Ukrainas vēstnieks Latvijā nosauc labāko veidu, kā palīdzēt Ukrainai
Labākais veids, kā palīdzēt Ukrainai, ir atjaunot ekonomisko aktivitāti, intervijā aģentūrai LETA norāda jaunais Ukrainas vēstnieks Latvijā Anatolijs Kucevols, kuru maija sākumā Rīgas pilī akreditēja Valsts prezidents Egils Levits.
Kāda ir pašreizējā situācija Ukrainā un kāds atbalsts Ukrainai ir nepieciešams?
Mēs atrodamies karastāvoklī. Valstī valda stingra nostāja atgūt atpakaļ okupētās teritorijas, arī tās, kas bija okupētas pirms 2014. gada. Mēs virzāmies uz uzbrukuma pozīcijām, lai garantētu, ka šīs teritorijas varētu atgūt.
Visiem ir skaidrs, ka šim neizprovocētajam Krievijas karam ir jābeidzas. Katrs Ukrainas iedzīvotājs tic, ka mums ir jābūt vienotai nācijai, jābūt daļai no Eiropas Savienības (ES) un NATO.
Diemžēl jāsaka, ka mēs katru dienu zaudējam cilvēkus. Taču, neskatoties uz grūtībām un sāpēm, mēs turpinām cīnīties. Situācija Ukrainā ir sarežģīta, bet mēs esam optimistiski noskaņoti.
Ja runājam par atbalstu, nav noslēpums, ka kara sākumā pirmo palīdzību mēs saņēmām no Latvijas. Saprotami, ka, cīnoties ar lielu ienaidnieku, ir jāskaita, cik daudz bruņojuma izmantot. Sniegtā palīdzība mums deva iespēju labāk sagatavoties, tostarp sagatavot karavīrus.
Militārais atbalsts patlaban īpaši nepieciešams teritorijās, kurās notiek aktīva karadarbība. Cilvēki, kuri dzīvo šajās teritorijās, negrib tās pamest, nedz atdot. Manuprāt, labākais veids, kā valstij palīdzēt, ir izveidot ekonomiskās saites un atjaunot ekonomisko aktivitāti.
Vai, jūsuprāt, tas ir iespējams kara laikā?
Jā, es tam ticu. Diemžēl kara dēļ mēs pagaidām esam kļuvuši tikai par ES kandidātvalsti. Mums joprojām jāformulē savas ambīcijas attiecībā uz NATO. Tomēr es saredzu iespējas. Piemēram, tie Ukrainas iedzīvotāji, kuri bija spiesti pamest valsti, citviet Eiropā apgūst pieredzi un prasmes, kuras varēs izmantot mājās. Viņi gaida atgriešanos, kas ir īpaši svarīgi. Tāpat ES iedzīvotājiem ir iespēja iepazīt ukraiņus, ne tikai klausīties Krievijas propagandā, ka Ukraina ir trešā valsts, kurā neprot strādāt un pieņemt lēmumus kā citviet civilizētā pasaulē. Jūs varat redzēt ukraiņus, kas dod savu ieguldījumu dažādu Eiropas valstu ekonomikā.
Tas ir viens no maniem mērķiem - izveidot ekonomiskās saites ne tikai starp cilvēkiem, bet arī starp uzņēmumiem. Mums ir iespējas gūt labu rezultātu, vienlaikus cīnoties šajā karā. Latvieši redz, cik mums tas ir svarīgi. Mums nav plāna B, ir tikai plāns A.
Latvija ir paziņojusi, ka tā atbalstīs Ukrainas atjaunošanu ar 5 miljoniem eiro, kas tiks novirzīti Čerņihivas apgabalam. Kādas ir aplēses, cik daudz finansējuma Ukrainai būs nepieciešams?
Ukraina rūpīgi seko līdzi visiem veiktajiem postījumiem. Tomēr šim jautājumam ir vairākas daļas. Mums pašiem ir jāaprēķina, cik maksās atjaunošana, cik daudz laika būs vajadzīgs, lai īstenotu visus būvniecības posmus. Pēc tam ir jāvērtē, kā tas viss izskatās lielākā mērogā. Tāpat ir jāvāc informācija par postījumiem reģistram, kas ir vajadzīgs tiesām, lai uzsāktu kriminālprocesu un prasītu zaudējumu atmaksu.
Pasaules Banka ir veikusi divas aptuvenās aplēses par zaudējumu apmēru. Pirmais aprēķins bija par apmēram 340 miljardiem ASV dolāru, otrs - par 411 miljardiem ASV dolāru. Aprēķinu pamatā ir dati no teritorijām, kas nav okupētas. Pavisam cita situācija ir ar okupētajām teritorijām, jo dati par tur nodarītajiem postījumiem nav pieejami.
Pasaules Banka neņem vērā nedz sociālos aspektus, nedz arī to, cik daudz izmaksās darbaspēks, kā noritēs psiholoģiskā atgūšanās no kara. Patlaban tiek novērtēti tikai tie postījumi, kas nodarīti infrastruktūrai. Pēc Pasaules Bankas viedokļa, līdz šim postījumu apmērs sasniedz 411 miljardus ASV dolāru, savukārt tūlītējai atveseļošanai ir nepieciešami 14 miljardi ASV dolāru. Runa ir par tādiem projektiem, kuros mēs operatīvi varam ieguldīt līdzekļus un atjaunot, piemēram, mājas, skolas, slimnīcas, lai cilvēki šajās teritorijās varētu atgriezties un dzīvot.
Latvija ir lēmusi novirzīt Čerņihivas apgabala atjaunošanai 5 miljonus eiro, kas tiks izmantoti, lai atjaunotu vairākas vietas un ēkas. Mēs patlaban apspriežam detaļas, bet pavisam noteikti šie atjaunošanas darbi tiks veikti šogad. Ukraina novērtē Latvijas ieguldījumu.
Ja runājam par sociālo infrastruktūru, reizēm ir grūti saprast, kāds ir tās ekonomiskais efekts. Saprotams, ka sociālajā infrastruktūrā ir jāinvestē valstij, bet valsts patlaban iegulda visus resursus, lai uzvarētu karā un segtu sociālās izmaksas. Tās ir divas prioritātes, kuras 2023. gadam izvirzīja prezidents un valdība. Citas prioritātes šajā plānā nav iekļautas.
Arī pašvaldībām ir uzdotas šīs divas prioritātes - jāizveido aizsardzības sistēma un jāpalīdz cilvēkiem, tomēr pašvaldībām trūkst kapacitātes. Neraugoties uz to, mēs cenšamies valsts līmenī atrast līdzekļus, kas iegūti no Ukrainā konfiscētajiem Krievijas aktīviem. Mēs izmantojam Krievijas aktīvus Ukrainā, izveidojot īpašu fondu, no kura līdzekļiem var veikt dažādus atjaunošanas darbus. Cilvēki arī maksā nodokļus, kas ir bezprecedenta situācija. Katrs ir gatavs iesaistīties, lai palīdzētu atjaunot valsti.
Arī mūsu partneri domā, kā varētu šajā procesā iesaistīties. Mums ir vajadzīga palīdzība, lai segtu budžeta deficītu, piemēram, ar ārējiem aizdevumiem un dotācijām, ja tas būs iespējams. Mēs esam savākuši daļu līdzekļu no vajadzīgajiem 14 miljardiem ASV dolāru valsts atjaunošanai. Mēs saņemam dažāda veida palīdzību no valstīm.
Nesen Igaunijā bija skandāls par Ukrainai vākto ziedojumu izlietojumu. Pastāv aizdomas, ka organizācijas "Slava Ukrainai" partneri Ukrainā no šīs sadarbības guvuši peļņu. Ko Ukraina dara, lai nodrošinātu, ka humānā palīdzība nenonāk nepareizajās rokās?
Humānā palīdzība nonāk valstī, bet to neizplata valsts. To dara citas puses, piemēram, aģentūras un partnerorganizācijas. Tie, kas izplata saņemto atbalstu, prasa fotogrāfijas un detalizētas atskaites. Tas ir viens no veidiem, kā panākt, ka neviens neko neslēpj.
Runājot par privātpersonām, svarīgākais ir atrast un sazināties ar vietējo nevalstisko organizāciju, pilsoniskās sabiedrības organizāciju vai vēstniecību, kas pēcāk nodrošinās atskaiti. Tas ir vēl viens veids, kā sekmēt, lai palīdzība nonāk tur, kur tā ir nepieciešama.
Cilvēkam, kurš kaut ko ir ziedojis, reizēm pat pēdējo, ir svarīgi, lai viss notiktu pareizi. Tas ir arī mūsu uzdevums, jo cilvēki saprot mūsu situāciju un ir gatavi palīdzēt. Jāsaka, ka mēs no valsts puses nevaram nodrošināt humānās palīdzības nosūtīšanu uz konkrētu vietu un palīdzības sadali. Mēs esam pateicīgi daudzām uzticamām organizācijām par darbu, ko tās veic. Protams, mēdz būt cilvēki, kas nerīkojas godprātīgi. Viņi ir jāsoda. Diemžēl šādas situācijas notiek visur, ne tikai Ukrainā, bet tam nav saistības ar valsti. Mēs paļaujamies uz uzticamiem cilvēkiem un organizācijām.
Vai Ukraina ir gatava miera sarunām ar Krieviju?
Pērn mums bija vairākas miera sarunas. Mēs pat piekritām doties uz Baltkrieviju, kas bija diezgan riskanti, bet tas parādīja mūsu vēlmi sarunāties. Bet tad visi varēja redzēt, kādas bija šīs sarunas. Ir viena puse, kura vēlas uzvarēt šo karu, bet otrai pusei ir jāpaceļ balts karogs un jāpadodas. Tam nav nekādas saistības ar miera sarunām. Tā ir pavisam cita pieeja. Prezidents Volodimirs Zelenskis uzsvēra, ka viņš ir gatavs runāt ar Krievijas prezidentu, bet šīm sarunām jānotiek starp viņiem diviem, nevis jāiesaista citas puses.
Vēsture rāda, ka nav iespējams turpināt sarunas ar kādu, kurš šīs sarunas nemaz nevēlas. Tāpēc Ukrainas prezidents paziņoja par savu miera formulu, kas ir saistīta ar okupēto teritoriju atgūšanu, normālas darbības atjaunošanu, kas, iespējams, iezīmēs jauna laikmeta sākumu.
Manā skatījumā, plāns A nozīmē, ka mums jāatgūst visas teritorijas, diemžēl, bet kara laukā. Tāpat visiem, kas ir vainīgi karadarbībā, ir jāatbild par pastrādātajiem noziegumiem. Nevar būt tā, ka cilvēki, kuri šo visu ir izraisījuši, paliek nesodīti. Tas attiecas ne tikai uz militāro personālu.
Cilvēkiem ir jāatbild par to, ko viņi dara. Kamēr plāns A netiks īstenots, neviens nevarēs mierīgi dzīvot, jo nav nekādu garantiju, ka līdzīgs posts nenotiek ar kādu citu valsti. Kamēr citas valstis vilcinās, mēs paildzinām karu. Manuprāt, starptautiskā sabiedrība saprot, ka ir tikai plāns A, ka tikai tad, kad tas būs pilnībā īstenots, karš beigsies.
Pirms laika valdīja optimisms par iespējamām kara beigām, tomēr Krievija ir parādījusi, ka tai pietiek resursu, lai šo karu turpinātu.
Kamēr mēs nesankcionēsim Krievijas aktivitātes un ļausim gūt miljardiem lielu peļņu no kodolenerģijas jomas, kā arī atļausim atsevišķiem uzņēmumiem izvairīties no sankcijām, jā, mēs palīdzēsim Krievijas rokās nodot resursus, ar kuriem tā varēs turpināt karu. Visiem ir jābūt vienādai pieejai.
Šis karš nav tāpēc, lai kāds gūtu peļņu. Starptautiskajai sabiedrībai ir jāsaprot, ka šis karš ir par principiem un vērtībām, un nākamajām paaudzēm. Ja mēs pieļaujam šādu rīcību, mēs varam prognozēt, kas notiks tālāk.
Pirmā un Otrā pasaules kara laikā nebija iespējams sekot līdzi karam, kā tas notiek patlaban. Mēs varam izsekot līdzi arī krievu karavīriem, kuri ir piesavinājušies ukraiņu telefonus. Mēs redzam, ko viņi dara, kāda ir loģistika. Mēs pat varam identificēt cilvēkus.
Pēc 20 gadiem, kad nāks jaunā paaudze, viņi meklēs patiesību. Pieļauju, ka viņi vainos tos, kas patlaban izvēlas būt neaktīvi. Mēs dzīvojam jaunā laikmetā, kad viss ir caurskatāms un labi redzams.
Runājot par pretuzbrukumu, cik gatava patlaban ir Ukraina?
Mēs esam gatavi katru dienu turpināt cīnīties. Mēs patlaban mierīgi sarunājamies, bet karš turpinās katru minūti. Es teiktu, ka mēs esam mentāli gatavi, bet mēs joprojām vācam atbalstu no mūsu partneriem, lai pretuzbrukums būtu efektīvs.
Mums jānodrošina, ka karš neietekmētu parastos iedzīvotājus, tāpēc mēs izmantojam partneru ieročus, bet mēs izmantojam tos gudri. Mēs neplānojam uzbrukt un postīt civilo infrastruktūru.
Mēs neturamies pie kara tikai tāpēc, ka mēs gribam karu. Runa ir par mūsu teritoriju. Tiklīdz mēs tiksim pie visa nepieciešamā pretuzbrukumam, tas iezīmēs jaunu kara fāzi. Līdz šim mēs pārsvarā aizstāvējāmies, tagad mēs cenšamies noturēt savas pozīcijas un doties pretuzbrukumā. Domāju, ka mēs uzvarēsim, lai arī cik daudz laika tas prasītu.
Runājot par kara noziegumiem, kā Ukrainai veicas ar pierādījumu vākšanu?
No visām teritorijām, kuras esam atguvuši, atsevišķa nodaļa prokuratūrā kopā ar Valsts policiju apkopo informāciju. Prokurori strādā pie pierādījumu vākšanas. Starptautiskā kopiena nolēma izdot Krievijas prezidenta un Krievijas bērnu tiesību komisāres aresta orderi, kura pamatā arī bija savāktie pierādījumi.
Jāsaka, ka pierādījumu ir vairāk, nekā vajadzīgs, lai sauktu cilvēkus pie atbildības. Problēma ir to darīt kara laikā. Šis nav miera laiks, kad ir iespēja izmantot virkni instrumentu, lai cilvēkus sauktu pie atbildības un tiesātu.
Ir plānots izveidot arī Ukrainas zaudējumu reģistru. Cik lielā mērā Ukraina ir iesaistīta šajā procesā?
Mēs esam pilnībā iesaistīti. Mūsu tieslietu ministrs vada šo procesu. Tas ir saistīts ar Krievijas aktīvu iesaldēšanu un konfiscēšanu. Reģistrs ir pirmais solis, lai radītu pamatu multilaterālam līgumam par Krievijas aktīvu konfiscēšanu. Mums ir jāsauc pie atbildības visi krievi, jo viņi balsoja par šādu valsts vadību.
Kādas ir jūsu domas par starptautiskā tribunāla izveidi, uz kuru uzstājis arī Latvijas prezidents Egils Levits?
Es gribu pateikties Latvijas prezidentam par viņa paveikto. Viņš ir atbalstījis starptautiskā tribunāla izveidi jau no paša kara sākuma. Patlaban mēs jau esam tikuši tik tālu, ka mēs runājam par tribunāla formātu. Tribunāls ir jāizveido, jāieceļ tiesneši.
Arī pēc Otrā pasaules kara bija tribunāls. Vāciešiem vajadzēja maksāt daudz par nodarīto postu, arī Krievijai ir jāsaprot, ka viendien arī tā maksās daudz. Starptautiskais tribunāls parādīs daudzas lietas, ko parastie iedzīvotāji nedz nojauš, nedz zina vai redz.
Ko Ukraina sagaida no NATO samita Viļņā? Latvija sagaida politiski atbalstītu ceļa karti, kas tuvinātu Ukrainu NATO.
Mēs esam vienās domās ar Latvijas ārlietu ministru. Pēc NATO samita Viļņā ir jābūt skaidram algoritmam, kad un uz kādiem nosacījumiem Ukraina var kļūt par alianses dalībvalsti. Skaidrs, ka tas nenotiks kara laikā, bet, kad karš būs beidzies, jāseko rīcībai. Ukraina ar karā gūto pieredzi var sniegt savu ieguldījumu globālās drošības nodrošināšanā.
Samits nav tikai par deklarāciju, ar kuru tiek norādīts, ka vienu dienu Ukraina kļūs par NATO dalībvalsti. Šādi paziņojumi ukraiņiem varētu savā ziņā izklausīties pēc nodevības.
Tāpat Latvijas ārlietu ministrs uzsvēra, ka ES ir jābūt gatavai uzsākt iestāšanās sarunas ar Ukrainu jau 2023. gadā. Cik reāli tas izskatās Ukrainas pusē?
Runa nav tikai par sarunām, bet par skaidru mandātu ES Padomei un Eiropas Komisijai sākt formālas iestāšanās sarunas. Tas būs ilgs process, jo, lai kļūtu par ES dalībvalsti, mums būs, piemēram, jāsalāgo likumdošana un jāveic daudzi citi darbi. Nevajadzētu šīs sarunas noildzināt, bet gan sākt tās jau šogad.
