures eksponātu novietoja Kanādas kara muzejā.

Propagandas dienestā – populāri rakstnieki

Pēc kara daudzi vēsturnieki atzina, ka Vācija tika vienkārši satriekta ar masīvo propagandu. Liela daļa Vācijas militāristu bija pārliecināta, ka kara konflikts jārisina ar militāriem līdzekļiem, nevis ar informācijas un dezinformācijas metodēm. Kaut arī paši vācieši nebija nekādi svētie un nebūt neatteicās no propagandas, viņus šajā ziņā ievērojami apspēlēja Lielbritānijas un Francijas propagandisti. 1914. gadā izveidotajam Lielbritānijas informācijas dienestam sākotnēji bija tikai viens uzdevums – vākt dažādu veidu informāciju par pretinieku. Vēlāk šis dienests kļuva par jaudīgu propagandas mašīnu.

To vadīja angļu barons Alfrēds Harmsvorts Nortklifs, kuram bija pieredze izdevniecības darbā – viņam piederēja avīzes Daily Mail un Daily Mirror. Barons regulāri konsultējās ar informācijas ministru Viljamu Eitkenu Biberbruku, kurš, starp citu, arī bija izdevējs – viņam piederēja vairāki preses izdevumi. Propagandas dienestā piestrādāja arī labi zināmi rakstnieki – Redjards Kiplings, Herberts Velss un Arturs Konans Doils. Pēc kara Lielbritānijas valdība ļoti augstu novērtēja britu propagandistu ieguldīto darbu, kaldinot uzvaru pār Vāciju.

Arī franču propagandisti centās neatpalikt no saviem britu kolēģiem. Franču prese rakstīja, ka Vācijas imperatora kareivji dara savus briesmīgos posta darbus ar baudu, kāda raksturīga mežoņiem, un tika uzsvērts, ka vācu kareivji ir gatavi bez ierunām izpildīt pat visšaušalīgākās pavēles. Publikācijas papildināja fotogrāfijas ar nodegušām baznīcām, bibliotēkām un dzīvojamām ēkām, atgādinot, ka to izdarījuši mežoņi – vācieši. Propagandas nolūkos šādas fotogrāfijas tika publicētas ne tikai presē, bet arī uz plakātiem un pasta atklātnēm. Franču propagandas dienests izmantoja arī bezpilota gaisa balonus. Katrs gaisa balons varēja nolidot 600 kilometru un nosviest tūkstošiem avīžu un skrejlapu gan franču, gan vācu valodā. Tas notika automātiski – kad bija nodedzis konkrētais auklas gabals, no balona tika izmesta neliela paka. Propagandas saturs bija veltīts gan vācu kareivjiem, gan Francijas pilsoņiem, kas atradās okupētajā teritorijā. Vācu kareivji tika aicināti izbeigt karu un sacelties pret valdību, savukārt franči tika visādi uzmundrināti un mudināti turpināt cīņu. Sākumā lielākoties kaisīja skrejlapas un karikatūras, bet tad parādījās politiskas brošūras un grāmatas, kurās bija stāstīts par Vācijas valdības vainu šajā karā un aicinājumi Vācijā īstenot revolūciju. Tika citēti vācu filozofi un rakstnieki, kas kritizēja vācu militārismu.

Lūgšana katrā frontes pusē

Kā uzsvērts dažādās pamācībās, kara propagandistu galvenais uzdevums ir salauzt pašas valsts pilsoņu pretestību karam. Jārada nešaubīgs iespaids, ka ienaidnieks ir tik briesmīgs, nelietīgs un barbarisks, ka ar tādu nekarot vienkārši nav iespējams, turklāt visa vaina par konfliktu jāuzkrauj ienaidniekam. Viņam jābūt vainīgam it visā. Ja karš ir sācies, nepieciešams rast motivāciju to turpināt. Pirmajā pasaules karā visspēcīgākā motivācija bija frančiem un beļģiem – viņiem tā bija dzimtās zemes atbrīvošana no ienaidnieka. Krievijai – palīdzība brālīgajai serbu tautai. Krievijas propaganda lika lietā argumentus par labu slāvu un pareizticīgo kultūrai. Bet ievērojami grūtāk bija motivēt tos, kurus karš tieši neskāra, piemēram, Lielbritānijas iedzīvotājus. Britu propagandas mašīna centās pārliecināt iedzīvotājus, ka pastāv reālas briesmas viņu drošībai. Ja Vācija iekaros Franciju, tā uzbruks Lielbritānijai. Propagandas dienestam izdevās pārliecināt savus pilsoņus, ka nav jāgaida pēdējais brīdis, kad karš ienāks viņu mājās, bet briesmas jānovērš jau laikus.

Informācijas karā tika iekļauta arī reliģija, katrai valstij izceļot savu konfesionālo pareizību. Gandrīz visās karojošajās valstīs tika izmantots un piesaukts tāds jēdziens kā svētais karš. Frančiem tas bija katoliskās Francijas svētais karš pret ķeceriski protestantisko Vāciju, savukārt Vācijai – svētais karš pret liekulīgo franču katolicismu. Katra puse piesauca Dievu un apgalvoja, ka Dievs ir viņu pusē. Šajā sakarā pat tika ironozēts, ka Dievs ir apjucis un nezina, kam īsti palīdzēt. Katra karojošā puse uzstāja, ka tieši tai ir monopoltiesības uz Dievu. Kamēr vienā frontes pusē garīdznieki lūdza par vācu ieroču uzvaru, citā pusē iesvētīja franču lielgabalus. Franču garīdznieki no kanceles pielīdzināja vācu imperatoru Jaunajā derībā pieminētajam apokaliptiskajam zvēram, kas noteikti jāiznīcina. Tomēr jāatzīst, ka šajā karā visreliģiozākā bija Krievija, kas uzsvēra, ka iesaistījusies karā, lai aizstāvētu pareizticīgos brāļus serbus. Krievu zaldāti tika mudināti karot ar saukli “Par Dievu, caru un Tēvzemi!” (За Бога, царя и Отечество!)

Līdzās reliģiskajām domstarpībām raisījās konflikti arī kultūras jomā. Piemēram, vācu dāmas atteicās sekot vulgārajai parīziešu modei, bet franči sāka kritizēt vācu literatūru. Daudzi mākslinieki atteicās uzstāties vai vienkārši tāpat apmeklēt konfliktā iesaistītās valstis, kritizējot ne tikai to politiku, bet arī notiekošo mākslā, mūzikā un rakstniecībā. 

Pirmā pasaules kara propagandā tika izmantota tā laika modernā māksla – kinematogrāfs. Lielbritānijas propagandas dienests radīja iespaidīgu dokumentālo filmu Kauja pie Sommas (The Batlle of the Somme). Šajā kaujā visi cieta ļoti smagus zaudējumus – gāja bojā vairāk nekā 450 000 vāciešu, 400 000 britu un 200 000 franču karavīru, tika izmantoti tanki un indīgās gāzes. Filma iznāca uz ekrāniem 1916. gada augustā, kad kauja vēl nebija galā. Britu laikraksts The Times vēstīja, ka filmas skatītāji bijuši satraukti un ļoti pārdzīvojuši redzēto. Sievietes ik pa brīdim aizklājušas seju ar plaukstām, lai neredzētu šausmas uz ekrāna. 

Īsi un kodolīgi 

Protams, arī vācu pusē uzdarbojās propagandisti, taču tie ievērojami atpalika Antantes valstu attiecīgo dienestu pārstāvjiem. Jau pēc kara Vācijas militāristi atzina, ka izdarījuši milzīgu kļūdu, nenovērtējot propagandas nozīmi. Vācijas izlūkošanas pārvaldes priekšnieks Valters Nikolai pēc kara publicēja savas atmiņas un virkni secinājumu. Viņš rakstīja, ka propaganda – tā ir māksla. Un karā skaidri atklājas, cik liela ietekme ir labi un pareizi nostādītai kara propagandai. Viņaprāt, karā pats humānākais ir iespējami ātrāk tikt galā ar ienaidnieku. Jo ātrāk pretinieks tiek nogalināts, jo mazāk viņam tiek sagādātas ciešanas.

Jo ātrāk tiek iznīcināts ienaidnieks, jo ātrāk beidzas karš. Un tas esot vislielākais humānisms, kāds vien iespējams karā. Propagandas māksla – likt tautai noticēt un būt pārliecinātai, ka valdība rīkojas pareizi. Kara laikā nepieciešams efektīvi formēt un iedvest masām pārliecību par vienas vai otras rīcības nepieciešamību. Propagandai vairāk jātēmē uz jūtām un mazāk uz prātu, jo tautas dvēselei ir sievietes raksturs. Tautu nepieciešams pārliecināt par galvenajām tēzēm, nevis smalki un gari izklāstīt vienas vai otras rīcības pareizību; tas esot pilnīgi lieki. Jo mazāk zinātniska balasta propagandā, jo labāk. Konkrētās propagandas pareizību vai nepareizību var izmērīt tikai un vienīgi ar sasniegtajiem rezultātiem.

Vācu izlūks norādīja, ka propagandas māksla jāapgūst pēc iespējas pilnīgāk, lai labāk izprastu pūļa jūtu pasauli un tās mehānismus. Šīs zināšanas dotu iespēju iedvest pūlim vēlamās idejas. Tikai apgūstot propagandas mākslu, var iekarot ļaužu prātus un sirdis. Nikolai atzina, ka pūļa uztveres spējas ir ierobežotas, bet izpratnes loks šaurs, turklāt cilvēki ātri daudz ko aizmirst, tāpēc vajag īsi un kodolīgi daudzas reizes atkārtot vienu un to pašu, turklāt to darīt skaidri, skaļi un pārliecinoši, ilgi un pacietīgi atkārtot viegli iegaumējamus lozungus. Ja orators savu domu izklāstīs gari, klausītāji runas beigās jau būs aizmirsuši, kas tika teikts sākumā.

Analizējot zaudēto Pirmo pasaules karu, Nikolai atzina, ka vāciešu un austriešu kara propaganda rīkojusies nepareizi. Tā bijusi kļūda – kariķēt pretinieku, attēlojot to vāju un smieklīgu. Piemēram, vācu prese attēlojusi Francijas armiju kā vāju, neorganizētu, slikti apbruņotu un gļēvu. Ticis filozofēts par franču laupītājiem, kurus vajag nomierināt, izsitot no viņiem šovinismu un nacionālo augstprātību. Taču, reāli tiekoties ar pretinieku, vācu zaldāti ieguvuši pavisam citu priekšstatu, tādējādi nodarīts liels kaitējums. Kareivji jutušies apmānīti un vairs nav uzticējušies pašmāju presei. Viņiem šķitis, ka prese melo arī citās lietās, un tas, protams, nekādi nav stiprinājis kaujas garu. Nikolai norādīja, ka šajā ziņā daudz efektīvāk rīkojušies angļu, franču un amerikāņu propagandas dienesti, attēlojot vāciešus kā briesmoņus un mežoņus. Tas nozīmē, ka sabiedrotie jau iepriekš sagatavojuši savus kareivjus jebkurām kara šausmām. Izlūks uzsvēra, ka propagandas jēga ir nevis patiesības noskaidrošana, bet gan pārliecināšana par savu taisnību, un to vajag izklāstīt pavisam īsi un pēc vienkāršas shēmas – pareizi un nepareizi, meli un taisnība, labi un slikti. Turklāt to visu vajag atkārtot, atkārtot un atkārtot – tikai tad propaganda būs efektīva.

Melu postošās sekas

Kā atzīst vēsturnieki, kara propaganda reizēm var būt pat briesmīgāks ierocis par kaujas ieročiem, jo atšķirībā no lielgabaliem darbojas arī pēc kara. Propagandas ietekmi uz daudzu miljonu cilvēku prātiem nav iespējams apturēt vienā mirklī, vienkārši pasludinot kara beigas. Ja propagandā ļoti daudz melots, tad aizvainojums un nesaprašanās starp valstīm var saglabāties pat vēl daudzus gadus pēc kara. Turklāt meli ilgtermiņā kļūst neizdevīgi arī tiem, kas tos izplatījuši. Kā jau iepriekš minēts, meliem mēdz būt taktiski, taču ne stratēģiski panākumi, tāpēc melus attiecībā uz propagandu reizēm salīdzina ar smiltīm, kas iekļūst ieroča mehānismā un vairs neļauj efektīvi darboties pašam ierocim.

Piemēram, divdesmit gadus vēlāk, kad notika jau Otrais pasaules karš, sabiedroto propagandai Vācijā vispār nebija nekādu rezultātu, jo vācieši jau no Pirmā pasaules kara zināja, ka sabiedrotie melo. Viņi vienkārši neticēja sabiedroto ziņām un deva priekšroku Vācijas propagandas ministra Jozefa Gebelsa sarūpētajai informācijai. Sabiedrotie bija spiesti atzīt, ka agrāk izplatītā propaganda pēc vairākiem gadiem nodara stratēģisku kaitējumu. Tobrīd ieguvēji no Pirmā pasaules kara meliem bija nacisti, un viņi to veikli izmantoja.

Pirmais pasaules karš radīja milzīgu postu. Tika izlietoti milzīgie resursi, kas negatīvi ietekmēja tautsaimniecību un ekonomiku. Konfliktējošajām valstīm karš izmaksāja ap 360 miljardiem dolāru, tika sagrauta rūpniecība un lauksaimniecība. Zaudētāju Vāciju atzina par vaininieci karā un uzspieda tai pazemojošo Versaļas miera līgumu. ASV prezidents Vudro Vilsons atzina, ka par šo karu vainojami Vācijas, Krievijas un Austroungārijas aristokrāti un militāristi. Karš bija sekas militāristu vēlmei pēc militāra spēka demonstrēšanas un demokrātijas iznīcināšanas. Nobeigumā jāpiebilst, ka Versaļas miera līgums, kas tika uzspiests Vācijai, nesasniedza savu mērķi – Vācija nekļuva par militāri vāju un mierīgu zemi. Vāciešu neapmierinātība ar līguma noteikumiem radīja labu augsni nacionālsociālisma attīstībai, un divdesmit gadus vēlāk sākās Otrais pasaules karš.

Tagad atkal atrodamies krustcelēs un varam tikai minēt, ar ko beigsies Krievijas noziedzīgā agresija pret Ukrainu. Visticamāk, karš tā vienkārši nebeigsies, tam būs tālejošas sekas ar globālām pārmaiņām. Šodien daudzi jūtas kā skatītāji kinozālē, kur izrāda briesmīgu kara filmu, un nav skaidrs, vai šim stāstam būs labas beigas. Katrā ziņā skatītāji pirmajās rindās gaida Krievijas un tās impērisko ambīciju sabrukumu.